Kanāda (Jaunfrancija)
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
.svg){kind=small}
Kanāda (franču: Canada) bija Francijas kolonija Jaunfrancijas sastāvā. 1535. gadā Francijas karaļa Fransuā I nosūtītā Žaka Kartjē jūras ekspedīcija deva pamatu Francijas Karalistei pieteikt pretenzijas uz zemēm Ziemeļamerikā. Kolonija palika Francijas teritorija līdz 1763. gadam, kad tā kļuva par Lielbritānijas Karalistes koloniju, kas zināma kā Kvebekas province (1763—1791).[3][4][5][6]
16. gadsimtā ar vārdu "Kanāda" varēja apzīmēt teritoriju gar Sentlorensas upi[7] (tolaik pazīstama kā Kanādas upe) no Grosilas salas līdz punktam starp Kvebekas pilsētu un Truārivjēru.[8] Termini "Kanāda" un "Jaunfrancija" tika lietoti kā sinonīmi.[9] Franču ekspedīcijas turpinājās rietumu virzienā "līdz Kanādas, Ošlagas un Sagenejas zemēm",[10] pirms tika izveidotas pastāvīgas kolonistu apmetnes. 1600. gadā Tadusakā, Sagenejas un Sentlorensas upju satekā, tika izveidota pastāvīga tirdzniecības vieta un apmetne. Tomēr, tā kā šī tirdzniecības vieta atradās tirdzniecības monopola pakļautībā, tā netika izveidota kā oficiāla Francijas koloniālā apmetne.
Pirmā oficiālā kolonistu apmetne Kanādā bija Kvebeka, ko 1608. gadā dibināja Samuels de Šamplēns.[11][12] Pārējās četras lielākās kolonijas Jaunfrancijas sastāvā bija zeme dienvidos no Hudzona līča ziemeļos, Akadija un Ņūfaundlenda austrumos un Luiziāna galējos Jaunfrancijas dienvidos.[13][14] Kanāda kļuva par visattīstītāko no piecām lielākajām Jaunfrancijas daļām. Tā tika sadalīta trīs apgabalos: Kvebekā, Truārivjērā un Monreālā, katram apgabalam bija sava vadība. Kvebekas apgabala gubernators pildīja arī visas Jaunfrancijas ģenerālgubernatora pienākumus.[14]
Septiņgadu karā Ziemeļamerikā (1756—1763) Lielbritānija sakāva frančus un viņu sabiedrotos un iekaroja Kanādu. 1763. gada Parīzes miera līgumā, kas oficiāli izbeidza Septiņgadu karu, Francija britiem atdeva Kanādu apmaiņā pret citām kolonijām, un liela daļa Kanādas kļuva par Lielbritānijas koloniju — Kvebekas provinci.[15]
Teritoriālā evolūcija
[labot | labot pirmkodu]240 gadu laikā starp Veracano izpētes braucienu 1524. gadā un Jaunfrancijas zaudēšanu 1763. gadā, franči daudzējādi atstāja lielu iespaidu uz Ziemeļamerikas kontinentu. Neatkarīgi no tā, vai tas notika ar zemes sadali un attīrīšanu, ciematu un pilsētu izveidi, ceļu un taku tīkla izveidošanu vai teritorijas attīstīšanu ar dažādām būvkonstrukcijām, franču kolonisti pārveidoja un pielāgoja apkārtējo vidi savām vajadzībām.
Kanādas teritorijas paplašināšanās laikā ir izšķirti trīs galvenie periodi, galvenokārt ekspedīciju rezultātā. Pirmkārt, 1534.—1603. gada periods, kurā Kanādas teritorija ietvēra Ņūfaundlendas piekrasti, visu Prinča Edvarda salu, Sentlorensas upi un Sentlorensa līci, kā arī zemes, kas vēlāk kļuva par Jaunskotiju un Ņūbransvikas piekrasti.
Pēc tam, 1603.—1673. gadā, kad ekspansijas uz rietumiem un konfliktu ar Lielbritāniju dēļ, Kanādas teritoriju veidoja Sentlorensas upes, Sentlorensa līča un Lielo ezeru piekrastes, kā arī zemes, kas vēlāk kļuva par Ontārio dienvidiem un Jaunanglijas ziemeļiem.
