Juris Celmiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par vēsturnieku un politiķi. Par citām jēdziena Celmiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Juris Celmiņš
Latvijas izglītības un zinātnes ministrs
Amatā
1997. gada 13. februāris — 1998. gada 16. aprīlis
Prezidents Guntis Ulmanis
Premjerministrs Andris Šķēle
Guntars Krasts
Priekštecis Māris Grīnblats
Pēctecis Jānis Gaigals

Dzimšanas dati 1950. gada 6. februārī (69 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Talsi, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija PSKP
LTF
DCP (1992—1995)
DPS (1995—1999)
LDP (1999—2002)
PCP (2003—2005)
LPP (2007)
LPP/LC (2007—pašlaik)
Profesija skolotājs, politiķis
Augstskola Latvijas Universitāte

Juris Celmiņš (dzimis 1950. gada 6. februārī) ir latviešu skolotājs un politiķis, bijušais Latvijas izglītības un zinātnes ministrs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1950. gada 6. februārī Talsos, lauksaimnieku ģimenē. 196]. gadā pabeidza Irlavas neklātienes vidusskolu. 1974. gadā absolvēja Latvijas Universitāti un ieguva vēsturnieka specialitāti.[1]

Tajā pašā gadā sāka strādāt par Irlavas vidusskolas vēstures skolotāju. No 1975. līdz 1983. gadam strādāja par vēstures skolotāju E. Birznieka-Upīša Tukuma astoņgadīgajā skolā, bet līdz 1987. gadam bija Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeja direktors, no 1987. līdz 1989. gadam Tukuma 2. vidusskolas direktors.[1]

No 1989. līdz 1990. gadam bija laikraksta "Tukuma Ziņotājs" redaktors.[1]

1998. gadā J. Celmiņš kļuva par Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoru.[1] Ministru kabinets viņu no amata atbrīvoja 2003. gada 8. jūlijā saistībā ar virkni nelikumību augstskolas darbībā. J. Celmiņš Rīgas Centra rajona tiesā iesniedza prasību par atjaunošanu amatā.[2]

Vēlāk Juris Celmiņš bija Rīgas 95. vidusskolas direktors.

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijis PSKP biedrs un LKP Tukuma rajona ideoloģijas nodaļas vadītājs.[3]

1988. gadā bija viens no Latvijas Tautas frontes Tukuma rajona nodaļas dibinātājiem, nodaļas vadītājs un pirmo trīs kongresu delegāts. 1990. gadā ievēlēts par LR AP deputātu. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Darbojās LTF frakcijā un bija Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Strādāja pie Izglītības likuma, Kultūras pieminekļu aizsardzības likuma un citu komisijā izstrādāto likumu sagatavošanas.[1]

1992. gadā J. Celmiņš iesaistījās Demokrātiskās Centra partijas dibināšanā, bija tās valdē. No 1993. līdz 1995. gadam bija DCP valdes priekšsēdētājs.[1] Kandidēja 5. Saeimas vēlēšanās, taču netika ievēlēts.1994. gadā piedalījās Liberālās internacionāles kongresā Reikjavikā. Līdz ar partijas apvienošanu ar partiju "Saimnieks" kļuva par Demokrātiskās partijas "Saimnieks" līdzpriekšsēdētāju.[1] Tajā pašā gadā ievēlēts 6. Saeimā, kur bija Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja biedrs. 1996. gadā kļuva par DPS priekšsēdētāja vietnieku, kopš 1997. gada partijas valdes loceklis.[1]

1997. gada 13. februārī kļuva par izglītības un zinātnes ministru Andra Šķēles valdībā un saglabāja amatu arī Guntara Krasta valdībā. J. Celmiņa darbības laikā tika ieviesta studējošo kreditēšana, pieņemts izglītības likums, palielinātas valsts profesoru algas. 1998. gada 16. aprīlī zaudēja amatu, jo "Saimnieks" pameta valdību.[1] Šai pašā gadā nesekmīgi kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās. Viņš palika partijā pēc tās pārdēvēšanas par Latvijas Demokrātisko partiju, tomēr no tās izstājās pēc neveiksmes 2001. gada Rīgas domes vēlēšanās un 2002. gada 8. Saeimas vēlēšanās.[4]

2003. gada 27. aprīlī viņš kļuva par Progresīvās Centriskās partijas priekšsēdētāju.[4] Partija tika likvidēta 2005. gada 31. augustā.[5]

2007. gadā pievienojās Latvijas Pirmajai partijai.[6]

VDK kartotēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Celmiņa kartīte tika atrasta publiskotajā VDK savervēto aģentu kartotēkas daļā. Tajā apgalvots, ka viņš kā aģents "Jūrnieks" savervēts 1968. gada novembrī.[7] Pats Celmiņš apliecināja, ka šai laikā viņu vairākkārt pratinājuši un likuši rakstīt paskaidrojumus par Zūru arodskolā (profesionāli tehniskajā vidusskolā) izveidoto pretpadomju "Kurzemes savienību", bet neesot zinājis, ka esot pieskaitīts kā aģents.[8] No savienības locekļiem ieslodzīts tika tikai vadītājs Aukmanis, pārējie tās locekļi, ieskaitot Celmiņu, tika atstāti liecinieku statusā.[9]

Jau 2002. gadā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa izlēma, ka Juris Celmiņš nav apzināti sadarbojies ar VDK.[10]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 «JURIS CELMIŅŠ». ltn.lv.[novecojusi saite]
  2. «Atbrīvotais Celmiņš sūdzas tiesā». Diena. 2003. gada 12. augustā. No Sociālo tehnoloģiju augstskolas (STA) rektora amata atbrīvotais Juris Celmiņš piektdien Rīgas Centra rajona tiesā iesniedzis prasību par atjaunošanu amatā, ziņo LETA. Ministru kabinets J.Celmiņu atbrīvoja 8.jūlijā.
  3. «Juris Celmiņš». Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 19. novembrī. Skatīts: 2009. gada 19. jūlijā.
  4. 4,0 4,1 «Vienā teikumā». Diena. 2003. gada 7. aprīlī. Progresīvi centriskās partijas kongresā piektdien par partijas priekšsēdētāju ievēlēts Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektors Juris Celmiņš, kurš pēc neveiksmes 8.Saeimas vēlēšanās izstājās no Latvijas Demokrātiskās partijas.
  5. «Progresīvā CENTRISKĀ partija (likvidēta 31.08.2005.)». KNAB.
  6. «LPP pievienojies Smiltenes mērs un Krievu partijas galvgalis». V-Diena. 2007. gada 25. janvārī. Partijā uzņemti arī Vecumnieku pagasta padomes priekšsēdētājs Rihards Melgailis, Vidrižu pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Ļevšins, Rīgas 95.vidusskolas direktors un bijušais izglītības ministrs Juris Celmiņš, Latvijas Sarkanā Krusta prezidents Valdis Nagobads un citi.
  7. VDK kartīte: Juris Celmiņš
  8. Jānis Taurēns: Kā publiski analizēja LPSR Valsts drošības komitejas aģentu un informatoru identitāti, sadarbību? LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija
  9. Vēsturnieka B. Daukšta vietne: Juris Celmiņš par “Kurzemes savienības” tiesāšanu un KGB.
  10. Tiesas spriedums


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Māris Grīnblats
Latvijas izglītības un zinātnes ministrs
1997. gada 13. februāris1998. gada 16. aprīlis
Pēctecis:
Jānis Gaigals