Kārlis Irbe (1885—1966)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par 1885. gadā dzimušu mācītāju. Par 1861. gadā dzimušu mācītāju skatīt rakstu Kārlis Irbe (1861—1934).
Kārlis Irbe
Saeimas deputāts

Dzimšanas dati 1885. gada 16. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Šķēde, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1966. gada 2. novembrī (81 gada vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Kristīgā nacionālā savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Erna Irbe
Profesija mācītājs
Augstskola Tartu Universitāte
Reliģija luterisms

Kārlis Irbe (1885. gada 16. janvāris — 1966. gada 2. novembris) bija Latvijas luterāņu garīdznieks un politiķis. Bijis Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Irbe piedzima 1885. gada 16. janvārī Šķēdes muižā rentnieku Ernesta un Annas ģimenē. Mācījies Naudītes pagasta skolā un Jelgavas ģimnāzijā, kuru absolvēja ar Uzslavas rakstu. Pēc tam studēja teoloģiju Tartu Universitātē, zināšanas papildināja Berlīnes un Leipcigas universitātēs.[1]

Kārlis Irbe mācītāja kandidāta gadu kalpoja Jelgavā pie mācītāja Jāņa Reinharda, ordinēts Jelgavā 1910. gada 28. februārī. Viņa ordinācija notika latviešu valodā, kaut arī tolaik luterāņu mācītāju ordinācijas parasti notika vācu valodā.[1] 1911. gadā Kurzemes konsistorija nosūtīja Irbi uz Strūžānu draudzi Latgalē. 1913. gadā Irbes vadībā tika uzsākta baznīcas celtniecība Balvos. Tā tika iesvētīta 1915. gada maijā. Balvu luterāņu baznīcā ir uzstādīta piemiņas plāksne Kārlim Irbem.[1] 1918. gadā Irbe īslaicīgi nonāca Rīgā, kur kalpoja Sv. Trīsvienības draudzē. No 1922. gada līdz 1936. gada decembrim Irbe bija par Latgales iecirkņa prāvests ar uzdevumu rūpēties par latviešu luterāņu draudžu izveidošanu Latgalē.[1]

1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, kurā strādāja līdz 1922. gadam. No 1922. līdz 1925. gadam bija Saeimas deputāts.[2] Pārstāvējis Kristīgo nacionālo savienību. Kandidējis arī 2. Saeimas vēlēšanās 1925. gadā un 4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā.[3]

Pēc Otrā pasaules kara pret Irbi kā pret garīdznieku tika veiktas represijas. 1946. gada 26. februārī viņš tika arestēts un pusotru gadu pavadīja t.s. «Stūra mājā». Viņš tika notiesāts uz 10 gadiem un izsūtīts uz Karagandu.[1] 1949. gada martā uz Krieviju tika izsūtīta Irbes ģimene — sieva Erna un dēli Jānis un Paulis. 1955. gadā, izbeidzoties ieslodzījuma termiņam, Kārlis Irbe nonāca pie ģimenes Amūras apgabala Blagoveščenskā. 1956. gadā Irbe un viņa jaunākais dēls Paulis atgriezās Latvijā. Vēlāk atgriezās arī sieva Erna un dēls Jānis.[1]

Mūža pēdējos gadus Irbe pavadīja, kalpojot Rīgas Sv. Trīsvienības draudzē. Kārlis Irbe nomira 1966. gada 2. novembrī un tika apbedīts Sv. Trīsvienības draudzes kapsētā blakus baznīcai.[1] Ģimene vēlējās viņu apbedīt Meža kapos līdzās radiniekam, mācītājam Kārlim Irbem, taču nesaņēma atļauju.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 «Irbe Kārlis». Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
  2. Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 51. lpp.
  3. «Kārlis Irbe». Latgales dati. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.