Kantele

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kantele
5and10stringkantele.jpg
Melodia Soitin 2014. gadā izgatavota desmitstīgu (augšā) un piecstīgu kantele (apakšā)
Stīgu instruments
Klasifikācija Strinkšķināmais stīgu instruments, stīgskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 314.122
(Diatonisks lautveida stīgu instruments)
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments
Citi saistīti instrumenti
Kokles, kankles, kāndla, kannele, gusļi,
Mūziķi
Eva Alkula, Senni Eskelinens (Senni Eskelinen), Krēta Hāpsalo (Kreeta Haapasalo), Ulla Katajavuori, Ritva Koistinena (Ritva Koistinen), Antu Koistinens (Anttu Koistinen), Sanna Kurki-Suonio, Sinika Langelanda (Sinikka Langeland), Marti Pokela (Martti Pokela), Anti Rantonens (Antti Rantonen), Hannu Saha, Vilho Sāri (Wilho Saari), Olga Šiškina, Pasi Jēskeleinens (Pasi Jääskeläinen), Timo Vēnenens (Timo Väänänen)

Kantele (somu: kantele) ir sens somu tautas mūzikas strinkšķināmais stīgu instruments, kas kopā ar latviešu koklēm, lietuviešu kanklēm, lībiešu kāndlu, igauņu kanneli, un ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļiem ietilpst Baltijas apgabalam raksturīgu un radniecīgu instrumentu saimē — tā saucamajā Baltijas psaltērijā.

Vissenākās kanteles tika grebtas no viena koka gabala, un tām bija 5—6 stīgas, veidotas no zirgu krēpēm vai astes sariem. Mūsdienās sastopamajām kantelēm ir vairākas metāla stīgas un tautas instrumenta korpusu līmē kopā no vairākiem koka dēļiem, nevis grebj no viena koka gabala.

Veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

38-stīgu koncertkantele

Mūsdienās izšķir mazās kanteles un koncertkanteles. Mazās kanteles tiek veidotas pēc seno instrumentu paraugiem, un tām ir ne vairāk kā 15 stīgas, bet koncertkantelēs stīgu skaits spēj sasniegt pat 40 stīgas, līdz ar to sniedzot daudz lielākas iespējas muzicēt. Koncertkantelei, atšķirībā no mazās kanteles, pie tapām, kuras nospriego stīgas, ir slēdži, kuri ļauj dziesmas laikā mainīt stīgas skanējumu par pustoni uz augšu vai leju, tādējādi ir iespējams dziesmas vidū mainīt skaņdarba tonalitāti un spēlēt skaņdarbus ar hromatiskās gammas elementiem. Mazajai un koncertkantelei atšķiras arī stīgu izvietojums — mazajai kantelei zemākos toņos skaņotās stīgas atrodas tālāk no izpildītāja, bet koncertkantelei tālāk no muzikanta atrodas augstāka toņa stīgas. Spēlēšanas tehnikas abiem kanteļu veidiem ir līdzīgas — abas tiek spēlētas ar pirkstiem vai ādas gabaliņiem — plektriem. Skaņa, kura veidojas, vibrējot stīgām un rezonējot izgrebtajā kanteles korpusā, atgādina zvanus un pielīdzināma arfas skanējumam.[1]


Problēmas šī faila atskaņošanā? Skatīt palīdzību.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Ieva Tihovska. «Stīgas attālumā». Satori, 2009. gada 28. aprīlis. Skatīts: 2013. gada 6. oktobrī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]