Kanādas konfederācija

Kanādas teritorija Konfederācijā

Kanādas konfederācija (angļu: Canadian Confederation) ir process, kura rezultātā 1867. gada 1. jūlijā tika izveidota Kanāda kā Britu impērijas domīnija, apvienojot četras provinces — Ontārio, Kvebeku, Ņūbransviku un Jaunskotiju. Šo datumu mūsdienās Kanādā svin kā Kanādas dienu (Canada Day).

Konfederācijas pamatā bija Britu Ziemeļamerikas likums (1867), kas noteica federālo valsts iekārtu, sadalot varu starp federālo valdību un provincēm. Konfederācijas izveide nodrošināja stabilu pārvaldes sistēmu, stiprināja ekonomiskās saites un aizsardzību, kā arī veicināja dzelzceļa būvniecību, kas savienoja austrumu un rietumu teritorijas.

Vēsturiskais fons

19. gadsimta vidū Britu Ziemeļamerikas kolonijas saskārās ar politisku nestabilitāti, ārējām drošības problēmām un ekonomiskām grūtībām. Diskusijas par apvienošanos sākās 1864. gadā Šarlotestonas konferencē un turpinājās Kvebekas konferencē (1864) un Londonas konferencē (1866).

1867. gada 1. jūlijā stājās spēkā Britu Ziemeļamerikas likums, un tika izveidota Kanādas Domīnija (Dominion of Canada), kuras pirmais premjerministrs bija sers Džons Aleksandrs Makdonalds.

Turpmākā paplašināšanās

Pēc 1867. gada konfederācijai pakāpeniski pievienojās citas teritorijas un provinces:

• 1870 — Manitoba un Ziemeļrietumu teritorijas;
• 1871 — Britu Kolumbija;
• 1873 — Prinča Edvarda sala;
• 1905 — Alberta un Saskačevana;
• 1949 — Ņūfaundlenda un Labradora;
• 1999 — Nunavuta.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kanādas konfederācija.