Kans Jūnijs Nigers

Kans Jūnijs Nigers (jaunākais) (latīņu: Kanus Iunius Niger) bija Romas konsuls, kas kopā ar Gaju Pomponiju Kamerinu tika par tādu ievēlēts 138. gada janvārī un atstāja amatu tā paša gada pavasarī.^[1]^[2]^[3] Šajā laikā Romā konsulam vairs nebija svarīgu pilnvaru, taču konsula amats bija svarīgs karjeras punkts, kas ļāva cerēt nākotnē ieņemt atbildīgākus amatus. Kans Jūnijs piederēja pie ietekmīgās Jūniju dzimtas, kas bieži saņēma šādus posteņus. Viņa tēvs, Kans Jūnijs Nigers vecākais, bija konsulārais legāts (t.i., provinces pārvaldnieks) Augšvācijā un visticamāk, pirms tam bija arī konsuls.

Vēsturiskais fons

Kana Jūnija darbības laiks sakrita ar neveiksmīgu posmu impērijas dzīvē. Imperators Adriāns smagi slimoja un viņam vairākkārt atteica palīdzību pašnāvībā;^[4] imperators nomira dažus mēnešus pēc Kana Jūnija konsulāta. Neveiksmīgi bija arī Adriāna mēģinājumi pēdējos dzīves gados noorganizēt sev pēctecību ar adopciju. 137. gadā Adriāna svainis un tā mazdēls mēģināja izdarīt valsts apvērsumu.^[4] Adriāns savas autokrātijas veicināšanas dēļ bija sliktās attiecībās arī ar Senātu. Viss tas negatīvi ietekmēja Kana Jūnija darbību un, iespējams, paralizēja to, jo nav saglabājušies nekādi dati par viņa un viņa līdzbiedra Gaja Pomponija darbībām konsula amatā.

Pirms viņiem konsula amatu ieņēma Publijs Kēlijs Balbins Vibullijs Piuss, kurš vēlāk kļuva par Dalmācijas gubernatoru,^[5] un Lūcijs Aēlijs Cēzars, kuru īsi pirms tam bija adoptējis Adriāns un devis tam Cēzara pievārdu, ieskatot viņu par iespējamu pēcteci, taču Lūcijs Aēlijs nomira vēl pirms Adriāna Kana Jūlija konsulāta laikā.^[6] Nākošie konsuli pēc Kana Jūnija un Gaja Pomponija bija Publijs Paktumejs Klemenss, kurš kļuva par Kilikijas gubernatoru, kopā ar maz zināmo Marku Vindiusu Veru.

Atsauces

↑ Godot.date
↑ Eck, Werner (2013). "Die Fasti consulares der Regierungszeit des Antoninus Pius. Eine Bestandsaufnahme seit Géza Alföldys Konsulat und Senatorenstand.". In Werner Eck; Bence Fehér & Péter Kovács (eds.). Studia Epigraphica in memoriam Géza Alföldy. Bonn: Dr. Rudolf Habelt. pp. 69—. ISBN 978-3-7749-3866-3. 69-90. lpp.
↑ Roman Timeline
1 2 Birley, Anthony R. (1997). Hadrian. The restless emperor. London: Routledge. ISBN 978-0-415-16544-0. 290.-291., 296. lpp.
↑ Eck, "Jahres- und Provinzialfasten der senatorischen Statthalter von 69/70 bis 138/139", Chiron, 13 (1983), pp. 194f
↑ Birley, Anthony R. (2000). "Hadrian to the Antonines". In Bowman, Alan K.; Garnsey, Peter; Rathbone, Dominic (eds.). The Cambridge Ancient History, Volume XI: The High Empire, A.D. 70—192. Cambridge: Cambridge University Press. pp. 132—94. ISBN 978-0-5212-6335-1. 148. lpp.

[1] Godot.date

[2] Eck, Werner (2013). "Die Fasti consulares der Regierungszeit des Antoninus Pius. Eine Bestandsaufnahme seit Géza Alföldys Konsulat und Senatorenstand.". In Werner Eck; Bence Fehér & Péter Kovács (eds.). Studia Epigraphica in memoriam Géza Alföldy. Bonn: Dr. Rudolf Habelt. pp. 69—. ISBN 978-3-7749-3866-3. 69-90. lpp.

[3] Roman Timeline

[Birley-4] 1 2 Birley, Anthony R. (1997). Hadrian. The restless emperor. London: Routledge. ISBN 978-0-415-16544-0. 290.-291., 296. lpp.

[5] Eck, "Jahres- und Provinzialfasten der senatorischen Statthalter von 69/70 bis 138/139", Chiron, 13 (1983), pp. 194f

[6] Birley, Anthony R. (2000). "Hadrian to the Antonines". In Bowman, Alan K.; Garnsey, Peter; Rathbone, Dominic (eds.). The Cambridge Ancient History, Volume XI: The High Empire, A.D. 70—192. Cambridge: Cambridge University Press. pp. 132—94. ISBN 978-0-5212-6335-1. 148. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]