Justiniāna dinastija
Justiniāna dinastija bija Bizantijas impērijas valdnieku dinastija, kas valdīja no 518. līdz 602. gadam. Tās aizsācējs bija imperators Justīns I, bet pazīstamākais pārstāvis — Justiniāns I, kura valdīšanas laikā Bizantija īslaicīgi atguva plašas bijušās Rietumromas impērijas teritorijas.
Dinastijas valdīšanas laikā impērija piedzīvoja gan militāru ekspansiju, gan smagas iekšējas un ārējas krīzes. Justiniāna I laikā tika kodificētas romiešu tiesības, uzcelta Svētās Sofijas katedrāle, kā arī īstenoti karagājieni Ziemeļāfrikā, Itālijā un Hispānijā. Vēlāk dinastijas valdnieki saskārās ar kariem pret Sasanīdu Persiju, avāriem, slāviem un langobardiem.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Justiniāna dinastija sākās 518. gadā, kad pēc imperatora Anastāsija I nāves par imperatoru kļuva Justīns I. Viņš bija ilīriešu izcelsmes karavīrs, kurš bija izvirzījies līdz augstam amatam galma sardzē. Justīna valdīšanas laikā lielu ietekmi ieguva viņa brāļadēls Justiniāns.
527. gadā par imperatoru kļuva Justiniāns I. Viņa valdīšana kļuva par vienu no nozīmīgākajiem posmiem Bizantijas vēsturē. Justiniāns centās atjaunot Romas impērijas vienotību, nostiprināt imperatora varu un reformēt valsts tiesību sistēmu.
Justiniāna laikā tika izveidots Corpus Juris Civilis — romiešu tiesību apkopojums, kas vēlāk būtiski ietekmēja Eiropas tiesību attīstību. Viņa valdīšanas laikā notika arī plaša celtniecība, tostarp tika uzcelta Svētās Sofijas katedrāle Konstantinopolē.
Justiniāna karavadoņi Belisārijs un Narsess īstenoja veiksmīgus karagājienus pret vandāļiem Ziemeļāfrikā, ostgotiem Itālijā un vestgotiem Hispānijas dienvidos. Šo karu rezultātā Bizantija īslaicīgi atguva lielu daļu Vidusjūras rietumu teritoriju.
Tomēr Justiniāna ekspansija prasīja milzīgus resursus. Impēriju skāra arī Justiniāna mēris, kas sākās 6. gadsimta vidū un izraisīja smagas demogrāfiskas un ekonomiskas sekas. Austrumos turpinājās kari ar Sasanīdu Persiju, bet Balkānos pieauga slāvu un citu tautu iebrukumi.
Pēc Justiniāna nāves 565. gadā par imperatoru kļuva viņa brāļadēls Justīns II. Viņa valdīšanas laikā impērija saskārās ar finanšu grūtībām un militāru spiedienu. Itālijā iebruka langobardi, kas ātri ieņēma lielu daļu bizantiešu atkaroto teritoriju.
Justīna II veselības problēmu dēļ faktisko varu pārņēma Tibērijs II Konstantīns, kurš 578. gadā kļuva par imperatoru. Viņš centās stabilizēt impēriju, bet turpināja karus pret Persiju un aizsardzību Balkānos.
582. gadā par imperatoru kļuva Maurikijs. Viņa valdīšanas laikā Bizantija guva panākumus karā pret Sasanīdu Persiju un palīdzēja tronī atjaunot persiešu valdnieku Hosrovu II. Tas ļāva panākt izdevīgu mieru austrumos.
Maurikijs pievērsās arī Balkānu aizsardzībai pret avāriem un slāviem. Tomēr ilgstošie kari, nodokļi un stingrā armijas disciplīna izraisīja neapmierinātību karaspēkā. 602. gadā Donavas armija sacēlās un par imperatoru pasludināja Foku.
Fokas sacelšanās laikā Maurikijs tika gāzts un nogalināts kopā ar saviem dēliem. Ar šo notikumu Justiniāna dinastija beidza pastāvēt. Dinastijas krišana ievadīja jaunu krīzi, tostarp smagu karu ar Sasanīdu Persiju un turpmāku impērijas vājināšanos.
Valdnieki
[labot | labot pirmkodu]Justiniāna dinastijas imperatori bija:
- Justīns I — 518–527;
- Justiniāns I — 527–565;
- Justīns II — 565–578;
- Tibērijs II Konstantīns — 578–582;
- Maurikijs — 582–602.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Justiniāna dinastija.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
