Jānis Greste
| ||||||||||||||
Jānis Greste (1876—1951) bija Latvijas pedagogs un ģeologs. Ierīkojis Latvijas Skolotāju savienības Pedagoģisko muzeju (1923), Latvijas Derīgo izrakteņu muzeju un tagadējo Rakstniecības un mūzikas muzeju (1925). Grestes savāktie materiāli ir pamatā vairāku muzeju kolekcijām.[1]
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1876. gada 5. jūlijā Smiltenes pagasta Mālavas skolā skolotāja Jēkaba Grestes ģimenē. Mācījās Strautiņu (Ķemera) pamatskolā, Alsviķu pagastskolā un Pleskavas pilsētas četrgadīgajā skolā. 1895. gadā sāka strādāt Alsviķu pagasta Bejas skolā par skolotāja palīgu, tad par zemākās pakāpes skolotāju. Studēja Pēterburgas Skolotāju institūtā (1901—1903), pēc tā beigšanas strādāja par Valmieras pilsētas skolas un proģimnāzijas skolotāju (1904—1906), tad A. Ķeniņa tirdzniecības skolā (1906—1907) Rīgā.
1907. gadā kopā ar Ģedertu Odiņu izveidoja Skolotāju sabiedrības tirdzniecības skolu (1906—1910) un Skolu muzeju. Bija viens no Rūdolfa Blaumaņa tuvākajiem draugiem, 1908. gadā pavadīja viņu uz Takaharju sanatoriju Somijā. 1910. gadā pārcēlās uz dzīvi Pēterpilī, strādāja Tirdzniecības skolā (1910—1921), līdztekus studēja Pēterburgas Universitātes Dabas zinību fakultātē (1910—1912) un Pēterburgas komercinstitūtā (1912—1918). Pēc Oktobra revolūcijas strādāja bezpajumtnieku vasaras nometnē „Prudki” Udeļnajā.
Pēc atgriešanās dzimtenē J. Greste strādāja par dabas zinātņu skolotāju Jēkabpils vidusskolā (1921—1922), Jelgavas II valsts vidusskolā (1922—1934) un Valsts centrālā pedagoģiskajā institūtā (no 1925). Viņš izveidoja Jelgavas 2. ģimnāzijas mineraloģijas muzeju, Rakstniecības muzeju Rīgā (1925) un Latviešu skolu vēstures muzeju.
Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā J. Gresti atlaida no pedagoga darba un viņš bija Latvijas Republikas Finanšu ministrijas Zemes bagātību pētīšanas institūta konsultants (1936—1940), pēc viņa scenārija 1936. gadā uzņēma mācību filmu „Mans pelēkais dārgakmens”. Dzīvoja Rembates pagasta „Apsēs”, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā veidoja muzeju Lielvārdes skolā.
Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā devās bēgļu gaitās uz ielenkto Kurzemi, bija laukstrādnieks Rendā, tad Kuldīgas apriņķa skolu inspektors.[2] Pēc kara beigām bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta muzeja pārzinis (1946—1951). Šī muzeja krājums vēlāk nonāca Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Miris 1951. gada 2. februārī, apglabāts Rīgas Raiņa kapos.[3]
Skolēni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Jānis Greste izglītojis apmēram 1000 skolotāju, pie viņa mācījušies vēlākie rakstnieki Rūdolfs Egle, J. Kārkliņš, Linards Laicens, J. Lapiņš, Pāvils Rozītis, Arveds Švābe, mākslinieki Konrāds Ubāns, T. Plikausis, zinātnieki Pauls Galenieks, P. Kreišmanis, ārsti Eiduks, Paegle, Ziediņš un citi.[4]
Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiķis, filantrops un uzņēmējs Mārtiņš Greste ir Jāņa Grestes brāļa Ādolfa mazdēls.
Pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1946)
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- grāmata „Latvijas derīgie izrakteņi” (1937)
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Līvija Volkova. „… kā dzeņa vēders” (1977)
- Līvija Volkova. „Krist un celties” (1990)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Valmieras integrētā bibliotēka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 29. augustā. Skatīts: 2019. gada 23. februārī.
- ↑ Skolotājs Jānis Greste Kuldīgā. Savu sirdi slēdzu akmenī Dzintra Meijere, laikraksts "Latvietis" Nr. 97, 2010. gada 1. jūlijā]
- ↑ Ogres Centrālā bibliotēka
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. VI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 652. sleja.