Kauja pie Kalkas upes

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kauja pie Kalkas upes
Daļa no Mongoļu impērijas paplašināšanas kariem
Kalka31May.png
Kaujas shēma ar galvenajām kaujas vienībām: 1) polovciešu jātnieki; 2) Volīnijas; 3) Galīcijas; 4) Kurskas; 5) Čerņigovas; 6) Kijevas karavīri; 7) mongoļu karavadoņi Subedejs un Džebe
Datums1223. gada 31. maijs
VietaKalčikas (Kalkas) upes krasti Doņeckas apgabalā
Iznākumsmongoļu uzvara, senkrievu un polovciešu karaspēka pilnīga sagrāve
Karotāji
Mongoļu impērija
Komandieri
Subedejs un Džebe
Spēki
30 000—80 00020 000—30 000
Zaudējumi
vismaz 10 000 nogalinātinezināms skaits

Kauja pie Kalkas upes (ukraiņu: Битва на ріці Калка, mongoļu: Калка голын тулалдаан) notika 1223. gada 28.—31. maijā. Mongoļu karaspēks sagrāva apvienoto Kijevas Krievzemes kņazu un polovciešu karaspēku.

Kauja notika pie Kalkas (domājams — tagadējā Kaļčika) upes uz ziemeļiem no mūsdienu Mariupoles Doņeckas apgabalā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongoļu sakotnējā teritorija un karagājieni (1207-1227)

1219. gadā Čingishans sūtīja savu jātnieku armiju karavadoņu Subedeja un Džebes vadībā pakļaut Horezmas šaha valsti, kas aizņēma tagadējās Uzbekistānas, Turkmenistānas, Afganistānas, Irānas un Azerbaidžānas daļas. Vajājot pretinieku, mongoļi 1222. gadā pāri Kaukāza kalniem nonāca polovciešiem pakļautajās stepēs. Pēc zaudējuma kaujā pret mongoļiem polovciešu valdnieks Kotjans vērsās pēc palīdzības pie sava znota Galīcijas kņaza Mstislava, kas sapulcināja lielu karaspēku no sabiedrotajām kņazistēm tagadējās Ukrainas teritorijā. Viņi lika nogalināt mongoļu sūtņus,[1] kas prasīja izdot bēguļojošos polovciešus, un devās karagājienā uz mongoļu iekarotajām stepēm.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sabiedroto kņazu karaspēks devās lejup gar Dņepras upi un viegli uzvarēja mongoļu priekšposteni, kamēr mongoļu karaspēka pamatdaļa tēloja bēgšanu. Sabiedrotie dzinās pakaļ mongoļu jātniekiem deviņas dienas, līdz sasniedza viņu nometni Kalkas upes labajā krastā. Pirmie uzbrukumā devās polovcieši, viņiem sekoja Volīnijas un Galīcijas karavīri. Čerņigovas un Kijevas karaspēka vienības palika rezervē upes kreisajā krastā. Mongoļi vispirms sakāva polovciešus, kas bēgot iejuka volīniešu un galīciešu rindās. Pēc tam mongoļu pamatspēki devās jaunā pretuzbrukumā un piespieda viņus atkāpties pāri upei. Tad mongoļu uzbruka Kijevas un Čerņigovas karaspēkam, kas aizstāvējās trīs dienas, kaujās krita Čerņigovas kņazs Mstislavs un viņa dēls, bet Kijevas kņazu Mstislavu mongoļi sagūstīja un nogalināja. Volīnijas kņazam Danielam un Galīcijas kņazam Mstislavam izdevās sasniegt Dņepras krastu un izglābties.

