Jūlijs Smarods

Pievienot saites
Vikipēdijas lapa
Jūlijs Smarods
foto no LU Muzeja krājuma
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 3. septembrī
Jaunrozes pagasts, "Jaunmelnupes"
Miris 1956. gada 13. februārī (71 gads)
Rīga, Latvija
Tautība Latvietis
Vecāki Pēteris Smarul, Anna Ilze Smarul, dzimusi Kļaviņa
Brāļi Alfrēds, Rūdolfs
Māsas Marta
Zinātniskā darbība
Zinātne mikoloģija, fitopatoloģija, augu aizsardzība
Darba vietas Latvijas Augu aizsardzības institūts
Alma mater Autodidakts
Apbalvojumi Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1955)

Jūlijs Smarods (1884—1956) bija latviešu mikologs, fitopatologs, augu aizsardzības speciālists. Aprakstījis vairāk kā 30 zinātnei jaunu sēņu sugu, pētījis un apkopojis datus par Latvijā sastopamajām rūsas sēnēm, himēnijsēnēm, peronosporāļu, piknīdīju, melanokonāļu, hifomicetāļu, asku sēnēm. Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūlius Aleksander Smarul (pēc latviskošanas Jūlijs Smarods) dzimis 1884. gada 3. septembrī Jaunrozes pagasta "Jaunmelnupēs" Pētera Smarul un Annes Ilzes dzim. Kļaviņa ģimenē,[1] kurā uzauga vēl trīs bērni — brāļi Alfrēds, Rūdolfs un māsa Marta.

Pamatizglītību ieguvis vietējā pagastskolā. Strādājis sava tēva saimniecībā, pašizglītojies un interesējies par lauksaimniecību — augu mēslošanu, slimībām, nezālēm, to apkarošanu. Acīmredzot viņš jau tad pratis vācu un krievu valodas. Savos darbos atsaucies uz jaunākajiem rakstiem lauksaimniecības žurnālos. Piemēram, 1908. gadā viņš veicis lauka izmēģinājumus pēc noteiktas metodikas Opekalna Lauksaimniecības biedrības uzdevumā, lai noskaidrotu superfosfāta un kaulu miltu noderību kviešu audzēšanā.[2] Savu dažādo pētījumu rezultātus jaunais lauksaimnieks publicējis žurnālos "Zemkopis", "Baltijas Lauksaimnieks", "Mājas Viesis". No 1906. gada līdz 1913. gadam Smarods darbojās kā korespondents Imperatoriskā Botāniskā dārza Centrālajā fitopatoloģijas stacijā Pēterburgā. Pēc viņa paša vārdiem, viņš saņēma atbalstu no sava laika ievērojamiem zinātniekiem profesora un akadēmiķa A. A. Jačevska[3] un profesora A.S. Bondarceva.[4] Tajā laikā J. Smarods uzsāka gan makroskopisko gan mikroskopisko sēņu materiāla vākšanu un apmaiņu ar zinātniskajām iestādēm un pētniekiem.[5]

Šajā savas dzīves periodā Jūlijs Smarods ar pseidonīmu "Upenājs" žurnāla "Apskats" pielikumā publicējis romantiskus dzejoļus. 1905. gada septembrī, oktobrī dzejoļu ievirze ir patriotiski romantiska — "Mans sāpju bērns — mana dzimtene", "Pie tēraudzilā apvāršņa", "Uz priekšu drīzi!...". 1908. gadā "Milzis un zaķis" vairāk atgādina alegoriju par latviešu brīvības cīnītājiem un Krievijas Impēriju.

