Kauja pie Piramīdām

Kauja pie Piramīdām
	Daļa no Karagājiena uz Ēģipti (1798—1801)
	; Kauja pie Piramīdām ; Fransuā Luī Žozefs Vato, 1799
Datums	1798. gada 21. jūlijā
Vieta	Netālu no Imbabas, Ēģiptes ejālets
Iznākums	Franču uzvara
Karotāji
Francijas Pirmā republika	Osmaņu impērija Mameluki; Arābu palīgspēki;
Komandieri un līderi
Napoleons Bonaparts; Luijs Dezē; Luijs Bons; Onorē Viāls; Žans Renjē; Tomā-Aleksandrs Dimā;	Murads Bejs; Ibrahims Bejs; Ajūbs Bejs †;
Spēks
25 000 3000 kavalērija; 17 000 kājnieki;	21 000–50 000 6,000+ kavalērija; 15 000–54 000 kājnieki;
Zaudējumi
289 nogalināti vai ievainoti	10 000 nogalināti vai ievainoti

Kauja pie Piramīdām (franču: Bataille des Pyramides, arābu: معركة إمبابة‎, Imbabas kauja) bija liela kauja, kas notika 1798. gada 21. jūlijā starp 20 000 karavīru lielu Francijas armiju un aptuveni 60 000 karavīru lielu Osmaņu-Ēģiptes armiju (kaujā piedalījās tās 21 000 karavīru). Kauja beidzās ar izšķirošu Francijas uzvaru un Osmaņu-Ēģiptes armijas sakāvi.

Kauja, kas notika netālu no Imbabas ciema Osmaņu Ēģiptē, Napoleons to nosauca netālās Gīzas Lielās piramīdas vārdā, jo kauja norisinājās tās tuvumā.

Priekšvēsture

1798. gada 2. jūlijā Bonaparts ieradās Aleksandrijā un pēc tam sāka savu gājienu uz Kairu, šķērsojot tuksnesi. 13. jūlijā pirmajā kaujā pie Šebreisas mameluki cieta ātru sakāvi, zaudējot 300 jātniekus. Pēc tam viņi atkāpās uz Kairu.

Bonapartam tika paziņots, ka Murads Bejs viņu tur gaida ar visu savu spēku. Mameluki patiešām bija nolēmuši cīnīties izšķirošā kaujā zem savas galvaspilsētas mūriem. Viņu armija, kas bija sapulcējusies Nīlas kreisajā krastā ap Imbabas ciematu netālu no Gīzas plato, bija novietota upes malā, tādējādi apsedzot Kairu, kas atradās labajā krastā. Murads Bejs komandēja vairāk nekā 10 000 mameluku jātnieku, kas bija izvietoti pāri līdzenumam starp upi un piramīdām. Šos karaspēkus pavadīja arābu kavalērija un 30 000 fellahīnu (zemnieku) un janičāru, kas bija izvietoti ciematā, kur bija veikti ātri nocietināšanas darbi. Piecdesmit artilērijas vienības bija izvietotas nocietinātā nometnē Imbabā.

Kaujas gaita

1798. gada 21. jūlijā Napoleons uzsāka ofensīvu pret Ēģiptes vietvalža Murada Beja armiju. Viņa armija bija sadalīta piecos kvadrātos (karē), laukuma formācijās ar kavalēriju un apgādes krājumiem centrā un artilēriju stūros.

Franču kreiso flangu aizsargāja Nīla. Murads bija novietojis savu flangu pret Nīlu netālu no Imbabas ciema, kas bija labi nocietināts un kurā atradās arābu kājnieki un veca artilērija (40 vienības). Viņa kavalērija bija izvietota otrā flangā, tuksnesī. Ibrahims, otrās armijas priekšgalā, bezpalīdzīgi vēroja kauju no Nīlas austrumu krasta.

Aptuveni pulksten 15:30 pēcpusdienā mameluku kavalērija uzbruka franču pozīcijām. Franči atklāja uguni ar musketēm un artilēriju. Ieroču zalves no franču karē nodarīja smagus zaudējumus uzbrucēju nesakārtotajām rindām, un tie atsevišķie jātnieki, kuriem izdevās izlauzties cauri franču kaujas līnijām, tika nogalināti ar muskešu durkļiem. Kaujas vidū mameluku vienība, kuru vadīja apņēmīgākie beji, uzbruka ģenerāļa Luija Dezē karē un ar milzīgiem zaudējumiem pārrāva franču līniju. Tomēr Dezē kājnieki ātri ielenca ēģiptiešu jātniekus un ar durkļiem tos visus nodūra. Mameluku kavalērija tika sakauta. Tomēr tai izdevās organizēties un uzbrukt nelielai franču vienībai, bet pat tur tā tika sakauta. Vēlāk Trīs tūkstoši mameluku kopā ar Muradu steidzās uz Gīzu, bet atlikušie jātnieki devās uz nocietināto nometni.

