Kartupeļu ēdāji

Vikipēdijas lapa
Kartupeļu ēdāji
De Aardappeleters
Mākslinieks Vinsents van Gogs Edit this on Wikidata[1]
Gads 1888
Medijs eļļas krāsa, audekls Edit this on Wikidata[2]
Kustība postimpresionisms Edit this on Wikidata[3]
Izmēri 82 cm (32 in)[4] × 114 cm (45 in)[4]
Atrašanās vieta Van Goga muzejs, Nīderlande Labot šo Vikidatos
Inventāra nr. s0005V1962 Edit this on Wikidata[5]
Identifikatori RKDimages ID: 52968

Kartupeļu ēdāji (nīderlandiešu: De Aardappeleters) ir nīderlandiešu gleznotāja Vinsenta van Goga 1885. gada aprīlī Nīnenē gleznota eļļas krāsas glezna.[6] Tā glabājas Van Goga muzejā Amsterdamā. Gleznas skice ar eļļas krāsām atrodas Oterlo Krelleres-Milleres muzejā; van Gogs šim attēlam radīja arī litogrāfijas, kuras šobrīd atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Glezna tiek uzskatīta par vienu no van Goga meistardarbiem.[7]

Kompozīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Lauku māja", 1885, Van Goga muzejs, Amsterdama (F83). Lauku mājā mita divas ģimenes, viena no kurām bija de Groti, kuri kļuva par "Kartupeļu ēdāju" modeļiem.[8]

1885. gada martā un aprīļa sākumā viņš radīja gleznas skices un sarakstījās ar savu brāli Teo, kurš nebija sajūsmināts par viņa pašreizējo darba rezultātu vai skicēm, ko van Gogs nosūtīja viņam uz Parīzi.[9] Pie gleznas viņš strādāja no 13. aprīļa līdz maija sākumam, kad darbs tika pamatā pabeigts, izņemot dažas nelielas izmaiņas, ko van Gogs veica ar nelielu otiņu vēlāk tajā pašā gadā.

Van Gogs teicis, ka vēlējies attēlot zemniekus tādus, kā tie patiesībā ir. Viņš ar nolūku izvēlējās rupjus un neglītus modeļus, domājot, ka tie būtu dabiski un neskarti gala darbā: "Redzi, es patiešām gribēju panākt tā, lai cilvēki iegūtu priekšstatu, ka šie ļaudis, kuri ēd savus kartupeļus nelielo lampu gaismā, ar tām pašām rokām, ko tie rušinājuši zemi, tie ņem tos no trauka; tas liecina par roku darbu un to, ka viņi godīgi nopelnījuši savu ēdienu. Es vēlējos, lai tā sniegtu ieskatu par pilnīgi atšķirīgu dzīvesveidu no mūsu — civilizēto cilvēku. Tāpēc es noteikti nevēlos, lai visi vienkārši to apbrīno vai novērtē, nezinot, kāpēc."[10]

Divus gadus vēlāk Parīzē, rakstot savai māsai Villeminai, van Gogs joprojām uzskatīja "Kartupeļu ēdājus" par savu veiksmīgāko gleznu: "Domājot par savu darbu, es uzskatu, ka kartupeļus ēdošo zemnieku glezna, ko es uzgleznoju Nīnenē, ir mans labākais veikums".[11] Tomēr drīz pēc darba tapšanas to kritizēja viņa draugs Antons van Rapards. Tas bija trieciens van Goga pārliecībai kā jaunam māksliniekam un viņš savam draugam rakstīja: "tev... nebija tiesību nosodīt manu darbu tā, kā tu to izdarīji" (1885. gada jūlijs), un vēlāk: "Es vienmēr daru to, ko es vēl nevaru izdarīt, lai iemācītos, kā to darīt." (1885. gada augusts).[12]

Versijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Otrā studija Kartupeļu ēdājiem, 1885, Krelleres-Milleres muzejs, Oterlo
    Otrā studija Kartupeļu ēdājiem, 1885, Krelleres-Milleres muzejs, Oterlo
  • Studija Kartupeļu ēdājiem, 1885, privātkolekcija (F77r)
    Studija Kartupeļu ēdājiem, 1885, privātkolekcija (F77r)
  • Studija Kartupeļu ēdājiem
    Studija Kartupeļu ēdājiem

Litogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Litogrāfija (1885. gada aprīlis), reversā, Rijksmuseum, Amsterdama

Van Gogs pirms gleznas gala versijas uzsākšanas radīja "Kartupeļu ēdāju" kompozīcijas litogrāfiju. Nospiedumus viņš nosūtīja savam brālim un vēstulē savam draugam rakstīja, ka litogrāfiju izveidojis dienas laikā no atmiņas.[13]

Van Gogs pirmoreiz ar litogrāfiju bija eksperimentējis 1882. gadā Hāgā. Lai arī viņš novērtēja maza mēroga grafisko darbu un kolekcionēja angļu gravējumus, grafikas virzienā viņš strādāja maz.[14] Vēstulē ap 1882. gada 3. decembri[15] viņš raksta:

Tomēr es uzskatu, ka būtu liela kļūda iedomāties, ka tādas lietas kā, piemēram, gravīra "Grācija" (kokgriezēju vai zemnieku ģimene pie galda) tika radīta vienā piegājienā galīgajā formā. Nē, lielākajā daļā gadījumu to iegūst tikai ar daudz nopietnāku pētījumu, nekā iedomājas tie, kas virspusīgi domā par ilustrēšanu...
Jebkurā gadījumā, dažas gleznas savos lielajos rāmjos izskatās ļoti būtiskas, un vēlāk daudzi ir pārsteigti, kad tās faktiski atstāj tukšu un neapmierinātu sajūtu. No otras puses, daudzi laiku pa laikam neievēro nepretenciozu kokgriezumu, litogrāfiju vai kodinājumu, bet atgriežas pie tā un ar laiku kļūst aizvien piesaistītāki tam un sajūt kaut ko nozīmīgu tajā.

Hāgas skolas ietekme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Van Gogs cilvēkiem bieži saistās ar postimpresionisma kustību, bet viņa kā mākslinieka izcelsme ir tuvāk Hāgas skolai ar tādiem māksliniekiem kā Antons Mauve un Jozefs Israels.

Vēstulē savam brālim Teo 1884. gada jūnija vidū Vinsents atzīmē:

Kad es dzirdu tevi runājot par daudziem jaunajiem vārdiem, man ne vienmēr ir iespējams saprast, kamēr es no tiem pilnīgi neko neesmu redzējis. Un no tā, ko tu teici par "impresionismu", es sapratu, ka tas ir kaut kas atšķirīgs no tā, ko es iepriekš domāju, bet man vēl nav pilnīgi skaidrs, ko ar to vajadzētu saprast.
Bet, no savas puses, es ārkārtīgi daudz saskatu Israelā, piemēram, to, ka es neesmu īpaši ieinteresēts vai tiektos pēc kaut kā atšķirīga vai jaunāka.[16]

Pirms Vinsents gleznoja "Kartupeļu ēdājus", Israels jau bija apskatījis šo tematu savā darbā "Zemnieku ģimene pie galda"[17] un no komentāra 1882. gada 11. marta vēstulē Teo var noprast, ka Vinsents to (vai vismaz variāciju) bija redzējis[18] un tā ietekmē vēlējies radīt savu versiju par to. Kompozicionāri tie ir ļoti līdzīgi: abās gleznās tās kompozīcija veidota ap tēlu, kurš skatītājiem pagriezis muguru.

