Ēģiptiešu kontrolētā teritorijā 15. gadsimtā p.m.ē.
Jaunā Ēģiptes valsts ir Senās Ēģiptes vēstures periods aptuveni no 1550. līdz 1070. gadam p.m.ē., kas aptver 18.–20. dinastiju un seko otrajam starpperiodam. Tā iezīmē Ēģiptes politiskās varas, militārās ietekmes un kultūras uzplaukuma laikmetu, kas tradicionāli Senās Ēģiptes vēsturē tiek uzskatīts par impērijas un zelta laikmeta posmu. Šajā laikā Ēģipte kļuva par vienu no spēcīgākajām civilizācijām Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģionā, kontrolējot plašas teritorijas Nūbijā un Levantē, un tās galvaspilsēta Tēbas kļuva par reliģijas, mākslas un politikas centru. Jaunās valsts sākumu iezīmēja hiksu padzīšana no Nīlas deltas un Ēģiptes atkalapvienošana faraona Jahmosa I vadībā, kas iedibināja 18. dinastiju. Periodu raksturo militārā ekspansija, monumentāla tempļu un kapeņu celtniecība, piemēram, Valdnieku ielejas nekropole, kā arī reliģisko reformu eksperimenti, tostarp Ehnatona ieviestais Atona kults. Šajā laikā notika arī mākslas un literatūras uzplaukums, kas atspoguļoja gan valsts varenību, gan faraonu individuālo ideoloģiju.
Starp nozīmīgākajiem valdniekiem minami Jahmoss I, Hatšepsuta (viena no retajām sievietēm kā faraone), Ehnatons, Tutanhamons (kura kapenes atklāšana kļuva par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta arheoloģiskajiem notikumiem) un Ramzess II, kura valdīšanas laiks simbolizē Jaunās valsts varenības kulmināciju. Periods noslēdzās ar iekšējiem nemieriem, ārējo iebrukumu draudiem un centrālās varas pavājināšanos, kas noveda pie trešā starpperioda sākuma. Jaunā Ēģiptes valsts tiek uzskatīta par Senās Ēģiptes civilizācijas virsotni, kuras kultūras, arhitektūras un politiskie sasniegumi atstājuši paliekošu ietekmi pasaules vēstures un civilizācijas attīstībā.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jaunā Ēģiptes valsts.
