Jevgeņijs Millers

Vikipēdijas lapa
Jevgeņijs Millers
Eugen Ludwig Müller
Jevgeņijs Millers
Personīgā informācija
Dzimis 1867. gada 25. septembrī
Daugavpils, Vitebskas guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1939. gada 11. maijā (71 gads)
Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība vācbaltietis
Vecāki Kārlis Millers, Matilde Vilhelmīne Millere
Brāļi Kārlis Eduards Jēkabs Millers
Māsas Ernestīne Suzete, Margarita Vilhelmīne, Matilde Šarlote
Dzīvesbiedre Natālija Šipova
Šis raksts ir par ģenerāli. Par citām jēdziena Millers nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jevgeņijs Millers (krievu: Евгений Карлович Миллер), arī Eigens Ludvigs Millers (vācu: Eugen Ludwig Müller, Jewgeni Karlowitsch Miller; dzimis 1867. gada 25. septembrī Daugavpilī, miris 1939. gada 11. maijā Maskavā), bija Latvijā dzimis Krievijas armijas ģenerālis.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Ziemeļu frontes virspavēlniecība (1916-1917): sēž no kreisās J. Daņilovs, A. Ļitvinovs, N. Ruzskis, R. Dimitrijevs, A. Dragomirovs; stāv no kreisās: V. Boldirevs, I. Odišelidze, V. Beļajevs, E. Millers.

Eigens Ludvigs Millers dzimis Daugavpilī 1867. gada 25. septembrī Krievijas Impērijas militārā inženiera apakšpulkveža Kārļa Millera un viņa sievas Matildes Vilhelmīnes ģimenē kā vecākais dēls. Viņa tēva nopelnu dēļ 1878. gadā Krievijas Impērijas valdība visu ģimeni iecēla muižnieku kārtā. Pēc Krievijas ģenerālštāba Nikolaja kara akadēmijas beigšanas viņš kalpoja par Krievijas Impērijas militāro atašeju Nīderlandē un Beļģijā (1898—1901), vēlāk Itālijā (1901—1907).

1896. gadā viņš apprecējās ar Natāliju Šipovu, un viņiem piedzima meitas Sofija un Marija, dēls Nikolajs. Pēc atgriešanās Krievijā Eigens Millers komandēja 7. Baltkrievijas huzāru pulku (1907—1909), strādāja Ģenerālštābā (1909—1910), vadīja Nikolaja kavalērijas skolu (1910—1912), bet 1912.—1914. gadā vadīja Maskavas kara apgabalu.[1]

Pirmā pasaules kara laikā viņš bija 5. armijas štāba priekšnieks, plānoja Daugavpils aizstāvēšanas kaujas 1915. gada oktobrī, pēc tam komandēja Rumānijas teritorijā izvietotās Atsevišķās armijas 26. korpusu. Krievijas pilsoņu karā ģenerālis Millers komandēja Baltās armijas Ziemeļu grupējumu un bija Ziemeļu novada priekšnieks Arhangeļskā.[2]

1920. gadā Millers emigrēja uz Franciju, kur 1930. gadā kļuva par trimdas krievu militāro vienību savienības priekšsēdētāju. Ar NKVD aģenta ģenerāļa Skobļina palīdzību 1937. gadā viņu nolaupīja un ar kuģi "Marija Uļjanova" aizveda uz PSRS, kur pēc ilgstošām pratināšanām Lubjankas cietumā nošāva 1939. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]