1914. gadā J. Smarods tiek iesaukts armijā un nokļūst Pirmā pasaules kara Galīcijas frontē. Pat ierakumos interese par zinātni liek J. Smarodam ievākt herbāriju un sēņu paraugus, kurus viņš sūtīja uz Pēterburgu.[6] 1918. gadā viņš iestājās Sarkanajā armijā un līdz 1919. gadam pildīja medicīnas feldšera pienākumus Maskavas aviācijas skolā. 1919. gadā demobilizējies un līdz 1921. gadam strādājis Naturālistu asociācijā kā zinātniskais līdzstrādnieks A. P. Modestova vadībā. Smarods strādājis kā fitopatologs un vācis materiālus par Maskavas apkārtnes floru un pētījis vaskulāro augu sugu sakņu sistēmas.[7]

1922. gadā J. Smarods atgriezās Rīgā un iestājās darbā Augu aizsardzības institūtā, kļuva par mikoloģoijas sekcijas vadītāju un nostrādāja šai iestādē, kura daudzkārt mainīja nosaukumus, līdz mūža beigām. J. Smaroda personīgajā dzīvē īpaši smagi bija četerdesmitie gadi. 1943. gadā mirusi viņa māsa Marta, 1944. gadā — dēls Edmunds, 1945. gadā — sieva Karlīne un 1949. gadā — brālis Alfrēds.[7] Jūlijs Smarods pats miris 1956. gada 13. februārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Pirmajam pasaules karam J. Smarods publicējis vairākus rakstus, galvenokārt, ikgadējus pārskatus par augu slimībām Latvijā tā laika lauksaimniecības žurnālos latviešu valodā (1—9). Kara gados un, strādājot Maskavā, viņš vācis sēņu materiālu, publicējis rakstu par Maskavas apkārtnes vaskulāro augu floru.

Pēc 1922. gada, kad J. Smarods kļuva par Mikoloģijas sekcijas vadītāju Augu aizsardzības institūtā, viņš atsāka darbu pie Latvijas sēņu izpētes. Smarods savācis bagātu mikoloģisko paraugu materiālu, kas aptver galvenokārt Latvijas teritoriju. Kopumā viņš publicējis apmēram 40 zinātnisku un 900 populārzinātnisku rakstu, sniedzis vairākus tūkstošus konsultāciju iedzīvotājiem, uzstājies ar priekšlasījumiem par augu slimībām un to apkarošanu visā Latvijā.[8] Kopā ar ungāru mikologu Gustavu Mešu (Gustáv Moesz) Jūlijs Smarods aprakstījis 33 zinātnei jaunas sēņu sugas no Latvijas. Savukārt citi mikologi, aiz cieņas pret zinātnieku, devuši Smaroda vārdu sēņu sugām no Diplodina, Entylamella, Leptosphaeria, Septoria, Valsella ģintīm.[6] Savu ilggadīgo pētījumu rezultātus par vairākām Latvijas sēņu sistemātiskajām grupām J. Smarods no 1950. gada publicējis "LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs" (darbu sarakstā 35- 42). Jūlijs Smarods atbalstījis un veicinājis jauno zinātnieku izaugsmi Latvijā. Tāds piemērs ir Dr. biol. Edgars Vimba, kuru Smarods ievirzīja sēņu pētīšanā un ieteica izpētīt Ramularia ģinti Latvijā.

Sākot ar 1931. gadu J. Smarods izdeva Latvijas sēņu eksikātu "Fungi latvici exiccati". No 1931. līdz 1963. gadam iznāca 28 sējumi. Katrā sējumā ir 50 sēņu sugu paraugi, kopā 1400. Pēdējais sējums tika izdots jau pēc autora nāves. Katru herbārija sējumu pavadīja tipogrāfiski iespiest katalogs. Šis eksikāts nonāca daudzu valstu dažādu institūciju herbārijos. Portālā "Mycology Collections Portal" var atlasīt ierakstus, kas liecina, ka Smaroda vākti sēņu paraugi glabājas Vašingtonas vasts universitātes herbārijā, Harvardas universitātes Farlow herbārjā, Zviedrijas Dabas vēstures muzejā, Savienoto Valstu Nacionālajā sēņu kolekcijā. Jāņem vērā, ka digitizētas ir tikai daļa pasaules kolekciju. Zināms, ka Smaroda vākumi jau kopš 20.gs. pirmajiem gadiem un līdz pat pēdējam eksikāta izdevumam 1963. gadā nonāca V. Komarova Botānikas institūta krājumā Pēterburgā. Latvijā viens eksikāta eksemplārs glabājas Latvijas Universitātes Muzeja krājumā (starptautiskais herbārija kods RIG). Paša Jūlija Smaroda herbārijs aptvēra 20 000 paraugu, kurā uzkrāti arī citu pētnieku iesūtīti materiāli. Spriežot pēc paraugiem, J. Smarodam bijusi aktīva sarakste ar daudzu valstu pētniekiem. J. Smaroda herbārijs nonācis Daugavpils universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūta krājumā (DAU).

