Pāriet uz saturu

Karlo Goci

Vikipēdijas lapa
Karlo Goci
Carlo Gozzi
Karlo Goci
Personīgā informācija
Dzimis 1720. gada 13. decembrī
Venēcija, Venēcijas Republika
Miris 1806. gada 4. aprīlī (85 gadu vecumā)
Venēcija, Austrijas Impērija
Tautība itālis
Paraksts
Literārā darbība
Nodarbošanās dramaturgs, rakstnieks
Valoda venēciešu valoda, itāļu valoda
Rakstīšanas laiks 18. gadsimts
Žanri komēdija, traģikomēdija, memuāri
Literatūras virzieni delartiskā komēdija

Karlo Goci (itāļu: Carlo Gozzi; dzimis 1720. gada 13. decembrī, miris 1806. gada 4. aprīlī) bija itāļu dramaturgs un rakstnieks.

Aktīvs delartiskās komēdijas tradīciju aizstāvis, kritizējot Karlo Goldoni ieviestās teātra inovācijas. Goci radīja teātra pasakas jeb fiabas (fiaba teatrale), reabilitējot delartisko komēdiju ar tai raksturīgo improvizāciju un sapludinot to ar pasaku tematu un pakļaujot ironijai. Lugām raksturīga spilgta teatralitāte, pārdabisko un mītisko elementu izmantojums. Vēlākos gados rakstījis traģēdijas, ieviešot tajās komiskus elementus, bet šie darbi izrādījās pārāk inovatīvi un kritiķiem nebija pieņemami.

Goci pasaku lugas vēlāk ietekmējušas un bijušas iedvesmas avoti īpaši romantisma laika autoriem, kā E. T. A. Hofmanim, gan modernisma pārstāvjiem, piemēram, teātra režisoriem Vsevolodam Meierholdam un Jevgēņijam Vahtangovam. Tās atzinīgi vērtējuši arī Johans Volfgangs fon Gēte, Aleksandrs Ostrovskis.

Pēc Goci lugām komponētas operas, no tām slavenākās ir Džakomo Pučīni "Turandota" (Turandot, 1926) un Sergeja Prokofjeva "Mīla uz trim apelsīniem" (L'amour des trois oranges, 1921).

Fiabas — teātra pasakas

[labot | labot pirmkodu]
  • "Mīla uz trim apelsīniem" (L'amore delle tre melarance, 1761)
  • "Krauklis" (Il corvo, 1761)
  • "Karalis briedis" (Il re cervo, 1762)
  • "Turandota" (Turandot, 1762)
  • "Sieviete čūska" (La donna serpente, 1762)
  • "Zobeida" (Zobeide, 1763)
  • "Laimīgie nabagi" (I pitocchi fortunati, 1764)
  • "Zilais briesmonis" (Il mostro turchino, 1764)
  • "Zaļais putniņš" (L'augellino bel verde, 1765)
  • "Džinu karalis Dzeims" (Zeim, Re de' Geni, 1765)