Kātiņš (mikoloģija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pieaugušai lauka atmatenei uz kātiņa ir gredzens no daļējā plīvura, bet nav maksts

Sēnes kātiņš ir sēnes augļķermeņa stumbrveida daļa, kas paceļ sēnes cepurīti virs augsnes, lai no tās izbirstošās sporas varētu uztvert vējš. Kātiņš vai tā analogs parasti ir cepurīšu sēnēm un zemestaukiem, lai gan daļa cepurīšu sēņu kātiņu neveido vai veido to ļoti īsu, īpaši tās, kuras aug uz koksnes. Tāpat kā pārējā sēnes daļa, izņemot himēniju, kātiņš ir veidots no hifu pinuma. Kātiņa lejasgals ir nostiprināts substrātā, kurš parasti ir specifisks katrai sugai. Parastākie substrāta veidi ir augsne, meža nobiras (zemsedze) un koksne. No zinātnes viedokļa, asku sēnes un zemestauki veido nevis kātiņu, bet apotēcija — cepurītes līdzinieka — pamatni, taču populārajā literatūrā tā vienkāršības labad tiek saukta par kātiņu. [1][2]

Kātiņa sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunu dižsardzeņu kātiņi ar bumbuļveida paresninājumu bez maksts lejasgalā

Kātiņš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kātiņš var būt dažāda garuma un resnuma (izaugot garāks un bieži resnāks, sēnei nobriestot). Pēc formas tas var būt cilindrisks vai ar resnāku augšu vai apakšu, reizēm ar noapaļotu vai nosmailinātu bumbuļveida paresninājumu augsnē iegrimušajā pamatnē. Kātiņš var būt savienots ar cepurīti tās vidū, ekscentriski, tās malā vai nebūt vispār. Parasti augsnē augošām sēnēm tas savienots ar cepurītes vidu, bet uz koksnes augošajām - ar vidu vai malu. Apakšā kātiņš ir savienots ar sēņotni. Cepurīšu sēnes sugas noteikšanai ir svarīgi, kā un vai cepurītes himenofors (kurš var būt stobriņu, lapiņu, adatiņu vai kroku veidā) savienots ar kātiņu. Atšķirīgs ir arī kātiņa savienojuma stingrums ar cepurīti - tā, atdalīt gaileņu kātiņu no cepurītes nav iespējams, jo nevar noteikt, kur viens pāriet otrā, kamēr mušmiru kātiņš ir viegli izlaužams no cepurītes. Bieži tas notiek, kad kātiņš ir stingrāks un cietāks nekā cepurītes mīkstums. Tāpat noteikšanā nozīme ir kātiņa struktūrai (blīvs, dobumains, šūnains utt.), citu sastāvdaļu (gredzens, plīvurs, maksts) klātbūtnei un izskatam, tā krāsai un virsmas struktūrai (gluds, šķiedrains, klāts ar pārslām vai zvīņām, ar reljefu zīmējumu utt.), tā mīkstuma krāsai un tās iespējamai maiņai bojājumu vietās, kā arī iespējamai krāsas un tās maiņas atšķirībai starp kātiņa galveno daļu un tā pašu apakšgalu.[3] Reizēm vairāki augļķermeņi saaug ar kātiņiem kopā, piemēram, govju bekai.[4]

Gredzens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parastā sviestbeka: kātiņa gredzens vecākām sēnēm kļūst tumšs

Gredzens ir ap sēnes kātiņu apjozta šaura josta ar daļējā plīvura atliekām. Gredzens uz vecumu parasti izzūd vai paliek tikai krāsainas joslas veidā, taču paša kātiņa virsma virs esošā vai bijušā gredzena un zem tā bieži atšķiras pēc krāsas un struktūras. Visbiežāk daļējais plīvurs ir balts vai bālgans un gredzens attiecīgi sākumā ir šai pašā krāsā, taču tas var būt arī citās krāsās, parastāk dzeltenos, brūnos vai violetos toņos. Uz vecumu gredzena krāsa var mainīties, tai skaitā izbirušo sporu ietekmē. Gredzens var būt dubults, ja attiecīgā sēņu suga attīstības sākumā ir pilnībā plīvura iekļauta un uz kātiņa paliek arī šī otrā plīvura atliekas.[5]

Plīvurs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plīvurs ir daļēji vai pilnībā sēni aizsargājoša plēvīte, kura daļai sēņu to attīstības sākumā savieno kātiņu ar cepurītes maliņu (daļējais plīvurs) vai aptver visu sēni (vispārējais plīvurs) un tādējādi aizsargā cepurītes apakšā uz himenofora esošo himēniju no apkārtējās vides un kaitēkļu iedarbības. Cepurītei izplešoties un kātiņam augot, plīvuri saplīst, un kādu laiku paliek uz kātiņa gredzena veidā, pie cepurītes maliņām lēveru veidā vai vispārējjam plīvuram - uz cepurītes pārslu veidā un uz kātiņa tā apakšdaļu ietverošas maksts veidā. [6]

Maksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zelta brūnsardzenes visu sēni aptverošais plīvurs pēc cepurītes izplešanās joprojām aptver lielāko daļu kātiņa

Maksts ir plīvura atlieka tām sugām, kas veido vispārējo plīvuru. Kā plīvurs aptver attīstības sākumstadijā visu sēni, bet tālāk tikai kātiņa apakšdaļu. Tā labi saglabājas visu augļķermeņa dzīves laiku daudzām sēņu sugām, tai skaitā mušmirēm, un ir svarīga pazīme sēnes noteikšanā. Parasti, bet ne vienmēr, maksts ir baltā krāsā. Reizēm maksts aptver ne tikai pašu kātiņa apakšdaļu, bet arī tā vidu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 40. lpp.
  2. H.Doerfelt, H.Goerner, "Die Welt der Pilze", Urania-Verlag, Leipzig/Jena/Berlin, 1989, ISBN 3-332-00276-7.
  3. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 23.-29. lpp.
  4. V.Lūkins, “Bekas”, Avots, 1981., 8.-9. lpp.
  5. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 8-10. lpp.
  6. Mushroomthejournal.com: Partial veil