Jūlijs Smarods bija Latvijas Botāniķu biedrības biedrs kopš 1952. gada.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1955. gadā J. Smarodam piešķirts "Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums".[9]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Upenāju (Ribes nigrum) lapu rūsa. "Mājas Viesa" Zemkopības pielikums. Rīga, 1904.
  2. Kādi parazīti bojāja Latvijas stādus 1906. g. vasarā. "Zemkopis", nr. 41. Rīga, Jelgava, 1906.
  3. Liekēži uz Latvijas kultūraugiem 1907. gadā. "Zemkopis, nr. 49. Rīga, Jelgava, 1907.
  4. Par augu slimībām. "Zemkopis", nr.29. Rīga, Jelgava, 1908.
  5. Par kultūras un dabā savvaļā augošu augu sēnīšu slimībām, kas uzietas Latvijā 1908.g. "Zemkopis", nr. 46. Rīga, Jelgava, 1908.
  6. Par augu sēnīšu slimību izplatīšanos. "Zemkopis", nr. 4. Rīga, Jelgava, 1909.
  7. Par augu sēnīšu slimībā Latvijā 1909. gadā. "Baltijas Lauksaimnieks", nr. 6—7. Rīga, 1910.
  8. 1909. gada entomoloģijas piezīmes. "Baltijas Lauksaimnieks", nr. 9-10. Rīga, 1910.
  9. Mikoloģiskas piezīmes. "Latvis", nr. 501, 562, 598, 657. Rīga, 1923.
  10. Par augiem, kuri veicina rūsas izplatīšanos. "Latvijas Lauksaimnieks", nr. 10. Rīga, 1923.
  11. Mikoloģiskas piezīmes. "Latvis", nr. 699. Rīga, 1924.
  12. Mikoloģiskās floras pētīšanas panākumi. "Latvis", nr. 979. Rīga, 1924.
  13. Phyllosticta briardi Sacc. "Latvijas Lauksaimnieks", nr. 17. Rīga, 1924.
  14. Labību slimības un to apkarošana. Rīga, 1924. 32 lpp.
  15. Ogulāju rūsa — Puccinia ribesii-caricis Kleb. "Latvijas Lauksaimnieks", 13. Rīga, 1925.
  16. Ziņas par Latvijā 1924. g. vasarā novērotām kultūraugiem kaitīgām liekēžu sēnītēm. J. Bissenieka ...Lauksaimniecības... kalendārs 1926. gadam. Rīga, 1925.
  17. Dārzogāju slimības un to apkarošana: ar 10 zīmējumiem tekstā. Cēsis, 1926. 46 lpp.
  18. Dažas ziņas par Latvijas mikofloru. "Daba", nr. 2. Rīga, 1929.
  19. Ziņas par Latvijas mikofloru. "Daba", nr. 5. Rīga, 1929.
  20. Kultūraugu slimības 1929. gadā. "Latvijas Augu Aizsardzības Institūta Raksti", nr. 1. Rīga, 1930.
  21. Latvijā novērotās kultūraugiem kaitīgās sēnes. "Lauksaimniecības Mēneštraksts" , nr. 10. Rīga, 1930.
  22. Ziņas par Latvijas mikofloru. 3. "Daba", nr. 2. Rīga, 1930.
  23. Cladosporium fulvum. "Latvijas Lauksaimnieks", nr. 10, Rīga, 1931.
  24. Sclerotinia libertiana. "Latvijas Lauksaimnieks", nr. 14. Rīga, 1931.
  25. Latvijas sēnes. Rīga, 1931 — 1941.
  26. Fungi latvici exsiccati. Schedae. 1-23. Rīga, 1931 — 1945.
  27. Fungi latvici exsiccati. Fasc. 1 — 1350. Riga, 1931 — 1956.
  28. Kultūraugu slimības 1930. — 1931. g. "Latvijas Augu Aizsardzības Institūta Raksti", nr.2. Rīga, 1932.
  29. Materiāli Latvijas mikoflorai. Turpat.
  30. Kuktūraugu slimības. "Latvijas lauksaimnieks", nr. 24. Rīga, 1932.
  31. Slimību un kaitēkļu apkarošana ogu dārzos. Cēsis, 1936. 48 lpp.
