Jevgeņijs Primakovs
| Jevgeņijs Primakovs Евгений Максимович Примаков | |
|---|---|
 | |
| Krievijas Federācijas ārlietu ministrs | |
|
Amatā 1996. gada 5. janvārī — 1998. gada 11. septembrī | |
| Prezidents | Boriss Jeļcins |
| Priekštecis | Andrejs Kozirevs |
| Pēctecis | Igors Ivanovs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1929. gada 29. oktobrī Kijiva, PSRS (tagad  Ukraina) |
| Miršanas dati |
2015. gada 26. jūnijā (85 gadu vecumā) Maskava, Krievija |
| Apglabāts | Novodevičjes kapsēta |
| Tautība | krievs |
| Politiskā partija | PSKP, vēlāk Vienotā Krievija |
| Profesija | diplomāts, politiķis, zinātnieks |
| Augstskola | Maskavas Valsts universitāte |
Jevgeņijs Primakovs (krievu: Евгений Максимович Примаков; 1929. gada 29. oktobris, Kijiva – 2015. gada 26. jūnijs, Maskava) bija Krievijas politiķis, diplomāts, ekonomists un žurnālists. Viņš bija Krievijas ārlietu ministrs (1996–1998) un premjerministrs (1998–1999), ievērojami ietekmējot valsts ārpolitikas kursu 1990. gadu otrajā pusē.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Primakovs dzimis Kijivā, bet bērnību un jaunību pavadīja Tbilisi. 1953. gadā viņš absolvēja Maskavas Valsts universitāti ar specializāciju arābu filoloģijā. Sākotnēji darbojās kā žurnālists un Austrumu jautājumu pētnieks, kļūstot par autoritatīvu speciālistu starptautisko attiecību un Tuvējo Austrumu jautājumos.
1980. gados viņš ieņēma vairākus amatus PSRS Zinātņu akadēmijā, vadot Pasaules ekonomikas un starptautisko attiecību institūtu (IMEMO). 1989. gadā viņš kļuva par PSRS Augstākās Padomes deputātu un vēlāk arī PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova īpašo pārstāvi starptautiskajos konfliktos.
1991. gadā viņš tika iecelts par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) pēcteces – Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju.
No 1996. līdz 1998. gadam Primakovs bija Krievijas ārlietu ministrs. Atšķirībā no sava priekšteča Andreja Kozireva, viņš piekopa piesardzīgāku un konfrontējošāku kursu pret Rietumiem, uzsverot Krievijas kā neatkarīga spēka lomu pasaulē. Šī politika kļuva pazīstama kā “Primakova doktrīna”, kas paredzēja daudzpolāras pasaules veidošanu, ciešāku sadarbību ar Ķīnu un Indiju, kā arī pretestību NATO paplašināšanai.
1998. gada septembrī pēc finanšu krīzes Krievijā Boriss Jeļcins viņu iecēla par premjerministru. Primakovs centās stabilizēt ekonomisko situāciju, īstenojot pretkrīzes pasākumus. Viņš saglabāja ievērojamu popularitāti, taču 1999. gada maijā tika atcelts no amata.
Pēdējie gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc aktīvās politiskās darbības beigām Primakovs turpināja nodarboties ar zinātnisko un sabiedrisko darbību, vadot vairākas institūcijas un esot ietekmīgs komentētājs ārpolitikas jautājumos. Viņš publicēja vairākas grāmatas par Krievijas ārpolitiku un starptautiskajām attiecībām.
Miris 2015. gada 26. jūnijā Maskavā un tika apglabāts Novodevičjes kapsētā.
Novērtējums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Primakovs tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem 1990. gadu Krievijas ārpolitikas arhitektiem. Viņa “Primakova doktrīna” radīja pamatu Krievijas daudzpolārās pasaules koncepcijai un bieži tiek minēta kā priekšvēstnesis mūsdienu Krievijas konfrontējošajai ārpolitikai. Viņu slavēja par mēģinājumiem stabilizēt valsti pēc krīzes, taču kritiķi norādīja uz autoritāru noslieci un nepietiekamu reformu veikšanu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jevgeņijs Primakovs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
|