Jānis Andersons (agronoms)

Vikipēdijas lapa
Jānis Andersons
Jānis Andersons
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 7. aprīlī
Durbes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1969. gada 8. februārī (66 gadi)
Valsts karogs: Zviedrija Stokholma, Zviedrija
Nodarbošanās agronoms
Augstskola Latvijas Universitāte

Jānis Andersons (1902—1967) bija latviešu agronoms, firmas "Bekona eksports" direktors, vēlāk Latvijas Nacionālās komitejas Saimniecības lietu ģenerālsekretārs (1945).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1902. gadā Durbes pagastā, mācījās Liepājas Nikolaja ģimnāzijā, Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Rūjienas apkārtni. 1927. gadā absolvēja lauksaimniecības studijas Latvijas Universitātē, strādāja par Madonas (1927—1930) un Jelgavas apriņķa (1930—1935) agronomu, bija Latvijas Zemnieku savienības biedrs, darbojās aizsargu organizācijā.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā Andersons bija Latvijas Lauksaimniecības kameras Mazpulku nodaļas vadītājs (1935—1937) un Lauksaimniecības tautas augstskolas pārzinis (1937—1939). Strādāja valsts firmā "Bekona eksports" un 1938. gadā sāka saimniekot vecāku saimniecībā "Morķos". Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā viņu atbrīvoja no amata firmā, 1941. gadā viņa saimniecību nacionalizēja, un viņš pārcēlās uz sievas vecāku saimniecību "Purvēveriem". Vācu okupācijas laikā Andersons kļuva par firmas "Bekona eksports" direktoru, vēlāk par Lauksaimniecības ģenerāldirektoru.

1944. gada rudenī viņš kopā ar ģimenu devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc dažiem mēnešiem atgriezās Latvijā un darbojās pašpārvaldē. 1945. gada 20. februārī dibinātajā Latvijas Nacionālajā komitejā (LNK) Andersons piekrita darboties kā Saimniecības lietu ģenerālsekretārs. 1945. gada 5. maijā Andersons kopīgi ar Robertu Osi iesaistījās Latvijas Pagaidu valdības veidošanā.[1]

Ar pašu pēdējo laivu viņam izdevās nokļūt Zviedrijā, kur Andersons strādāja gadījuma darbus, vēlāk gaļas pārstrādes uzņēmumā Stokholmā. Viņš iesaistījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, taču bieži no tautiešiem saņēma pārmetumus par sadarbošanos ar vāciešiem. Iegādājās vasaras māju Vermlandē.[2]

Miris 1969. gada 8. februārī Stokholmā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]