Zādzības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. gada decembrī zagļi no Krēlera-Millera muzeja nozaga "Kartupeļu ēdāju" studiju, kā arī divus citus darbus: Austuves interjers un Kaltētas saulespuķes. 1989. gada aprīlī zagļi atdeva Austuves interjeru, cerībā, ka tiks samaksāta $2,5 miljonu ASV dolāru izpirkuma maksa.[19] Policija abus pārējos darbus atguva 1989. gada 14. jūlijā; izpirkuma maksa netika samaksāta.[20]

1991. gada 14. aprīlī no Vinsenta van Goga Nacionālā muzeja tika nozagti divdesmit ievērojami darbi, ieskaitot "Kartupeļu ēdāju" gala versiju. Nezināmu iemeslu dēļ zagļi mākslas darbus pameta 35 minūtes pēc laupīšanas un tie tika ātri atgūti.[21]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/best-works-of-art-of-all-time-the-critics-picks/; Make Lists, Not War.
  2. ↑ https://rkd.nl/explore/images/52968; pārbaudes datums: 10 jūlijs 2022.
  3. ↑ https://beckchris.wordpress.com/visual-arts/art-history-101-part-iv-1800-present/; Make Lists, Not War; pārbaudes datums: jūnijs 2020.
  4. ↑ 4,0 4,1 http://www.vangoghmuseum.nl/nl/collectie/s0005V1962; pārbaudes datums: 10 septembris 2015.
  5. ↑ http://www.vangoghmuseum.nl/nl/collectie/s0005V1962; pārbaudes datums: 5 janvāris 2015.
  6. ↑ Louis van Tilborgh. «The Potato Eaters by Vincent van Gogh». The Vincent van Gogh Gallery, 2009. Skatīts: 2009-09-11.
  7. ↑ Crispino, 2008, 1885. lpp.
  8. ↑ «The Cottage, 1885». Permanent Collection. Van Gogh Museum. 2005–2011. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-02-22. Skatīts: 2011-05-15.
  9. ↑ Naifeh & Smith 2011, 439-40. lpp
  10. ↑ «Letter 497». Vincent van Gogh. The Letters. Amsterdam : Van Gogh Museum.
  11. ↑ McQuillan 1989, 38. lpp
  12. ↑ McQuillan 1989, 20. lpp
  13. ↑ «Letter 516: To Anthon van Rappard. Nuenen, on or about Wednesday, 15 July 1885». Vincent van Gogh. The Letters. Amsterdam : Van Gogh Museum.
  14. ↑ «Graphic work of Vincent van Gogh». The Vincent van Gogh Gallery. Skatīts: 2010-08-23.
  15. ↑ «Letter 290». Vincent van Gogh. The Letters. Amsterdam : Van Gogh Museum.
  16. ↑ «Letter 450». Vincent van Gogh. The Letters. Amsterdam : Van Gogh Museum.
  17. ↑ «Van Gogh Museum - A Peasant Family at the Table». Vangoghmuseum.nl. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-04-01. Skatīts: 2014-06-25.
  18. ↑ «Letter 211». Vincent van Gogh. The Letters. Amsterdam : Van Gogh Museum.
  19. ↑ Associated Press. «Thieves Return One Of 3 Stolen Van Goghs», 1989-04-17.
  20. ↑ Anthony Haden. «Great Art Thefts Of The 20th Century». Forbes, 2001. gada 28. februāris. Skatīts: 2015. gada 21. septembris.
  21. ↑ Paul L. Montgomery. «Lost and Found: Huge van Gogh Theft Fails - New York Times». Amsterdam (Netherlands) : Nytimes.com, 1991-04-15. Skatīts: 2014-06-25.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jacob Baart de la Faille. The works of Vincent van Gogh (3. izd.). Amsterdam : Meulenhoff, 1970.
  • Jan Hulsker. The Complete Van Gogh: Paintings, Drawings, Sketches. New York, NY : Harrison House/Harry N. Abrams Distributed by Crown Publishers, Random House, 1986. ISBN 0-517-44867-X.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kartupeļu_ēdāji&oldid=3938530"