Karavānserāls
Karavānserāls (no persiešu: کاروانسرای [kārvānsarā], "karavānu pils"[1] — atpūtas vieta un krogs pie tirdzniecības ceļa),[2] bija liela sabiedriskā ēka vai to komplekss galvenokārt islāma izplatības zonā pie lielceļiem, pilsētās vai laukos, kas kalpoja kā pajumte un stāvvieta ceļotājiem, parasti — tirgotāju karavānām vai svētceļniekiem. Daudzi karavānserāli atradās pie Lielā Zīda ceļa,[3] Ahemenīdu impērijas Karaliskā ceļa no Sūzām Persijā līdz Sardiem Rietumturcijā un Indijas Lielā Riteņu ceļa no Bangladešas uz Afganistānu.[3] Karavānserālus īpaši daudz būvēja 9.-18. gadsimtā,[4] tomēr tādi ir zināmi jau pirms mūsu ēras.[3] Karavānserāliem kā svešinieku kontaktu vietām savā starpā un ar vietējiem iedzīvotājiem bija ne tikai tirdznieciska, bet arī kultūras un idejisko kontaktu nozīme.[5] Biežas karavānu kustības ceļos tos centās būvēt ik pa 30-40 kilometriem, kas līdzinājās dienas pārgājienam.[5]
Nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nosaukumi "karavānserāls" un tā tjurkizētais variants "karavānsarajs" galvenokārt lietoti šo celtņu izplatības areāla austrumu rajonos — Persijā, Indijā, Aizkaukāzā. Areāla vidusdaļā — Turcijā, Sīrijā, Ēģiptē, Balkānos — biežāk lietoja vārdus "hāns" un "hans". Sākotnēji "hāns", kas persiešu valodā apzīmē māju, ticis lietots pilsētās un ciemos izvietotajām nelielajām tirgotāju apmešanās vietām, bet "karavānserāls" lielākām lauku mītnēm, un tikai ap 16. gadsimtu daļa hānu tika ievērojami nocietināti un sākās šo jēdzienu jaukšana.[6] Magribā šādas celtnes apzīmē ar vārdu "funduks", bet šis pats vārds nozīmē arī nenocietinātu ceļmalas ēdnīcu. Magribas iekarošanas laikā karavānserāli reizēm tika iekārtoti arī arābu pierobežas fortos — ribatos un tika nosaukti atbilstoši tiem.[7] Kairā, kur galvenais karavānserāls bija izveidojies par lielu darījumu centru, tam lietots vārds "vikala" ("aģentūra").[8]
Ēkas uzbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bija divu veidu karavānserāli: atvērti un slēgti. Slēgtie galvenokārt tika veidoti pie karavānu ceļiem, lai gan tādi nereti bija sastopami arī pilsētās. Sienas deva iespēju atvairīt laupītāju bandu uzbrukumus un izturēt īsu aplenkumu. Iekšpusē atradās dzīvojamās telpas un preču noliktavas. Obligāti tur bija staļļi nastu nesējiem dzīvniekiem. Bija vienstāvu un divstāvu karavānserāli. Divstāvu ēkās otrajā stāvā atradās dzīvojamās telpas, bet pirmajā stāvā — noliktavas un staļļi.