Pēdējā periodā, 1673.—1741. gados, Kanādas teritoriju veidoja Sentlorensas upes, Sentlorensa līča un Lielo ezeru piekrastes, kā arī zemes, kas vēlāk kļuva par Ontārio dienvidiem, Manitobas dienvidiem, ASV Vidējo Rietumu ziemeļaustrumiem un daļu no ASV Augšējiem Dienvidiem (Upland South). Tieši šajā periodā Jaunfrancijas Kanāda sasniedza savu vislielāko platību.[16]
Pays d'en Haut
[labot | labot pirmkodu]No Kanādas juridiski bija atkarīgas Pays d'en Haut ("Augšzemes") — plašas teritorijas uz ziemeļiem un rietumiem no Monreālas, kas aptvēra visus Lielos ezerus un stiepās tik tālu Ziemeļamerikas kontinentā, cik vien franči bija izpētījuši. Pirms 1717. gada, kad tā atdeva teritoriju jaunajai Luiziānas kolonijai, tā stiepās tik tālu līdz dienvidiem kā Ilinoisas zeme. Lielo ezeru apgabalā 1639. gadā tika nodibināta jezuītu misionāru apmetne ar nosaukumu Sainte-Marie-au-pays-des-Hurons ("Svētā Marija starp hūroniem"). Pēc tam, kad 1649. gadā irokēzi iznīcināja hūronu dzimteni, franči paši iznīcināja apmetni un pameta šo teritoriju. Mūsdienu Ontārio un austrumu prēriju teritorijā tika uzceltas dažādas tirdzniecības vietas un forti. Misijas un tirdzniecības posteni Sūseintmarī (1688) vēlāk sadalīja ASV—Kanādas robeža.
Mūsdienās termins Les Pays-d'en-Haut attiecas uz reģionālo apgabala municipalitāti Lorāntidas (Laurentides) reģionā, pašreizējā Kvebekas provincē, uz ziemeļiem no Monreālas, savukārt bijusī Pays d'en Haut bija daļa no Jaunfrancijas Kanādas Monreālas apgabala.
Karaļa domēns
[labot | labot pirmkodu]Karaļa domēns (Domaine du roy), kas dibināts 1652. gadā, bija plašs Jaunfrancijas reģions, kas stiepās uz ziemeļiem no Sentlorensas upes līdz Hudzona līcim. Tā atradās starp Lezebulmonas (Les Éboulements) senjorijas austrumu robežu un Kormoranta ragu. Teritorijas platība pārsniedza 460 000 km². Pēc Jaunfrancijas britu iekarošanas, teritorijas nosaukums tika mainīts uz Rūperta zemi.[17]
Mantojums
[labot | labot pirmkodu]1791. gadā Lielbritānijas Kvebekas province tika sadalīta Lejaskanādā (tagad Kvebeka) un Augškanādā (tagad Ontārio). Lejaskanāda un Augškanāda 1841. gadā tika apvienotas Kanādas provincē. 1867. gadā Kanādas konfederācijas laikā atkal atdalītas, izveidojot mūsdienu Kvebekas un Ontārio provinces. Vēsturiskās un ģeogrāfiskās nepārtrauktības, kā arī franču valodas lietošanas, civiltiesību, paražu, kultūras aspektu un katoļu baznīcas valdošās varas nepārtrauktības dēļ līdz pat 1960. gadu Klusajai revolūcijai, mūsdienu Kvebekas province tiek uzskatīta par Jaunfrancijas Kanādas mūsdienu turpinājumu.[18][19][20][21] Joprojām mūsdienās lielākā daļa tagadējās Kvebekas provinces iedzīvotāju ir cēlušies no sākotnējiem franču kolonistiem, un Kvebekas kultūrālās īpatnības no pārējās valsts ir novedušas pie Kvebekas identitātes un Kvebekas suverenitātes kustības rašanās.[22] Sākotnējo franču kolonistu pēcteču etniskās grupas, kas dzīvo ārpus mūsdienu Kvebekas provinces, bieži tiek sauktas vārdos, kas norāda uz viņu dzīvesvietas provinci, piemēram, frankoontārieši. Tomēr frankofonu populācija Piejūras provincēs, visticamāk, ir cēlusies no franču kolonijas Akadijas kolonistiem. Tāpēc šo etnisko grupu sauc par akadiešiem.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ New York State Historical Association. Proceedings of the New York State Historical Association with the Quarterly Journal: 2nd-21st Annual Meeting with a List of New Members. The Association, 1915.
