Jānis Peters

Jānis Peters;
Jānis Peters 2019. gadā
Personīgā informācija
Dzimis	1939. gada 30. jūnijā (85 gadi); Priekule, Latvija
Dzīves vieta	Rīga
Pilsonība	Latvijas
Tautība	latvietis
Vecāki	Zelma Petere, Jānis Peters
Dzīvesbiedre	Baiba Petere
Bērni	Krišjānis Peters
Literārā darbība
Pseidonīms	Jānis Pīlādzis
Nodarbošanās	dzejnieks, rakstnieks, diplomāts, politiķis
Valoda	latviešu
Rakstīšanas laiks	kopš 1961
Temati	latviešu likteņtēma, folklora
Slavenākie darbi	Savās mājās, savā Tēvijā, Manai dzimtenei
	Ietekmējies no
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Jānis Peters (dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē) ir latviešu dzejnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks^[2] un diplomāts.

Dzīvesgājums

Dzimis 1939. gada 30. jūnijā Priekulē Jāņa un Zelmas Peteru ģimenē. Māte Zelma Petere (1904—1981) dzimusi Mazsalacā, strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekules 1. pamatskolā. Tēvs Jānis Peters (1895—1979) bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs un Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, 1919. gadā piedalījies kaujās pret Bermonta karaspēku, par ko Latvijas valdība viņam piešķīra Gramzdas muižu, ko pārdevis.^[3]

No 1947. līdz 1958. gadam Jānis Peters mācījās Liepājas 6. vidusskolā.^[4] Strādāja Liepājas teātrī par skatuves strādnieku un režisora palīgu (1957—1963). Vēlāk strādāja Liepājas rajona laikrakstā „Ļeņina Ceļš” (1963—1964), pēc tam LKP oficiozā „Cīņa” (1964—1967) un žurnālā „Zvaigzne” par prozas nodaļas redaktoru (1967—1972). 1968. gadā uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, kur bija valdes sekretārs (1974—1976), pirmais sekretārs (1985—1990).^[5]

Dēls Krišjānis Peters darbojies politikā, miris 2014. gadā 39 gadu vecumā.

Politiskā darbība

J. Peters bija PSKP biedrs no 1973. gada līdz 1990. gadam, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis.^{[nepieciešama atsauce]} Bija ar LPSR Valsts drošības komiteju saistītās organizācijas — Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs — padomes loceklis,^[6]^[5] kopā ar komitejas atbildīgo sekretāru Jāni Aneraudu viesojies ASV pie trimdas latviešiem 1970. gados.^[7] 1975. gadā devies uz Beļģiju, 1979. gadā ceļojis pa Baltijas jūras valstīm Miera aizstāvēšanas komisijas sastāvā. 1980. gados daudzkārt ceļojis uz ārzemēm.

Atmodas gados J. Peters kļuva par vienu no tā laika notikumu laika centrālajām personībām. 1988. gada jūnijā viņš uzstājās ar runu Rakstnieku un radošo savienību plēnumā, kas bija nozīmīgs notikums Atmodas procesā. Viņš bija viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem un līderiem.

1989. gadā ievēlēts PSRS Tautas deputātu padomē kā LTF kandidāts no Valmieras 299. nacionāli teritoriālā vēlēšanu apgabala, no 25. maija PSRS Tautas deputātu kongresa loceklis.^[5] Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs J. Peteru iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.^[8]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par diplomātu: bija Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā (1991—1992) un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā (1992—1997).

1990. gados J. Peters kopā ar Raimondu Paulu veidoja Aināra Šlesera Jauno partiju (piedalījās tās dibināšanā 1998. gadā), bet 21. gadsimta sākumā iesaistījās Šlesera veidoto Jaunās kristīgās partijas un Latvijas Pirmās partijas veidošanā un atbalstīšanā.^[9] 2004. gadā izstājies no Latvijas Pirmās partijas.

Krišjāņa Valdemāra fonda vadītājs (no 1998. gada), LU Austrumeiropas institūta Sabiedrisko attiecību institūta direktors (no 1999. gada). 2008. gadā saņēma Cicerona balvu nacionālajā politikā par Atmodas laika idejas attīstīšanu.^[1]

Jāņa Petera politiskā darbība ir atšķirīgi vērtēta, piemēram, Anda Kuduma norāda, ka Peters saņēmis tautas atzinību par savu radošo darbību 1960.-1980. gados, taču viņa vēlākā politiskā un diplomātiskā darbība vērtēta dažādi.^[10]

Bibliogrāfija

Jānis Peters ir publicējis vairākus dzejoļu krājumus, rakstījis esejas par izciliem latviešu kultūras darbiniekiem. Pirmā Petera dzejas publikācija «Kaist pīlādzis sniegā» bija 1961. gadā Liepājas laikrakstā «Komunists». Pirmais dzejoļu krājums «Dzirnakmens» izdots 1968. gadā.

