Jānis Apeters
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Jānis Apeters (krievu: Иван Андреевич Апетер; 1890—1938) bija latviešu izcelsmes padomju čekists, represīvo organizāciju darbinieks.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1890. gada 16. aprīlī Liezēres pagastā zemnieka ģimenē, mācījies grāmatvežu kursos. 1905. gada revolūcijas laikā iestājās LSDSP. Pirmā pasaules kara sākumā 1914. gadā viņu iesauca Krievijas Impērijas armijā, kā 26. Sibīrijas strēlnieku pulka kareivis 1914. gadā piedalījās Austrumprūsijas kaujās. 1917. gadā, pēc Februāra revolūcijas, bija I Rietumu fontes armijas un aizmugures kareivju un strādnieku deputātu kongresa delegāts, Darbojošās armijas un flotes Centrālās komitejas (CEKODARF) komisārs. Novembrī, pēc Oktobra revolūcijas, viņu no Rietumu frontes ievēlēja par Krievijas Satversmes sapulces deputātu pēc 9. saraksta (boļševiki). 1918. gada februārī bija Augstākās virspavēlniecības štāba (stavkas) komisārs Mogiļevā.
1918. gadā sāka dienestu Ārkārtas komisijā (čeka), bija Brjanskas apgabala Militārās kontroles nodaļas vadītājs (1918), Rietumu frontes Īpašās nodaļas priekšnieks (1918—1919), Visukrainas čekas Īpašās nodaļas priekšnieks (1919), 12. armijas Īpašās nodaļas priekšnieks (1919), Rietumu frontes Īpašās nodaļas priekšnieks (1920), čekas Administratīvi organizatoriskās pārvaldes priekšnieks (1920—1921).
Bija čekas Ārzemju nodaļas priekšnieka vietnieks (1921. gada decembris — 1922. gada marts), Valsts Politpārvaldes (GPU) pilnvarotās pārstavības Rietumu novadā Īpašās nodaļas priekšnieks, pēc tam GPU pilnvarotais pārstāvis Rietumu novadā (1922—1924), Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (OGPU) pilnvarotais pārstāvis Urālā (1924—1926), OGPU pilnvarotais pārstāvis Krimā un Melnās jūras un Azovas jūras flotu Īpašās nodaļas priekšnieks (1926—1928), OGPU pilnvarotais pārstāvis Centrālajā Melnzemes apgabalā (1928—1930), OGPU pilnvarotā pārstāvja Maskavas apgabalā pirmais vietnieks (1930—1931).
1931. gada janvārī iecelts par Krievijas PFSR Tieslietu Tautas komisariāta Ieslodzījuma vietu galvenās pārvaldes priekšnieku un PSRS Konvojēšanas karaspēka centrālās pārvaldes priekšnieku, kopš februāra vienlaicīgi bija arī KPFSR tieslietu Tautas komisāra vietnieks.
1933. gadā absolvēja Ārējās tirdzniecības akadēmiju (Академия внешней торговли), 1934. gada februārī—novembrī bija Saratovas novada prokurors.
1934.—1937. gadā bija Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) Sanitārās—kūrortu daļas priekšnieks. 1937. gada jūnijā kļuva par pirmo NKVD Gulag Solovku īpašās nozīmes nometnes (SLON, Solovku salās) vadītāju.
Lielā terora laikā 1937. gada 11. decembrī Apeteru apsūdzēja dalībā "latviešu spiegu-fašistu organizācijā". Pēc ilgstošām pratināšanām 1938. gada 22. augustā viņam piesprieda nāvessodu par valsts nodevību, teroru, dalību pretpadomju pretrevolucionārā organizācijā un tajā pašā dienā viņu līdz ar 120 citiem notiesātajiem nogalināja un apraka nošaušanas poligonā "Komunarka". 2014. gada 4. septembrī ar Krievijas Federācijas Augstākās tiesas Militārpersonu lietu kolēģijas lēmumu tika atteikta Apetera reabilitācija.[1]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Sarkanā Karoga ordenis (1923), atņemts pēc nāves (1941) ar PSRS Augstākās tiesas Prezidija rīkojumu