Jānis Šteinhauers
| ||||||||||||
Jānis Šteinhauers, arī Johans Šteinhauers (1705. gada 19. janvāris — 1779. gada 21. februāris) bija Rīgas latviešu amatnieks, uzņēmējs, zemes īpašnieks un cīnītājs pret nacionālo diskrimināciju.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1705. gadā Zviedru Vidzemes galvaspilsētā Rīgā kroņa mastu šķirotāja Matīsa Šteinhauera un viņa sievas Margaretas, dzimušas Žuģes (Schugge) ģimenē. No tēva apguvis amatu, pēc kura nāves viņš 1743. gadā kļuva par kroņa mastu šķirotāju. No tēva viņš pārņēma arī Rīgas brāļu draudzes vadību, pēc kuras aizliegšanas viņš turpināja organizēt nelegālas saiešanas savā mājā. Uzsāka plašu koku tirdzniecību, apgādāja ar kokmateriāliem Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona rezidences celtniecību Rundālē (1736-1740), apiedams Rīgas rātes noteikumus, kas aizliedza dzimtļaužu pēcnācējiem nodarboties ar tirdzniecību. 1756. gadā Jānis Šteinhauers iegādājās Hermeliņa muižu ar kokzāģētavu un citus īpašumus Pārdaugavā. Nopirka arī daļu no Zasumuižas, kur 1765. gadā ierīkoja papīrfabriku, kļūdams par vienu no bagātākajiem Rīgas iedzīvotājiem[1]
Kad Rīgas rāte aizliedza viņam Hermeliņa muižā tirgoties ar kokmateriāliem, Šteinhauers iesniedza tiesā prasību atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus 80 000 dālderu apjomā. Viņš veidoja ap sevi turīgo latviešu kopu, lika vākt rakstiskās liecības par Rīgas latviešu amatu vēsturi, viņa brālis Daniēls iesniedza prasību uzņemt latviešus namnieku kārtā. Jānis Šteinhauers atjaunoja Lielā Ziemeļu kara gados pārtraukto tradīciju svinēt Zāļu vakaru pirms Jāņu dienas. Šteinhaueram piederēja vismaz 92 grāmatas, 52 no tām ir atšifrēti nosaukumi. 20 grāmatas bija ar reliģisku saturu, pārējās veltītas vēsturei, politiskajam stāvoklim Eiropā un Ziemeļamerikā, kā arī ekonomiskiem jautājumiem.[2] Savās zelta kāzās 1777. gadā viņš dāvāja brīvību visiem savu muižu dzimtļaudīm.
Jānis Šteinhauers bija precējies ar Barbaru Baroni (Barbaru Baranu, polieti), viņam bija 12 bērni, ģimene piederēja pie Sv.Jāņa draudzes.[3][4]
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ilgu laiku Šteinhauera centieni jurisprudences un latviešu nacionālo interešu aizstāvībā bija maz atspoguļoti. 1937. gadā interesi par viņa personību raisīja Šteinhauera darbības atspoguļojums vēsturnieka Jāņa Strauberga grāmatā "Rīgas vēsture", pēc kuras iznākšanas par viņu parādījās vairākas preses publikācijas laika posmā līdz Latvijas okupācijai.[4] Par Jāņa Šteinhauera prāvām pret Rīgas priviliģētajiem namniekiem rakstīja vēstures zinātņu doktore Melita Svarāne.[5] Šī zinātniece par Jāni Šteinhaueru ir publicējusi arī populārzinātniskus rakstus.[6] Vēl viens populārzinātnisks pētījums par Šteinhaueru dzimtu un Jāņa Šteinhauera cīņu par latviešu tiesību aizstāvēšanu publicēts Rīgas jubilejas avīzē Rīgai 800.[7] Jāņa Šteinhauera gādība par aizbēgušiem latviešu dzimtcilvēkiem aprakstīta M. Svarānes rakstā par zemnieku bēgļiem.[8] 2021. gada janvārī LTV1 notika režisora Ilgoņa Lindes dokumentālās filmas "Šteinhauers un Blūms" pirmizrāde, kurā Šteinhauera dzīvesgājumu pēta arhitekts Pēteris Blūms.[9]
2023. gada novembrī Rīgas dome apstiprināja Rīgas 41. vidusskolas pedagoģiskās padomes un skolas padomes ierosinājumu skolu no nākamā gada 1. septembra pārsaukt Jāņa Šteinhauera vārdā, kura bijušajā īpašumā skola atrodas un kurš apbedīts netālu esošajos Mārtiņa kapos.[10][11][12]
Īpašumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Zasumuiža (Sassenhof) ar papīra manufaktūru, ko darbināja vējš un ūdens.