  32. Augļu koku un ogulāju pasargāšana no kaitēkļiem un slimībām. Kalendārs dārzu kopējiem. Rīga, 1936, lp. 19.
  33. Latvijas sēnes. Rīga, 1943.
  34. Ozols E., Rasiņš A., Smarods J. Lauksaimniecības augu kaitēkļu, slimību un nezāļu apkarošana. Rīga, 1950. 137 lpp.
  35. Pārskats par Latvijas PSR rūsas sēnēm. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 7. Rīga, 1952.
  36. Dažas jaunas ziņas par Latvijas himēnijsēnēm. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 2. Rīga, 1953.
  37. Materiāli par Latvijas peronosporāļu sēnēm. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 7. Rīga, 1953.
  38. Микологические заметки. Ботанические материалы Отдела споровых растений Ботанического института им. В.Л. Комарова, нр.9, 1953.
  39. Pārskats par Latvijas PSR nepilnīgi pazīstamām sēnēm. I Piknīdiju sēnes (Sphaeropsidales). 1. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 3. Rīga, 1954.
  40. Tas pats. 2. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 1. Rīga, 1955.
  41. Pārskats par Latvijas PSR nepilnīgi pazīstamajām sēnēm. II Melankoniāļi un III Hifomicetāļi. 3. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 8. Rīga, 1955.
  42. Materiāli par Latvijas PSR asku sēnēm. "Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis", nr. 5. Rīga, 1956.
  43. Smarods J., Liepa I. Dārzeņu kaitēkļi un slimības. Rīga, 1956. 406 lpp.
  44. К микофлоре ржавчинных грибов Латвии. Ботанические материалы Отдела споровых растений Ботанического института им. В.Л. Комарова, нр.11, 1956.
  45. Fungi latvici exsiccati. Latvijas Universitātes Zinātniskie Raksti, nr. 49. Rīga, 1963.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Enciklopēdija Latvijas Daba, 6.sēj. Rīga, 1998.
  • Vimba E. Jūlijam Smarodam — augu aizsardzības darba pamatlicējam Latvijā — 120! "Dārzs un Drava", Nr. 9, Rīgā, 2004, 16-17 lpp.
  • J. Smaroda personas lieta Latvijas Valsts Arhīvā F1331-6-4.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ ieraksts Appukalna ev.lut. baznīcas grāmatā
  2. ↑ http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa%7Cissue:664974%7Carticle:DIVL30%7Cquery:Julijs%20Smarods%20
  3. ↑ https://ru.wikipedia.org/wiki/Ячевский,_Артур_Артурович
  4. ↑ https://ru.wikipedia.org/wiki/Бондарцев,_Аполлинарий_Семёнович
  5. ↑ Autobiogrāfija. LVA F1331-6-4
  6. ↑ 6,0 6,1 Vimba E. Jūlijam Smarodam — augu aizsardzības darba pamatlicējam Latvijā — 120! "Dārzs un Drava", Nr. 9, Rīgā, 2004, 16-17 lpp.
  7. ↑ 7,0 7,1 Personas lieta. LVA F1331-6-4
  8. ↑ http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa%7Cissue:139468%7Carticle:DIVL137%7Cquery:Jūlijs%20Smarods%20
  9. ↑ http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa%7Cissue:181049%7Carticle:DIVL54%7Cquery:Jūlijam%20Smarodam%20
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jūlijs_Smarods&oldid=3999161"