Japānas bojā eja
| Japānas bojā eja | |
|---|---|
 Filmas plakāts | |
| Oriģinālais nosaukums | japāņu: 日本沈没 (Nippon chinbotsu) |
| Žanrs | katastrofu filma |
| Režisors | Shirô Moritani |
| Producents |
Osamu Tanaka Tomoyuki Tanaka |
| Scenārija autors | Shinobu Hashimoto |
| Galvenajās lomās |
Keiju Kobayashi Tetsurô Tanba Hiroshi Fujioka Ayumi Ishida Shôgo Shimada |
| Mūzika | Masaru Satô |
| Operators |
Hiroshi Murai Daisaku Kimura |
| Izplatītājs | Toho |
| Izdošana | 1973 |
| Ilgums | 93 min |
| Valsts | Japāna |
| Valoda | japāņu |
| IMDb profils | |
"Japānas bojā eja" (japāņu: 日本沈没日本 沈没 Nippon chinbotsu; angļu: Tidal Wave (Submersion of Japan); krievu: Гибель Японии) ir japāņu režisora Shirô Moritani 1973. gadā uzņemta katastrofu filma,[1] balstīta uz japāņu rakstnieka Sakjo Komacu 1973. gadā sarakstīto zinātniskās fantastikas romānu "Japānas nogrimšana" (japāņu: 日本沈没).[2][3]
Veidojot šo filmu, pirmoreiz japāņu kino vēsturē par filmas konsultantiem tika uzaicināti vadošie zinātnieki - ģeofiziķi, seismologi, okeanogrāfi un vulkanologi. Varbūt tieši pateicoties zinātnieku līdzdalībai, fantastiskā katastrofa ekrānā izskatās tik pārliecinoša.
Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmie gaidāmās katastrofas pazīmes atklāja dziļūdens pētnieki. Pārbaudot Japānas ieplakas dibenu, profesors Tadokoro pamanīja nopietnas izmaiņas Zemes garozā un saprata, ka tuvojas gigantiska kataklizma, kas varētu iznīcināt lielāko daļu valsts.
Profesora skumjais pieņēmums tika apstiprināts ļoti drīz: netālu no Tokijas sākās vulkāna izvirdums, salas drebēja no zemestrīces radītajiem satricinājumiem, tās radītie milzīgie viļņi appludināja krastu.
Japānas valdība sasauca zinātnieku sapulci, lai prognozētu, kas gaida Japānas salas. Profesora Tadokoro viedoklis bija, ka gaidāmas briesmīgas katastrofas, iespējams, pat šo salu bojāeja. Tam bija grūti noticēt. Sirmais Vatari, kurš savulaik bija strādājis kopā ar pašreizējo premjerministru Jamamoto, saprata, ka Tadokoro paziņojums ir jāuzņem ļoti nopietni. Vatari bija ievērojis, ka Japānu pēkšņi atstājušas visas bezdelīgas. Viņš pārliecināja Jamamoto sākt darbu pie slepeniem projektiem, lai glābtu iedzīvotājus. Zinātnieku grupa veica jūras dibena papildu pētījumus. Viņu secinājums diemžēl neatstāja cerību: Japāna ies bojā, mazāk nekā gada laikā jūra aprīs Japānas salas.
Zinātnieku prognozes sāka piepildīties neticamā ātrumā. Drīz Tokiju satricināja jauna zemestrīce. Trešdaļa pilsētas iedzīvotāju gāja bojā zem drupām un ugunsgrēku liesmās. Glābšanas komandas nespēja tikt galā ar uguni. Valdība izmisīgi mēģināja jebkādā veidā palīdzēt cilvēkiem, bet bija jau par vēlu, un valsts bojāeja bija neizbēgama.
Jamamoto izsūtīja slepenus ziņojumus citu valstu valdībām, lūdzot glābt tautu, pieņemt un izmitināt 110 miljonus japāņu, kuriem jāatstāj valsts. Tikai dažas valstis tam piekrita. Kādas valsts vadītājs ar atklātu cinismu paziņoja: "Ja nu mēs pieņemam kaut ko no Japānas, es labāk dotu priekšroku mākslinieciskām vērtībām, nevis cilvēkiem."
Tikmēr stihija pieņēmās spēkā. Pazemes grūdieni sekoja viens otram. Pilsētas tika iznīcinātas, lauki pārklāti ar vulkāniskajiem pelniem, dzelzceļi iebruka bezdibenī. Valsts bija sadalīta daļās. Tikai brīnumaini saglabājušās telefona līnijas savienoja cilvēkus. Izpostītajā, ugunsgrēka apņemtajā, ar melniem pelniem pārklātajā Tokijā atradās jauns vīrietis, vārdā Onodera - batiskafa vadītājs, kurš kopā ar profesoru Tokadoro bija pirmais, kurš uzzināja par gaidāmo katastrofu. Viņš vēl būtu varējis pamest valsti, bet kaut kur Japānas vidienē bija palikusi viņa līgava Reiko. Sagrautais dzelzceļš neļāva viņai nokļūt Tokijā.
Sākās iedzīvotāju masveida evakuācija. Amerikāņu un padomju kuģi tuvojās bojā ejošās Japānas krastiem, un padomju transporta lidmašīnas nolaidās atlikušajos lidlaukos. Ar kuģiem un lidmašīnām japāņi atstāja zemi, kas viņus bija barojusi, un pati izmocītā zeme pamazām paslēpās zem okeāna viļņiem. Šikoku sala nogrima, Kjusju sala sadalījās divās daļās un pārstāja eksistēt, vairs nebija Hokaido. Ne gabaliņš Japānas zemes nebija vairs palicis virs ūdens. Virs okeāna ausa saule un vairs neieraudzīja savu valsti...
Pa svešu, sniegotu līdzenumu traucās vilciens ar Reiko. Pasaules viņā galā pa vilciena logu Onodera raudzījās tuksnesī, kas pletās visapkārt...
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «V. Gakovs. Četri ceļojumi laika mašīnā.». www.lffb.lv (angļu). Skatīts: 2019-11-15.[novecojusi saite]
- ↑ Tidal Wave. Atjaunināts: 2019-11-15
- ↑ Гибель Японии