Tuvo Austrumu valstu karavānserālu klasiskās iezīmes bija vairākas "standarta", salīdzinoši nelielas izolētas šūnas, kas sakārtotas vienā vai divos stāvos atkarībā no konstrukcijas lieluma, tika savienotas vienā kvadrātveida vai taisnstūrveida kompleksā ar pagalmu vidū.[9] Katra šūna parasti sastāvēja no vienas vai divām istabām. Uz parasti bruģēto pagalmu, kurā varēja izvietoties vairāki simti nesējdzīvnieku,[10] izgāja istabu, noliktavu un staļļu durvis, tajā bija arī liela aka vai baseins. Noliktavas telpa parasti atradās dziļumā tālāk no vārtiem, bija nosegta ar kupolu, tika apgaismota tikai caur ieejas aili vai ļoti maziem logiem. Parasti bija īpaša priekšējā istaba ar nelielu aivanu — velvētu trīssienu ieejas priekštelpu, vērsta pret pagalmu. Priekšistabā atradās karavānserāla galva un galvenās iebraukušās karavānas personas. Vienīgā ieeja bija apsargāta un pietiekami plata, lai pa to varētu iziet apkrauts kamielis, un naktī to noslēdza ar vārtiem vai ķēdēm.[10] Mazākie karavānserāli nespēja pieņemt daudzus dzīvniekus un tie bija jāatstāj ārpusē, noglabājot iekšpusē tikai preces un pašus tirgotājus.[10]
Pilsētas karavānserāli neatšķīrās no ceļmalas celtnēm telpas organizēšanas metodēs, taču bija atvērti un daudz mazāk atgādināja aizsardzības būves. Neatkarīgi no tā, vai ceļmalas karavānserāls bija paredzēts īslaicīgai vai ilgstošai pieturai, to arhitektūra atgādināja pilis, kas varētu kalpot kā patvērums: spēcīgi mūri bez atverēm vai ar mazām ventilācijas atverēm,[10] masīvas torņiem līdzīgas dzegas uz sienām, labi nocietināti vārti. Nocietinātās pilsētās tas nebija principiāli, jo arī šāds karavānserāls nespēja izturēt tādas armijas triecienu, kas spējīga ieņemt pilsētu, lai gan spētu atvairīt laupītāju bandu reidus. Bezūdens apgabalos karavanserāliem parasti bija savi daļēji pazemes rezervuāri: Tuvajos Austrumos tie saucās ovdani, Vidusāzijā — sardobas.[11]
Aprūpēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lauku karavānserāli bija dažkārt grezni uzbūvēti, bet parasti bez iedzīves, kā rezultātā ceļotājiem līdzi bija jābūt paklājiem un segām, kā arī iztikai sev un dzīvniekiem. Bieži vien bija tikai ūdens, dažkārt atvests no tālienes, par lielu naudu. Lielajās pilsētās karavānserāls bija labas mūsdienu viesnīcas vai moteļa līdzinieks ar papildu pakalpojumu sniegšanu — ēdināšanu (piemēram, tējnīcā — čaihanā), pirtīm, naudas maiņas punktiem u. tml..
Ķīnā karavānserāli strādāja kopā ar pasta stacijām, kur ierēdņi pavadīja katru karavānu līdz nākamajai stacijai.[12] Līdzīga sistēma bija Japānā, kur tie saucās "sjukubas" (shukuba).[13]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «caravanserai | Etymology, origin and meaning of caravanserai by etymonline». www.etymonline.com (angļu). Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ «Definition of caravanserai | Dictionary.com». www.dictionary.com (angļu). Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 «Caravanserais: cross-roads of commerce and culture along the Silk Roads | Silk Roads Programme». en.unesco.org. Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ «karavānserāls | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ 5,0 5,1 «Caravanserai». education.nationalgeographic.org (angļu). Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ «Khan | architecture | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2023-04-25.
- ↑ Ettinghausen, Richard; Grabar, Oleg (1994). The Art and Architecture of Islam 650-1250. Yale University Press. pp. 277—278. ISBN 0300053304.
- ↑ Jane Hathaway. The Arab lands under Ottoman rule, 1516-1800. Harlow, England, 2008. ISBN 978-0-582-41899-8. OCLC 175284089.
- ↑ Бретаницкий Л. С. Зодчество Азербайджана XIII—XV вв. и его место в архитектуре Переднего Востока. — М., 1966.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 "Caravanserai". 1911 Encyclopædia Britannica Volume 5.
- ↑ Пугаченкова Г. А. Зодчество Центральной Азии, XV в.: Ведущие тенденции и черты. — Ташкент, 1976.
- ↑ H.A.R. Gibb, C.F. Beckingham. The Travels of Ibn Battuta, AD 1325-1354. Routledge, 2017-05-15. ISBN 978-1-315-55200-2.
- ↑ William E. Deal (2005). Handbook to Life in Medieval and Early Modern Japan. Oxford University Press. p. 61. ISBN 9780195331264.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karavānserāls.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)