Jaunie laiki ir pasaules vēstures laikmets, kas aptver periodu aptuveni no 1500. gada līdz mūsdienām, kas sekoja pēc viduslaikiem un iezīmējot pāreju uz moderno pasauli. Šo posmu raksturo straujas politiskas, sociālas, ekonomiskas, zinātniskas un kultūras pārmaiņas, kā arī globālu sakaru un savstarpējās atkarības veidošanās starp dažādām civilizācijām. Jaunie laiki parasti tiek iedalīti agrīnajos jaunajos laikos (16.–18. gadsimts) un vēlajos jaunajos laikos (19.–21. gadsimts). Periodizācijas robežas nav universālas, taču Eiropas vēsturē 16. gadsimta sākums bieži tiek uzskatīts par pārejas posmu, bet pēc 1945. gada daļa pētnieku izdala mūsdienu vēsturi kā atsevišķu apakšposmu.
Pāreju no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem ievadīja renesanse, kas veicināja humānisma, mākslas un zinātnes uzplaukumu, kā arī Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas paplašināja cilvēku priekšstatus par pasauli un iedzīvināja Eiropas koloniālo ekspansiju. Jaunie laiki aptver arī reformāciju, apgaismību, rūpniecisko revolūciju, modernās valsts un demokrātijas veidošanos, imperiālisma un globalizācijas procesus, kas būtiski mainīja cilvēces vēsturisko attīstību. Šī laikmeta nozīmīgākās iezīmes ir zinātnes un tehnoloģiju straujā attīstība, sabiedrības un saimniecības modernizācija, urbanizācija, izglītības un individuālisma nostiprināšanās, kā arī globālo kultūras un ekonomisko sakaru pastiprināšanās. Jaunie laiki tiek uzskatīti par cilvēces pāreju uz moderno pasauli, kurā veidojušās mūsdienu politiskās, kultūras un tehnoloģiskās struktūras.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jaunie laiki.
