Jevgeņijs Znosko-Borovskis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Jevgeņijs Znosko-Borovskis
Eugène Znosko-Borovsky
Jevgeņijs Znosko-Borovskis
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 16. augustā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pavlovska, Krievijas impērija (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1954. gada 31. decembrī (70 gadi)
Valsts karogs: Francija Parīze, Francija
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Francija Francija
Nodarbošanās šahists, rakstnieks

Jevgeņijs Znosko-Borovskis (franču: Eugène Znosko-Borovsky; krievu: Евгений Александрович Зноско-Боровский; 1884. gada 16. augusts, Pavlovska1954. gada 31. decembris, Parīze) bija Krievijas un Francijas šahists un rakstnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1904. gadā Sanktpēterburgā beidzis Aleksandra liceju. Piedalījies Krievijas—Japānas karā. No 1909. gada līdz 1912. gadam Sanktpēterburgas literārā žurnāla "Apollons" (krievu: Аполлон) līdzstrādnieks, kurā rakstījis recenzijas par teātru izrādēm un literārās dzīves hroniku. 1909. gada 22. novembrī bija Nikolaja Gumilova sekundants viņa divkaujā ar Maksimilianu Vološinu. 1910. gadā publicējis savu pirmo lugu "Kreiseris "Almaz"" (krievu: Крейсер "Алмаз"), kurā kritika atzīmējusi Morisa Meterlinka ietekmi. Tajā pašā gadā Vsevolods Meierholds iestudējis Znosko-Borovska komēdiju "Pārveidotais princis" (krievu: Обращённый принц).

Bijis pazīstams arī kā šahists. Piedalījies Viskrievijas šaha kongresos 1903. gadā Kijevā, kur dalījis 6.-7. vietu, 1906. gadā Sanktpēterburgā bijis 4. vietā, bet 1907. gadā Lodzā dalījis 3.-4. vietu. 1906. gadā debitējis starptautiskos šaha turnīros Ostendē (Beļģija) un Nirnbergā, kuros ieguvis šaha meistara nosaukumu. Bijis arī šaha nodaļu redaktors vairākos Sankpēterburgas laikrakstos un žurnālos, kā arī apkopojis tā laika šaha turnīru partiju krājumus.

Pirmā pasaules kara dalībnieks. Krievijas pilsoņu karā aktīvi darbojies Balto kustībā, pēc tās sakāves 1920. gadā emigrējis uz Franciju. Krievu emigrantu presē publicējis darbus par krievu literatūru un tās redzamākajiem pārstāvjiem: Aleksandru Bloku, Annu Ahmatovu, Marinu Cvetajevu.

Tāpat turpinājis savas šahista gaitas ar mainīgiem panākumiem piedaloties šaha turnīros. 1924. gadā Vestonā (Anglija) ieņēmis 3. vietu aiz Makša Eives un Džordža Tomasa.[1] 1925. gadā Parīzē dalījis 3.-4. vietu kopā ar Karelu Opočenski aiz Aleksandra Aļehina un Savelija Tartakovera.[2] 1926. gada neoficiālās šaha olimpiādes individuālajā turnīrā Budapeštā palicis pēdējā vietā.[3] 1930. gadā uzvarējis šaha turnīrā Parīzē. Arī pēc Otrā pasaules kara piedalījies dažos šaha turnīros (Zānstrēka - 1947, Lucerna - 1949), taču pārsvarā ieņēmis vietas turnīru tabulu beigās. Publicējis vairākus darbus, kas bijuši veltīti šaha teorijas problēmām un ievērojamu šahistu raksturojumam.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Крейсер «Алмаз»", 1910.
  • "Пути развития шахматной игры", 1910.
  • "Х.-Р. Капабланка", 1911.
  • "Кодекс шахматной игры", 1913.
  • "Обращенный принц", 1919.
  • "Русский театр начала XX века", Praga, 1925.
  • "Теория середины игры в шахматах", 1925.
  • "Шахматы и их чемпионы", 1925.
  • "Капабланка и Алехин : Борьба за мировое первенство в шахматы", Paris, 1927.
  • "Comment il ne faut pas jouer aux échecs", Paris 1930. ISBN 3-7919-0248-2
  • "Comment on devient brillant joueur d'échecs", Paris 1935.
  • "Traps on the chessboard", London 1938. ISBN 3-88805-472-9
  • "How to play chess endings", Philadelphia 1940.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]