Dzeja

Dzirnakmens. Rīga: Liesma, 1968;
Asinszāle. Rīga: Liesma, 1970;
Mans bišu koks, Rīga: Liesma, 1973;
Ceturtā grāmata. Rīga: Liesma, 1975;
Priekšnojautas. Rīga: Liesma, 1979;
Tautas skaitīšana. Rīga: Liesma, 1984;
Trīs dārgas mantas. Rīga: Liesma, 1984.
Kovārnis korī. (bērnu dzejoļi) Rīga: Liesma, 1988.
Dzejnieka mīlas vārdi. Rīga: Jumava, 2004.
Vīna dvēsele. (dziesmu cikls) Rīga: Jumava, 2005.
Minhauzens un kamikadze. Rīga: Jumava, 2012.
Rudenskura spogulī. Rīga: Jumava, 2017.

Proza un biogrāfijas

Baltijas toverī sālīti. (kopā ar D. Avotiņu) Rīga: Liesma, 1973;
Kalējs kala debesīs. Rīga: Liesma, 1981;

Izlases

Modinātāju remonts. Rīga: Liesma, 1980.
Svētā mierā, sāpēs mūžīgās. Rīga, Liesma, 1989.
Es tevi mīlu. Rīga: Jumava, 1998.
Jānis Peters: lirika. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003.
Dzeja. Rīga: Atēna, 2004.
Visu mūžu man ir dzejas dienas. Rīga: Jumava, 2015.

Uzrakstījis arī grāmatu par Raimondu Paulu, kurš komponējis vairāk nekā 100 dziesmu ar Petera tekstiem. Sarakstījis libretu Paula Dambja operai „Spārni” (iestudēta 1976. gadā), rakstījis arī dziesmu tekstus vairākām teātra izrādēm.

Apbalvojumi un pagodinājumi

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1983),
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990),
LU goda biedrs,
Ojāra Vācieša prēmija (1984),
Sv. Marka ordeņa kavalieris (Venēcija),
Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (1995),
Atzinības krusts, I šķira (2008)

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 Jānis Peters: «Man netrūkst ne goda, ne slavas, ne skaudības», Antra Gabre, Edgars Skvariks, raksts NRA.lv 10.07.2008., pārskatīts 30.06.2009.
↑ 70 gadu jubileju atzīmē dzejnieks un publicists Jānis Peters, raksts portālā DELFI 30.06.2009., pārskatīts 30.06.2009.
↑ Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatura.lv
↑ Peters Jānis, Viljars Tooms, šķirklis Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, 2002-2007, publicēts portālā letonika.lv, pārskatīts 30.06.2009.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatūra.lv
↑ Dr. Ūlafs Jānsons «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Latvija, Nr. 22, 1983. gada 6. jūnijā, 4. lpp.
↑ Eglītis, A. «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Mūsu laikmets — Unser Zeitalter, Nr. 1(36), 1977. gada 1. martā, 31. lpp.
↑ Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.
↑ «14. sērija. Jaunās vēsmas un jaunie aprēķini». Apollo.lv (latviešu). 2007-02-07. Skatīts: 2021-07-12.
↑ Kuduma, Anda. Jānis Peters — dzejnieks ar misijas apziņu. Kurzemes rakstnieku silueti, 4. Liepāja: LiePA, 2016, 57.—59. lpp.

Ārējās saites

Jānis Peters, profils Radošo savienību padomes datubāzē
Manai dzimtenei kopkora izpildījumā 2008. gada Dziesmu svētkos, video portālā YouTube
Savās mājās, savā Tēvijā koru «Minjona» un «Tēvzeme», Ilzes Dzērves un Zigfrīda Muktupāvela izpildījumā, video portālā Youtube

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Fricis Kociņš kā Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs PSRS	Latvijas vēstnieks Krievijas Federācijā 1991 — 1997	Pēctecis: Imants Daudišs

[NRA_2008-1] 1,0 ^1,1 Jānis Peters: «Man netrūkst ne goda, ne slavas, ne skaudības», Antra Gabre, Edgars Skvariks, raksts NRA.lv 10.07.2008., pārskatīts 30.06.2009.

[2] 70 gadu jubileju atzīmē dzejnieks un publicists Jānis Peters, raksts portālā DELFI 30.06.2009., pārskatīts 30.06.2009.

[3] Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatura.lv

[4] Peters Jānis, Viljars Tooms, šķirklis Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, 2002-2007, publicēts portālā letonika.lv, pārskatīts 30.06.2009.

[lit-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 Jānis Peters (1939) — dzejnieks, diplomāts un politiķis. Literatūra.lv

[6] Dr. Ūlafs Jānsons «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Latvija, Nr. 22, 1983. gada 6. jūnijā, 4. lpp.

[7] Eglītis, A. «Kultkoma 3. konference 1983. gada 7. aprīlī», Mūsu laikmets — Unser Zeitalter, Nr. 1(36), 1977. gada 1. martā, 31. lpp.

[8] Par komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs", 09.03.1990.

[9] «14. sērija. Jaunās vēsmas un jaunie aprēķini». Apollo.lv (latviešu). 2007-02-07. Skatīts: 2021-07-12.

[10] Kuduma, Anda. Jānis Peters — dzejnieks ar misijas apziņu. Kurzemes rakstnieku silueti, 4. Liepāja: LiePA, 2016, 57.—59. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]