- Hermeliņa muiža (Hermelingshof) ar Mellera muižu (Möllershof) un kokzāģētavu.
- Volera muiža (Wohlershof) jeb Voleri.
- Bolderājas muiža (Aahaken vai Bergshof) ar ostu koku eksportam.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Jāņa Šteinhauera kapakmens;
- Raksti vietnē Letonica
- Zasumuiža
- Hermeliņa muiža
- Dokumentālā filma "Šteinhauers un Blūms" Latvijas Televīzijas videoportālā
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «People of Riga». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2010. gada 14. februārī.
- ↑ V. Pētersone, M. Svarāne. Grāmatas Rīgas latviešu mājās 18. gs. otrajā un 19. gs. pirmajā pusē. - Biblioteku zinātnes aspekti, 4 (IX) Rīga, 1980.g., 54. lpp.
- ↑ Gerhard von Pantzer. Baltische Ahnen- und Stammtafeln 28. Stammliste Moritz / Mastenwracker-Familie Steinhauer in Riga und ihre Nachkommen in aller Welt. Deutsch-Baltischen Genealogischen Gesellschaft e.V., 1986., 27-47 lpp.
- ↑ 4,0 4,1 Viesturs Sprūde. «Pirmais Eiropas mēroga latvietis. Kas viņš bija?». LA.LV (latviešu), 2021-01-22. Skatīts: 2021-01-22.
- ↑ Svarāne, Melita (1982.g.). "Jāņa Šteinhauera prāvas pret Rīgas priviliģētajiem namniekiem Rīgas un Pēterburgas tiesās 18. gadsimtā.". Latvijas PSR Zinātņu adadēmijas vēstis 10: 15.-34..
- ↑ Svarāne, Melita (1982.g.). "Koka pils ar kārniņu jumtu". Zinātne un tehnika 10: 26.-27..
- ↑ Svarāne, Melita (1997.g.). "Mastu šķirotāji - vīrs, prāts un spēks.". Jubilejas avīze - Rīgai 800 4: 4..
- ↑ M. Svarāne. Prāvas par zemnieku bēgļiem Rīgas tiesās 18. gadsimtā. // Latvijas PSR ZA Vēstis. Zinātne, Rīga, 34., 35. lpp.
- ↑ TV PIRMIZRĀDE! Dokumentāla filma. «Šteinhauers un Blūms». Atjaunināts: 2021-01-22
- ↑ «Rīgas 41. vidusskolu pārdēvēs par Jāņa Šteinhauera vidusskolu, Puškina liceju – par Rīgas Broces liceju». Latvijas Sabiedriskais medijs. 2023. gada 29. novembris. Skatīts: 2023. gada 21. decembrī.
- ↑ «Rīgā turpmāk Puškina licejam un Rīgas 41.vidusskolai būs jauni nosaukumi». jauns.lv. 2023. gada 29. novembris. Skatīts: 2023. gada 21. decembrī.
- ↑ "Rīgā turpmāk Puškina licejam un Rīgas 41.vidusskolai būs jauni nosaukumi". Neatkarīgā Rīta Avīze. 2023. gada 29. novembris. Atjaunināts: 2023. gada 21. decembrī.