Karafuto

Karafuto (japāņu: 樺太, krievu: Южный Сахалин) ir Sahalīnas salas dienvidu daļa, kas līdz 1945. gadam atradās Japānas pārvaldībā. Mūsdienās teritorija ietilpst Krievijas Federācijas Sahalīnas apgabalā.

Pēc Portsmutas līguma noslēgšanas 1905. gadā, kas izbeidza Krievijas—Japānas karu, Karafuto tika nodota Japānai un kļuva par Karafuto prefektūru. Reģions bija nozīmīgs ar ogļu ieguvi, zvejniecību un mežsaimniecību.

Otrā pasaules kara beigās 1945. gada augustā Padomju Savienība iebruka Karafuto teritorijā Padomju—Japānas kara ietvaros. Pēc Japānas kapitulācijas teritorija tika anektēta PSRS sastāvā.

Vēsture

Karafuto vēsture ir saistīta ar Sahalīnas dienvidu daļas stratēģisko nozīmi Austrumāzijā un ilgstošu Japānas, Krievijas Impērijas un vēlāk Padomju Savienības interešu sadursmi. Līdz 19. gadsimtam reģionu apdzīvoja galvenokārt aini, nivhi un citas Tālo Austrumu pamattautas, kuru saimniecība balstījās zvejniecībā, medībās un tirdzniecībā.

19. gadsimtā Sahalīna kļuva par Japānas un Krievijas kolonizācijas objektu. Ar Šimodas līgumu 1855. gadā abu valstu robeža Sahalīnā netika skaidri noteikta, tādēļ sala faktiski palika kopīgas ietekmes zona. Situācija mainījās pēc Sanktpēterburgas līguma 1875. gadā, kad Japāna atteicās no pretenzijām uz Sahalīnu apmaiņā pret Kuriļu salām, bet visa Sahalīna nonāca Krievijas Impērijas pārvaldībā.

Pēc Krievijas—Japānas kara Japāna ieguva Dienvidsahalīnu līdz 50. ziemeļu paralēlei. Šo teritoriālo pārmaiņu nostiprināja Portsmutas līgums 1905. gadā. Japānas pārvaldē teritorija tika organizēta kā Karafuto, bet 1907. gadā izveidota Karafuto administrācija. 1943. gadā Karafuto ieguva iekšējās Japānas teritorijas statusu, kas nozīmēja ciešāku integrāciju Japānas valsts administratīvajā sistēmā.

Japānas periodā Karafuto piedzīvoja intensīvu kolonizāciju un ekonomisko modernizāciju. Reģionā tika attīstīta dzelzceļu infrastruktūra, ostas, kokrūpniecība, papīrrūpniecība, ogļu ieguve un zvejniecība. Administratīvais centrs atradās Tojoharā, mūsdienu Južnosahaļinskā. Japānas politika veicināja japāņu migrāciju uz reģionu, vienlaikus mainot vietējo pamattautu sociālo un kultūras vidi.

Otrā pasaules kara noslēgumā Karafuto kļuva par militāras operācijas zonu. 1945. gada augustā, pēc Padomju Savienības iesaistīšanās karā pret Japānu, sākās padomju ofensīva Dienvidsahalīnā. Tā bija daļa no plašākā Padomju–Japānas kara, kas ietvēra arī operācijas Mandžūrijā un Kuriļu salās. Padomju spēki pārvarēja Japānas aizsardzības līnijas pie 50. paralēles un pakāpeniski ieņēma Karafuto teritoriju.

Pēc Japānas kapitulācijas 1945. gadā Karafuto nonāca Padomju Savienības kontrolē. Japānas civiliedzīvotāji tika repatriēti uz Japānu, bet teritorijā tika ieviesta padomju administrācija. 1947. gadā Dienvidsahalīna tika iekļauta Sahalīnas apgabalā. Šīs pārmaiņas būtiski mainīja reģiona demogrāfisko, politisko un kultūras struktūru, noslēdzot Karafuto kā Japānas pārvaldītas teritorijas vēsturisko periodu.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karafuto.