Kapinamarani

Kapinamarani
Kapingamarangi
Kapinamarani Kapinamarani
Ģeogrāfija
Koordinātas	1°04′N 154°46′E
Arhipelāgs	Karolīnu salas
Salu skaits	33
Platība	1,12 km²
Lagūnas platība	61,51 km²
Atola kopplatība	82,1 km²
Garums	11,6 km
Platums	8,3 km
Administrācija
Mikronēzija
Štats	Ponpeja
Lielākais ciems	Touhou
Demogrāfija
Iedzīvotāji	350 (2010)
Blīvums	312,5/km²
Kapinamarani Vikikrātuvē

Kapinamarani (kapinamaraniešu: Kapingamarangi) ir izolēts koraļļu atols Klusajā okeānā, tiek pieskaitīts Karolīnu salu arhipelāgam. Ietilpst Mikronēzijas Federatīvo Valstu Ponpejas pavalstī, administratīvi veido atsevišķu municipalitāti. Atola iedzīvotāji ir polinēzieši, runā kapinamaraniešu valodā, kas tuva samoāņu valodai. Kapinamarani ir viens no diviem Polinēzijas eksklāviem Mikronēzijā, otrs ir Nukuoro.

Ģeogrāfija

Kapinamarani ir koraļļu atols Karolīnu salu dienvidu daļā 730 km uz dienvidrietumiem no Ponpejas un 300 km uz dienvidiem no tuvākās cietzemes Nukuoro. Atolā 33 salas, to kopējā sauszemes platība ir 1,12 km². Koraļļu rifs ieskauj 61,5 km² lielu lagūnu; kopējā atola platība ir 82 km². Atolā piecas apdzīvotas salas: Touhou (3,72 ha, 293 iedzīvotāji), Verua (16,75 ha, 183 iedzīvotāji; ar dambi savienota ar Touhou), Tarina (5,02 ha, 31 iedzīvotājs), Matiro (4,17 ha, 13 iedzīvotāji) un Hukuhenua (2,02 ha, 7 iedzīvotāji). Citas lielākās salas ir Hare (32,17 ha) un Rinutori (10,8 ha).

Vēsture

Pirmais no eiropiešiem salu 1537. gadā atklāja spāņu jūrasbraucējs Ernando de Grihalva (Hernando de Grijalva) un atzīmēja to kartē ka Los Pescadores — ‘Zvejnieku salas’. 19. gadsimta kartēs briti atolu atzīmēja kā Griniču (Greenwich ), bet franči — kā Konstantīnu (Constantine).

Atols tika apdzīvots, domājams, pirms 600—700 gadiem no Elisa salām vai Samoa. Nelielā vietējā mikronēziešu populācija, domājams mortlokieši, tika asimilēti. Atols ir ļoti izolēts un kontakti ar apkārtējām salām bija reti, galvenokārt ar Voleai, no kurienes tika aizgūti ārstnieciskie augi, pesteļošana un grupveida zvejas metode. 1865. gadā atolā iebruka māršalieši un nogalināja pusi atola iedzīvotāju. Pirmais tiešais kontakts ar eiropiešiem, kad kāds kuģis iebrauca lagūnā, notika tikai 1877. gadā. Pēc tam atolu periodiski apmeklēja tirgoņu kuģi no Rabaulas, kas iemainīja kopru pret rietumnieku precēm. Regulāri tirdzniecības un transporta sakari tika izveidoti tikai pēc atola nonākšanas Japānas kontrolē 1914. gadā. 1919. gadā daļa atola iedzīvotāju tika pārcelti uz Ponpeju, kur tie nodibināja atsevišķu ciemu Porakietu (Porakied); mūsdienās tajā dzīvo vairāk kā 600 cilvēku un tur ir vairāk kapinamaraniešu valodas zinātāju nekā dzimtajā atolā. 1954. gadā kapinamaranieši izveidoja nelielu apmetni Orolukas atolā, kur audzēja kopru un medīja jūras bruņurupučus.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kapinamarani.