Kaporeto kauja
| Kaporeto kauja | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Pirmā pasaules kara Itālijas fronte (1915—1918)s | |||||||||
 Vācu uzbrukuma vienības pie Kaporeto | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
.svg){kind=small} Austroungārija.svg){kind=small} Vācu impērija |
.svg){kind=small} Itālijas karaliste | ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
|
Oto fon Belovs Svetozars Boroevičs Arcs fon Štraussenburgs |
Luidži Kadorna Luidži Kapello | ||||||||
| Iesaistītās vienības | |||||||||
|
14. armija |
2. armija | ||||||||
| Spēks | |||||||||
| 353 000 karavīri, 2518 artilērijas vienības [1] | 257 400 karavīri, 1342 artilērijas vienības [1] | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
| 20 000–70 000 |
13 000 nogalināti 300 000 klaiņotāji 50 000 dezertieri 3 152 artilērijas vienības 1 712 mortīras 3 000 ložmetēji 300 000 šautenes | ||||||||
Kaporeto kauja bija veiksmīgs Austroungārijas un Vācijas impērijas armiju uzbrukums Itālijas karalistes armijai 1917. gada oktobrī. Itāļi Luidži Kadornas vadībā iepriekšējos 2,5 gadus bija šeit 11 reizes veikuši uzbrukumus ar minimāliem panākumiem. 1917. gada augustā itāļiem gandrīz izdevās pārraut austroungāru aizsardzību, apdraudot ostas pilsētu Triesti. Austroungāri lūdza vācu palīdzību, kas uz Itālijas fronti nosūtīja sešas divīzijas. Tās apvienoja ar deviņām austroungāru divīzijām, izveidojot 14. armiju vācu ģenerāļa Oto fon Belova pakļautībā. Viņa izstrādātais uzbrukuma plāns paredzēja ierobežotu uzbrukumu, kas atspiestu itāļus no Triestes apkārtnes. Kalnainais apgabals nozīmēja, ka lielu armijas vienību ātra pārvietošanās nebija iespējama, tāpēc frontes pārraušanai vācieši izmantoja nelielas specvienības. Lai arī itāļu armijai bija skaitliskais pārsvars, viņiem bija vāja morāle un vāji komandieri. Par spīti dezertieru brīdinājumiem par gaidāmo uzbrukumu, itāļi neveica aizsardzības līniju pastiprināšanu.
-
Oto fon Belovs -
Austroungāru kareivju uzbrukums -
Vācu kareivji ar itāļu gūstekņiem -
Itāļu karagūstekņi
1917. gada 24. oktobrī sākās uzbrukums, kas ātri pārrāva itāļu aizsardzību. Vienu no nelielajām vienībām komandēja Ervins Rommels, kuru par panākumiem kaujā apbalvoja ar Pour le Mérite ordeni. 30. oktobrī frontes pārrāvums bija tik dziļš, ka apdraudēja blakus esošās itāļu pozīcijas, un tās sāka atkāpties visā frontes garumā. 10 000 itāļu krita kaujās un 30 000 guva ievainojumus. Gūstā krita 300 000 itāļu, 350 000 dezertēja. Itālijas 2. armija bija pilnībā iznīcināta. Ap 10. novembri frontes līnija stabilizējās apmēram 30 kilometru attālumā no Venēcijas.[3]
Smagā Itālijas sakāve mudināja 9. novembrī Antantei izveidot Augstāko kara padomi, kas ātri uz Itāliju nosūtīja sešas franču un piecas britu divīzijas, lai nostiprinātu itāļu fronti. Sakāves dēļ amatu zaudēja Kadorna, kura vietā iecēla Armando Diazu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Caporetto Silvestri 2006, p. 117 ISBN 978-8817107112
- ↑ «Quella massa di profughi che lasciò il Nordest, dopo Caporetto – Il Piccolo».
- ↑ The Palgrave Concise Historical Atlas of the First World War