Tikmēr netālu no Nīlas franči ar ģenerāļa Bona divīziju uzsāka pretuzbrukumu Imbabas ciemam. Ieņemot šo apmetni, Napoleona spēki sakāva tā garnizonu. Tikmēr franču ģenerālis Antuāns Gijoms Rampons, vadot divus kājnieku bataljonus, ieņēma grāvi un aizsprostu starp Imbabas ciematu un Gīzas pilsētu, tādējādi pārtraucot sakarus starp Murada vienību un pārējiem mamelukiem. Bona karavīriem izdevās atvairīt visus ēģiptiešu karavīru uzbrukumus, kas bija izvietoti netālu no nocietinātās nometnes, pēc kā pēdējie steigšus devās uz Gīzu, cerot pievienoties Muradam. Tomēr šo ceļu bloķēja divi Rampona vadītie bataljoni un tuvojošā Dezē divīzija. Tā rezultātā ēģiptieši bija ielenkti. Daudzi mēģināja peldēt pāri upei, bet lielākajai daļai tas neizdevās. Murads vairākkārt mēģināja sasniegt Imbabas ciematu, bet visus viņa centienus izjauca franči. Tuvojoties tumsai, Murads atkāpās, vispirms devis pavēli aizdedzināt ēģiptiešu kuģus. Saprotot, ka mameluku kavalērija ir sakauta un kauja zaudēta, ēģiptiešu kājnieki šķērsoja Nīlas pretējo krastu, bet beduīnu jātnieki aizbēga tuksnesī. Franči sagūstīja ēģiptiešu armijas artilēriju un apgādes vezumus. Turklāt pēc kaujas franču karavīri vairākas dienas aktīvi laupīja, jo mamelukiem bija paradums ņemt līdzi kaujā savu zeltu, paslēpjot to jostās (franči uz daudzu ēģiptiešu karavīru ķermeņiem atrada 200–300 zelta monētas).

Napoleons ziņoja par savu spēku zaudējumiem: 29 kritušajiem un 260 ievainotajiem. Murada zaudējumi bija ārkārtīgi lieli: turku-ēģiptiešu armija zaudēja 7000 nogalināto, ievainoto, noslīkušo vai sagūstīto mameluku karotāju, kā arī 3000 arābu, janičāru, azapiešu un citu.

Kaujā ar frančiem gāja bojā tādi augsta ranga mameluku vadītāji kā Ajūbs Bejs ad-Defterdars un Abdulla Kašifs al-Džarfs, kā arī daudzi Muhameda Beja al-Alfi kašifi un viņu mameluki.

Murads Bejs, vadot 3000 kavalērijas vīru lielu vienību, aizbēga uz Augšēģipti, kur turpināja aktīvas partizānu operācijas pret franču spēkiem. Ibrahims Bejs kopā ar 1200 mameluku jātnieku grupu atkāpās uz Sīriju.

Sekas

Uzzinājuši par savas leģendārās kavalērijas pilnīgu sakāvi, mameluki izklīda pa Ēģipti un Sīriju. Kauja pie Piramīdām iezīmēja 700 gadus ilgās mameluku valdīšanas beigas Ēģiptē.

25. jūlijā Napoleons iegāja Kairā un apmetās Elfi Beja rezidencē. Murads Bejs izmantoja karadarbības apstāšanos, lai reorganizētu sava karaspēka paliekas Lejasēģiptē.

Kaujas lauka vieta tagad atrodas Kairas rietumu priekšpilsētā.

Attēlojums literatūrā un mākslā

Kauja ir bieži aplūkota mākslā. To attēloja Fransuā-Andrē Vinsents savās skicēs un gleznā, un vēlāk tādi mākslinieki kā Antuāns Žans Gross, Karls Vernē un Fransuā Luī Žozefs Vato.

Populārajā kultūrā kauja attēlota Ridlija Skota 2023. gada vēsturiskajā drāmā "Napoleons". Filmas attēlojums ir kritizēts par vēsturiskām neprecizitātēm, piemēram, par it kā franču karaspēka veiktu apšaudi pa piramīdām.^[1]

Kauja pie Piramīdām Antuāna Žana Grosa glezna

Fransuā Andrē Vinsēns

Luijs Fransuā Lejons

Atsauces

↑ Kotb, Muhammed (3 December 2023). "Napoleon Did Not Shoot the Pyramids As Ridley Scott Might Have You Believe". Egyptian Streets.

Literatūra

Herold, J. Christopher, Bonaparte in Egypt – London, Hamish Hamilton, 1962.
Herold, J. Christopher, The Age of Napoleon. New York, American Heritage, 1963.
Moorehead, Alan, The Blue Nile New York, Harper & Row, 1962.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kauja pie Piramīdām.
Bataille des Pyramides - dokumentālā filma, 28 minūtes. (angliski)

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Kotb, Muhammed (3 December 2023). "Napoleon Did Not Shoot the Pyramids As Ridley Scott Might Have You Believe". Egyptian Streets.

[1]