Japānas gorals

Japānas gorals; Capricornis crispus (Temminck, 1836)
	Japānas gorals
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Pārnadži (Artiodactyla)
Dzimta	Dobradži (Bovidae)
Apakšdzimta	Kazu apakšdzimta (Caprinae)
Ģints	Lielie gorali (Capricornis)
Suga	Japānas gorals (Capricornis crispus)
Sinonīmi
	Antilope crispa; Temminck, 1836; Capricornis crispa; (Gray, 1846); Capricornulus crispus; (Heude, 1898); Capricornulus pryerianus; (Heude, 1898); Capricornulus saxicola; (Heude, 1898); Naemorhedus crispus; (Groves & Grubb, 1985); Nemorhaedus crispus; (Grubb, 1993);
Izplatība
	Japānas gorals Vikikrātuvē

Japānas gorals (japāņu: 氈鹿, kamoshika; lit. "rupjmatains briedis"; latīņu: Capricornis crispus) ir dobradžu dzimtas, kazu apakšdzimtas dzīvnieks. Tas sastopams blīvos mežos Japānā, galvenokārt Honsju salas ziemeļu un centrālajā daļā. Gorals tiek uzskatīts par Japānas nacionālo simbolu un ir aizsargājams dabas teritorijās.

Pieauguši Japānas gorali ir aptuveni 81 centimetru gari un sver 30–45 kg. To kažoks ir melns vai bālgans, un vasarā tā krāsa kļūst gaišāka. Kažoks ir arī ļoti kupls, īpaši aste. Abiem dzimumiem ir īsi, atpakaļ izliekti ragi, un tos ir grūti atšķirt pēc izskata. Japānas gorali ir sastopami blīvos kalnu mežos, kur tie ēd lapas, jaunos dzinumus un ozolzīles. Tie ir diennakts dzīvnieki un barojas agri no rītiem un vēlu vakaros. Gorali parasti sastopami vai pulcējas pāros vai nelielās ģimenes grupās. Dzīvnieks iezīmē savu teritoriju ar saldskābi smaržojošiem preorbitālajiem dziedzeru sekrētiem, un tēviņiem un mātītēm ir atsevišķas apdzīvošanas teritorijas, kas var pārklāties.

(video) Pieaudzis gorals dodas atpūsties.

20. gadsimta vidū Japānas gorals tika medīts līdz gandrīz pilnīgai šīs sugas izmiršanai. 1955. gadā Japānas valdība pieņēma likumu, ar kuru tas tika pasludināts par "īpašu nacionālo pieminekli", lai aizsargātu to no malumedniekiem. Kopš tā laika populācijas ir tik ievērojami pieaugušas, ka IUCN apdraudēto dzīvnieku sarkanajā grāmatā tas ir ierindots kā "vismazāk apdraudēts". 1979. gadā mežsaimnieku un lauksaimnieku sūdzības par šī dzīvnieka nodarītajiem postījumiem noveda pie 1955. gada likuma atcelšanas. Kopš tā laika goralam ir noteikts aizsargājams statuss 13 noteiktās aizsargājamās teritorijās 23 Japānas prefektūrās, un ārpus aizsargājamām teritorijām tas ir ticis iznīcināts kā kaitēklis. Dabas aizsardzības speciālisti to ir nodēvējuši par "dzīvu meža nacionālo dārgumu".

Kultūrvēsturiskā nozīme

Apzīmēts kā "dzīvs meža nacionālais dārgums", Japānas gorals ir ieguvis simbolisku statusu Japānā ar nacionālām asociācijām. Tas tiek uzskatīts par reliktu sugu, kas atsaucas uz Japānas arhipelāga veidošanos, atšķirībā no kontinentālās Āzijas. Simboliskā žestā 1973. gadā Ķīnas valdība uzdāvināja Japānai lielo pandu, pretī Japānas valdība uzdāvināja divus japāņu goralus. Pašvaldības un citi Japānas reģioni ir pieņēmuši goralu kā vietējo simbolu.^[1]

Japānā japāņu gorals visbiežāk ir pazīstams kā kamoshika vai kamoshishi. Vēsturiski tam ir doti dažādi nosaukumi, bieži vien balstoties uz tā izskatu, daži no tiem tulkojami kā "kalnu aita", "vilnas briedis", "deviņastes govs" un "govs dēmons". Reģionālie nosaukumi ir arī dažādi, daži no tiem tulkojami kā "dejojošs zvērs", "muļķīgs zvērs" vai "idiots". Japānas iedzīvotāji goralu bieži raksturo kā "dīvainu" vai "neparastu", un to uzskata par "spoku dzīvnieku", jo tas mēdz dzīvot viens tālu mežu dzīlēs un, šķiet, novēro mežstrādniekus no kalnu augstumiem.

Goralam Japānā ir reputācija par tā ātruma un veiklības īpašībām. Izcili sportisti tiek salīdzināti ar goralu, jo tas ir pazīstams ne tikai ar savu veiklību, bet arī ar sprintera spējām. Tā Yamaha Motor Company ir tirgojis XT 225 sporta motociklu ar nosaukumu Yamaha Serow. Japāņu valodā vārds ochiru nozīmē gan "neizturēt eksāmenu", gan "nokrist"; tā kā gorals ir pazīstams ar savu stabilitāti uz klintīm, studenti var iegādāties omamori piekariņus, kas apzīmēti ar gorala nagu nospiedumu, cerībā, ka tas viņiem palīdzēs nokārtot eksāmenus.

Galerija

Atsauces

↑ Knight, John (2003). Waiting for Wolves in Japan: An Anthropological Study of People-Wildlife Relations: An Anthropological Study of People-Wildlife Relations. Oxford University Press. ISBN 978-0-19-158864-8.

Literatūra

Hisashi Abe (redaktors). 日本の哺乳類 (Nihon no Honyuurui) [A Guide to the Mammals of Japan] (japāņu). Tokai University, 2008. ISBN 978-4-486-01802-5.
Maurice Burton, Robert Burton (redaktori). International Wildlife Encyclopedia. Marshall Cavendish, 2002. 2323–2324. lpp. ISBN 978-0-7614-7266-7.
Veidne:MSW3 Artiodactyla
Katsuhisa Honda, Ryo Tatsukawa, Shingo Miura. «Heavy metal accumulation in wild Japanese serow». In Hiroaki Soma. The Biology and Management of Capricornis and Related Mountain Antelopes. Springer, 1987. 365–387. lpp. ISBN 978-94-011-8030-6.
Masahiro Iijima, Kimiyuki Tsuchiya. 日本哺乳類大図鑑 (Nihon Honyuurui Daizukan) [The Encyclopedia of Wild Mammals in Japan] (japāņu). Veidne:Interlanguage link, 2010. ISBN 978-4-03-971170-0.
Ryosuke Kishimoto. «Social monogamy and social polygyny in a solitary ungulate, the Japanese Serow (Capricornis crispus)». In Ulrich H. Reichard, Christophe Boesch. Monogamy: Mating Strategies and Partnerships in Birds, Humans and Other Mammals. Cambridge University Press, 2003. 147–158. lpp. ISBN 978-0-521-52577-0.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Capricornis crispus

Images at Flavon's Wild herb and Alpine plants
Japanese serow at Ultimate Ungulate

Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Knight, John (2003). Waiting for Wolves in Japan: An Anthropological Study of People-Wildlife Relations: An Anthropological Study of People-Wildlife Relations. Oxford University Press. ISBN 978-0-19-158864-8.

[1]