Kallaveres svīta

Kallaveres svīta
	; Ūlgases fosforītu šahta (kallaveres svīta)
Pamatinformācija
Stratotips:	Ūlgases atsegums
Vecums:	ap 485 Ma
Atklājējs:	Rita Ulste, Lilita Gailīte
Stratigrāfija
Sistēma:	Kembrijs, Ordoviks
Nodalījums:	Furongas, Apakšordoviks
Stāvs:	Tremadokas
Horizonts:	Pakerortas
Svīta:	Kallaveres
Ģeogrāfija
Valsts:	Latvija, Igaunija
Reģions:	Baltija
Raksturlielumi
Iežu sastāvs:	smilšakmeņi, konglomerāti
Biezums:	līdz 18,1 m
Derīgie izrakteņi:	fosforīti
Fosilijas:	bezslēdzenes pleckāji, konodonti

Kallaveres svīta ir apakšordovika pakerortas horizonta stratigrāfiskā vienība Baltijā. Svītu 1976. gadā izdalīja Rita Ulste un Lilita Gailīte,^[1] bet Igaunijā igauņu ģeologi Ralfs Mannils un Arvo Rīmusoks. Par svītas stratotipu ir ņemts Ūlgases atsegums. Svīta nosaukta Kallaveres ciemata vārdā Jēlehtmes pagastā (Harju apriņķis), Igaunijā.

Apraksts

Kallaveres svīta pirmo reizi tika izdalīta Igaunijā un nosaukta par obolu smilšakmeņiem (satur Obolus pleckājus). Urbuma seržu apgrūtinātas izvilkšanas dēļ Latvijā svīta ir izpētīta nepilnīgi. Dažādā biezumā tā ir sastopama Latvijas teritorijas lielākajā daļā abās struktūrfaciālajas zonās. Tā pagaidām nav konstatēta Kurzemes pussalas ziemeļos (Kolkas 54, Ovišu 94., Ventspils D-3. urbumos).

Gandrīz visur Latvijā svītu veido dažādgraudaini smilšakmeņi vai konglomerāti. Visviežāk gan vieni, gan otri ieguļ plānos slāņos (0,1—0,5 m) un satur bezslēdzenes pleckāju čaulas un to lauskas. Līdzīgas slāņkopas Lietuvā 1971. gadā V. Korkutis izdalīja salantas ridā.

Biezāka un ar sarežģītāku uzbūvi kallaveres svīta ir novērojama Latvijas ziemeļos (Cīrulīšu un Līču urbumi), kur bez smilšakmeņiem griezuma uzbūvē ir arī tumšpelēki māli un argillīti, bagātināti ar organiskām vielām.

Svītas apakšējā robeža visbiežāk tiek piesaistīta konglomerātam, kas ieguļ smilšakmeņu pamatnē un transgresīvi uzguļ kembrija mālaini smilšainajiem nogulumiem. Dažos griezumos svīta uzguļ kaolinizētai erozijas garozai kembrija sistēmas virsmā (Cīrulīšu un Bauskas urbumi). Tajos griezumos, kur konglomerātu un erozijas garozu nav, robeža tiek vilkta pa bezslēdzenes pleckāju un glaukonīta graudu pirmās parādīšanās virsmu. Kā vieni, tā otri kembrija nogulumos nav sastopami.^[2] Svītas biezums palielinās Latvijas ziemeļaustrumu daļā līdz 7,5 m (Strenču urbums).

Igaunijā

Igaunijā kallaveres svīta ir attiecināta pakerortas horizonta apakšējai daļai, bet pati senākā mārdu rida tiek attiecināta uz augškembriju. Svītas biezākā daļa (18,1 m) atrodas Eiklā, Sāmsalā.

Saskaņā ar vēlāko interpretāciju, kembrija un ordovika robeža iet pa kallaveres svītu, tādējādi gan šī svīta, gan arī pakerortas horizonts daļēji iestiepjas arī kembrijā. Kallaveres svītu veido mārdu, katelas, orasojas, rannu un sūrjegas pasvītas. To veido pārsvarā vāji cementēti smilšakmeņi. Ziemeļigaunijā svītas apakšējo robežu veido konglomerāts, kas uzguļ smilšakmeņiem, un kuru biezums pie Mārdu ir zem 1 m, bet Rakveres apkārtnē 4—6 m. Pakerortas horizonta smilšakmeņi satur plānas tumša slānekļa starpkārtas.

Paleontoloģiskais raksturojums

Kallaveres svītā ir atrasti senākie konodontu elementi (Stūru 8. urbums). Tos pārstāv Cordylodus angulatus un C. rotundatus. Pamatojoties uz šiem atradumiem, kallaveres svīta tiek attiecināta uz Cordylodus angulatus konodontu zonu pakerortas horizontā. Bez šīm vadfosilijām ir konstatēti konodonti Oneotodus variabilis, Paltodus deltifer, Scandodus vitreus, Sc. varanguensis u.c.

Svītas pleckājus pārstāv četras obolīdu sugas, no kurām vadošā ir Obolus apollinis.^[3]

Atsauces

↑ Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).
↑ Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 27. lpp.
↑ Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 37. lpp

[1] Estonian Commission on Stratigraphy (ESK).

[2] Ульст, Р.Ж., Л.К. Гайлите и В.И. Яковлева, Ордовик Латвии, Рига, Зинатне, 1982. 27. lpp.

[3] Биркис А.П., Брангулис А.П., Гаврилова A.B., Гайлите Л.К., Даниланс И.Я., Лунц А.Я., Лярская Л.А., Менакер Е.А., Мурниекс Л.Э., Савваитова Л.С., Сорокин B.C., Ульст Р.Ж., Фридрихсоне А.И. Стратиграфические схемы Латвийской ССР, Рига, "Зиннтне", 1976. 230 с. 37. lpp

[1]

[2]

[3]