Jauno laiku filozofija
Jauno laiku filozofija ir filozofijas attīstības posms Eiropā, kas aptver aptuveni 17. un 18. gadsimtu, sākot ar Renesanses beigu periodu un turpinoties līdz Apgaismības laikmetam. Šo periodu raksturo būtiskas pārmaiņas filozofiskajā domāšanā, kas saistītas ar zinātnes attīstību, zinātniskās metodes nostiprināšanos un autoritāšu, īpaši viduslaiku filozofijas un kristīgās teoloģijas, kritisku pārvērtēšanu. Jauno laiku filozofija koncentrējās uz zināšanu pamatiem, prāta iespējām un robežām, kā arī uz subjekta lomu realitātes izziņā.
Jauno laiku filozofijas sākumposmu bieži saista ar Renē Dekartu, kura darbos tika formulēts racionālisms un metodiskas šaubas princips. Paralēli attīstījās empīrisms, ko pārstāvēja tādi domātāji kā Džons Loks, Džordžs Bērklijs un Deivids Hjūms, uzsverot pieredzes nozīmi zināšanu iegūšanā. Šo divu virzienu teorētisko spriedzi vēlāk sintezēja Imanuels Kants, kura kritiskā filozofija iezīmēja pāreju uz vācu klasisko filozofiju.
Jauno laiku filozofijā nozīmīga vieta bija arī politiskā filozofijai un ētikai, īpaši saistībā ar sabiedriskā līguma teorijām un valsts izcelsmes skaidrojumiem. Tā ietekmēja modernās demokrātijas, cilvēktiesību un zinātniskās pasaules uzskata veidošanos, kļūstot par vienu no mūsdienu Rietumu domāšanas pamatiem.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jauno laiku filozofija.
|