Jaunā kritika

Vikipēdijas lapa

Jaunā kritika (angļu New Criticism) bija virziens 20. gadsimta literatūras teorijā un kritikā ASV un Lielbritānijā, kas aizsākās ap 1920. gadu un dominēja šajās valstīs līdz 1960. gadu sākumam. Termins jaunā kritika ir aizgūts no tās pārstāvja Džona Krova Rensoma grāmatas The New Criticism (1941) nosaukuma. Jaunā kritika radās lielā mērā kā reakcija pret ASV augstskolās 20. gadsimta sākumā dominējošo vēsturiski filoloģisko pieeju literatūrai. Jaunās kritikas pārstāvji ieviesa tā saukto rūpīgās lasīšanas (close reading) pieeju, kā arī uzsvēra, ka teksts ir jāpēta un jāinterpretē neatkarīgi no jebkādiem ārpus teksta pastāvošiem faktoriem, jo īpaši autora biogrāfijas vai autora nodomiem (Viljams Vimsets, Monro Bērdslijs u.c.). Vairāki jaunās kritikas pārstāvji uzsvēra arī teksta daudznozīmību (piemēram, Aivors Ārmstrongs Ričardss).

Jēdziens "jaunā kritika" savulaik tika lietots, runājot arī par strukturālismu 20. gadsimta 60. gadu sākuma Francijā - šo virzienu tolaik mēdza apzīmēt kā la nouvelle critique.

Ievērojamākie pārstāvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]