Kaujas datējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu Indriķa hronika ir senākais Kalkas kaujas laikabiedra vēstījums, kurā mongoļi dēvēti par tatāriem. Viņš kaujas laiku attiecina uz bīskapa Alberta valdīšanas 24. gadu no 1222. gada marta līdz 1223. gada februārim: "Tai pašā gadā [1222] tatāri bija pagānu polovciešu zemē, kurus daži sauc par partiešiem; tie neēd maizi, bet pārtiek no jēlas savu lopu gaļas. Un tatāri cīnījās ar viņiem, pieveica viņus un nāvēja visus ar zobena asmeni; citi aizbēga pie krieviem un lūdza tiem palīdzību. Un pa visu Krievzemi tika laista ziņa, ka jācīnās ar tatāriem, un kņazi no visas Krievzemes devās pret tatāriem, bet nespēja cīnīties ar viņiem un bēga viņu priekšā. Un krita Kijevas lielkņazs Mstislavs ar četrdesmit tūkstošiem vīru, kas bija ar viņu. Taču cits, Galičas kņazs Mstislavs, izglābās bēgot. No pārējiem kņaziem šajā kaujā krita ap piecdesmit. Un tatāri vajāja viņus sešas dienas un nogalināja vairāk nekā simttūkstoš vīru — īsto skaitu zina vienīgi Dievs -, un pārējie aizbēga. Un Smoļenskas kņazs, Polockas kņazs un daži citi Krievzemes kņazi norīkoja uz Rīgu savus sūtņus lūgt mieru. Un miers, kas bija noslēgts jau ilgi pirms tam, tika visā pilnībā atjaunots."[2]

Pēc senkrievu avotiem, kauja notikusi 1223. gada maija beigās[3] vai 1222.gadā[4]. Atšķirībā no Indriķa hronikas senkrievu avoti kauju ar tatāriem pie Kalkas saistīja ar periodu no 1223. gada līdz 1226. gadam. Krievu autori noraidīja Latviešu Indriķa hronikas datējumu, jo pieņēma, ka Indriķis piemin polovciešu pirmo sakāvi 1222. gadā un Kalkas kauju 1223. gadā.[5]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc uzvaras mongoļu karaspēks devās pret polovciešu sabiedrotajiem Volgas bulgāriem, kur tika sakauts un atgriezās Centrālāzijā. 1227. gadā pēc Čingishana nāves mongoļu lielvalsts sadalījās četrās daļās, ko pārvaldīja viņa dēli. 1235. gadā daļa polovciešu pārcēlās pāri Karpatiem, kur 1239. gadā ungāru karalis Bēla IV viņiem ierādīja zemi, viņi pieņēma kristīgo ticību un saplūda ar ungāriem. Nākamais mongoļu uzbrukums Volgas Bulgārijai un senkrievu kņaziem Batuhana vadībā notika tikai 1237. gadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • The Chronicle of Novgorod. 1016-1471. Translated from the Russian by Robert Michell and Nevill Forbes. With an Introduction by C. Raymond Beazley and an Account of the Text by A. A. Shakhmatov (= Camden’ Third Series, Vol. XXV). London 1914. (Digitalisat; PDF; 17,6 MB)
  • Leo de Hartog: Genghis Khan. Conqueror of the World. I. B. Tauris, London 1989, ISBN 1-85043-139-6.
  • Richard Gabriel: Subotai The Valiant. Genghis Khan's Greatest General. Praeger Publishers, Westport 2004, ISBN 0-275-97582-7.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Novgorodas pirmā hronika
  2. Indriķa hronika XXVI
  3. С.А. Аннинский. Генрих Латвийский. Хроника Ливонии. Введение, перевод и комментарии С.А. Аннинского. М., Л., 1938. (c. 563-567)
  4. L. Arbusow, A. Bauer. Heinrici Chronicon Livoniae. Editio altera. Recognoverunt L. Arbusow (†) et A. Bauer. — SRG in usum scholarum ex MGH separatim editi. Hannoverae, 1955, p. 186
  5. Ученые записки Академии наук по I и III отделениям, т.II. СПб., 1854. С. 317-330, 765-787.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]