It is most probable that the Bourbon Flag was used during the greater part of the occupancy of the French in the region extending southwest from the St. Lawrence to the Mississippi, known as New France... The French flag was probably blue at that time with three golden fleur-de-lis ....
- ↑ Barry M. Gough. Historical Dictionary of Canada. Rowman & Littlefield, 2021. 471. lpp. ISBN 9781538120347.
- ↑ W. Kaye Lamb. «Canada». The Canadian Encyclopedia (online izd.). Historica Canada, 2018. gada 19. marts.
- ↑ Maeve Conrick, Vera Regan. French in Canada: Language Issues. Peter Lang, 2007. 11. lpp. ISBN 978-3-03910-142-9.
- ↑ Alan Rayburn. Naming Canada: Stories about Canadian Place Names. University of Toronto Press, 2001. 13. lpp. ISBN 978-0-8020-8293-0.
- ↑ Francis Parkman. Pioneers of France in the New World. University of Nebraska Press, 1996. 202. lpp. ISBN 0-8032-8744-5.
- ↑ Randy Boswell. «Putting Canada on the map». National Post, 2013. gada 22. aprīlis.
- ↑ Jacques Cartier. Ramsay Cook (redaktors) . Voyages of Jacques Cartier. Toronto : University of Toronto Press, 1993. 43. lpp.
- ↑ Germaine Warkentin, Carolyn Podruchny. Decentring the Renaissance: Canada and Europe in Multidisciplinary Perspective, 1500-1700. University of Toronto Press, 2001. 234. lpp. ISBN 978-0-8020-8149-0.
- ↑ Jacques Cartier. Ramsay Cook (redaktors) . Voyages of Jacques. Toronto : University of Toronto Press, 1993. 96. lpp.
- ↑ William H. New. Encyclopedia of Literature in Canada. University of Toronto Press, 2002. 190. lpp. ISBN 978-0-8020-0761-2.
- ↑ Ninette Kelley, Michael J. Trebilcock. The Making of the Mosaic: A History of Canadian Immigration Policy. University of Toronto Press, 2010. 27–28. lpp. ISBN 978-0-8020-9536-7.
- ↑ «Canada at the Time of New France». Site for Language Management in Canada. University of Ottawa. 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-03-25. Skatīts: 2017. gada 24. marts.
- 1 2 «Le territoire». La Nouvelle-France. Resources françaises. Ministère de la Culture et de la Communication (France). 1998. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 17. augusts. Skatīts: 2008. gada 2. augusts.
La Nouvelle-France désignait l'ensemble des territoires de l'Amérique du Nord sous administration française, avant 1763. Dans sa plus grande dimension, avant le Traité d'Utrecht (1713), la Nouvelle-France comprenait cinq colonies possédant, chacune, une administration propre : le Canada, l'Acadie, la Baie d'Hudson, Terre-Neuve, la Louisiane.
- ↑ «Treaty of Paris (1763)». Wikisource.
His Most Christian Majesty cedes and guaranties to his said Britannick Majesty, in full right, Canada, with all its dependencies, as well as the island of Cape Breton, and all the other islands and coasts in the gulph and river of St. Lawrence, and in general, every thing that depends on the said countries, lands, islands, and coasts...
- ↑ «Colonies et Empires-Expansion territoriale et alliances». Canadian Museum of History. 2021. gadā.
- ↑ Michel Lavoie. Le Domaine du roi 1652-1859. Septentrion, 2010. gadā.
- ↑ «Quebec». The Canadian Encyclopedia. April 2021. Government and Politics.
- ↑ «History Of Quebec». Britannica. April 2021. History Of Quebec.
- ↑ «Brève histoire du Québec». Histoire du Québec. 2019. La chute de la Nouvelle-France.
- ↑ «History of Québec and Canada-Social Sciences». Government of Quebec. 2017. 1760-1791 The Conquest and the change of empire. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 12. februārī. Skatīts: 2025. gada 10. jūlijā.
- ↑ «The story of New France: the cradle of modern Canada». National Geographic. 2020. gadā. The fall of New France. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 2. marts.