Jods ir ķīmiskais elements ar simbolu I (līdz 20. gadsimta 50. gadiem - J) un atomnumuru 53. Jods ir smagākais neradioaktīvais halogēns. Jods dabā ir sastopams jodīdu veidā. Jodu pirmo reizi brīvā veidā ieguva 1811. gadā, jūras zāļu pelniem pieliekot pārāk daudz sērskābes. Izveidojās joda tvaiki, kurus izdevās kondensēt. Mūsdienās visvairāk jodu ražo Čīlē, jo tur atrodas jodu saturoša minerāla atradnes.
Jods organismā ir ļoti vajadzīgs, jo piedalās normālā vielmaiņā, darbojas arī kā vairogdziedzera saslimšanu, strumas un kretīnisma profilakses līdzeklis, taču atrodams tikai dažos pārtikas produktos (olās, jūras produktos). Tāpēc vairākās valstīs likums nosaka ražotājiem to pievienot vārāmajai sālij.[2]
Savienojumos jodam var būt oksidēšanas pakāpes no -1 līdz +7 (tāpat kā lielākajai daļai halogēnu). Jods reaģē ar daudziem metāliem, veidojot jodūdeņražskābes sāļus - jodīdus.
Brīvā veidā jods ir tumšpelēka cieta kristāliska viela ar violetu metālisku spīdumu, kas šķīst organiskajos šķīdinātājos, bet slikti šķīst ūdenī. Jods labāk šķīst ūdenī, kas satur izšķīdušus jodīdus, jo tad veidojas trijodīda jons (I3−), kas šķīst ievērojami labāk. Joda šķīdumi ūdenī un etanolā ir brūni, šķīdumi tetrahlorogleklī un hloroformā ir violeti.
Karsējot jodu, tas sublimējas. Joda tvaiki ir violeti un lielā koncentrācijā ir necaurspīdīgi. Karsējot jodu, tas kūst, bet atmosfēras spiedienā virs joda kušanas temperatūras tuvumā ir ļoti liels tvaiku parciālspiediens, tādēļ joda kušanu caur tvaikiem nevar novērot.
Joda tinktūru (10% šķīdums etanolā) dažreiz lieto par antiseptisku līdzekli. Pastāv arī līdzīgi sastāvi, kas nesatur etanolu. Tie satur joda un jodīdu šķīdumu ūdenī.
