Kazaņas haniste

	Kazaņas haniste
	Kazaņas hana karogs
	Location ofKazaņas haniste ap 1500. gadu
Pārvaldes centrs	Kazaņa
Valoda(s)	tatāru valoda
Reliģija	islāms, šamanisms
Valdība	haniste
Vēsturiskais laikmets	viduslaiki
- Dibināta	1438. gads
- Likvidēta	1552. gads

	Kazaņas haniste
	Kazaņas hana karogs
	Location ofKazaņas haniste ap 1500. gadu
Pārvaldes centrs	Kazaņa
Valoda(s)	tatāru valoda
Reliģija	islāms, šamanisms
Valdība	haniste
Vēsturiskais laikmets	viduslaiki
- Dibināta	1438. gads
- Likvidēta	1552. gads

Kazaņas haniste (tatāru: Казан ханлыгы, Qazan xanlığı) bija bulgāru—tatāru valsts, kas no 1438. līdz 1552. gadam pastāvēja Volgas Bulgārijas vietā. Mūsdienās tā ir daļa no Krievijas Eiropas daļas, Tatarstānā un Čuvašijā, Volgas un Kamas upju sateces vietas apkārtnē.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kazaņas hanistes dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Zelta Ordas karavadoņa emīra Edigeja nāves 1419. gadā par Ordas hanu Sarajā kļuva hana Tohtamiša radinieks Ulu Muhameds, kuru 1423. gadā ar uzbeku palīdzību padzina Baraks. Pēc hana Baraka nogalināšanas 1427. gadā Sarajā no jauna par hanu kļuva Ulu Muhameds, bet viņu izaicināja Tohtamiša brālēna pēcnācējs Seids Ahmeds (1433), kuru atbalstīja Lietuvas dižkunigaitijas troņa pretendents Švitrigailis un Maskavas lielkņazs Vasilijs II. Pēc varas zaudēšanas Sarajā hans Ulu Muhameds 1438. gadā nodibināja Kazaņas hanisti un piespieda pakļauties Maskavas lielkņazu Vasīliju II. Ordas hanu pretendentu cīņu rezultātā pakāpeniski tika nodibinātas arī citas patstāvīgas hanistes — Krimas haniste (1441), Nogaju Orda (pēc 1440. gada), Kazahu haniste (1456), Astrahaņas haniste (1466), visbeidzot Tjumeņas haniste (1468), kas vēlāk tika pārdēvēta par Sibīrijas hanisti.

Atlikušajā Ordas stepju teritorijā starp Dņepras un Jaikas upēm saglabājās valstisks veidojums ar galvaspilsētu Sarajā, kas vēlāk ieguva Dižās Ordas nosaukumu. Tās hans Ahmeds valdīja 1465. — 1481. gadā un atkārtoti 1474. un 1476. gadā aicināja Maskavas lielkņazu Vasiliju III kļūt par viņa vasali. Maskavas kņazs jau līdz 1478. gadam bija pakļāvis sev gandrīz visas krievu apdzīvotas zemes un atteicās maksāt meslus. Tā vietā viņš noslēdza savienību ar Krimas hanu Mengli Geraju un Moldovas gospodaru Stefanu, savukārt Dižās Ordas hans Ahmeds noslēdza savienību ar Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti Kazimiru IV.

Karagājiens uz Maskaviju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1480. gada oktobrī Dižās Ordas karaspēks cauri Lietuvai pakļautajām zemēm virzījās uz Maskavu, bet tika apstādināts pie Ugras upes, tā laika Lietuvas-Maskavijas robežas (tagadējā Kalugas apgabalā).^[1] Tur tatāri vairāk kā mēnesi veltīgi gaidīja Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka ierašanos, kas tajā laikā atvairīja Krimas karaspēka iebrukumu. Sakarā ar ziemas iestāšanos hana Ahmeda karaspēks atkāpās uz Saraju, kurai 1481. gada janvārī uzbruka Nogaju Ordas karaspēks un hanu nogalināja. Krievijas vēsture ar laiku šo "stāvēšanu uz Ugras upes" sāka uzskatīt par mongoļu-tatāru jūga beigām. Kazaņas hani šajā laikā bija Dižās Ordas hanu vasaļi.

Kazaņas hani ārvalstu atkarībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maskavas lielkņazs jau 1467. gadā centās atbalstīt Kasima pretenzijas uz Kazaņas hanu troni, kurš tomēr kļuva par Kasimovas hanu.

1487. gadā Maskavijas karaspēks ieņēma Kazaņu, gāza no troņa hanu Ilhamu Gali un par hanu kļuva viņa promaskaviskais brālis Muhameds Amins, kas valdīja līdz 1496. gadam. Tad viņu gāza Tjumeņas hans Mamuks, kuru nomainīja Kazaņas hana dēls Abdullatifs (1497—1502), tad atkal Muhameds Amins (1502—1518). Viņš ap 1505. gadu nolēma pārtraukt pakļautību Maskavai, tādēļ krievu karaspēks uzbruka Kazaņai, taču cieta sakāvi. Krievi 1518. gadā par Kazaņas hanu iecēla savu vasali Kasimovas hanu Šigaleju (1518—1521). Tomēr jau 1521. gadā viņu gāza no troņa un par jauno Kazaņas hanu kļuva Krimas hana Mengligireja dēls Sahibgirejs (1521—1525), kas izveidoja pret Maskaviju vērstu savienību ar Krimas hanu, Astrahaņas hanu un Nogaju Ordas beju. Viņi iebruka Maskavijas zemēs un piespieda lielkņazam Vasilijam III parakstīt padošanās līgumu.

Pēc ilgstošiem kariem Krievijas cars Ivans IV 1552. gadā pilnīgi sagrāva Kazaņas hanisti. Kazaņas pēdējo hanu Jadegaru Muhamedu aizveda gūstā uz Krieviju, kur viņu kristīja par Simeonu un iecēla par Zveņigorodas vietvaldi.

Kazaņas hanu valdījumus pilnīgi inkorporēja Krievijas caristes sastāvā, bet Krievijas cars piesavinājās Kazaņas cara titulu.

Kazaņas cariste un Kazaņas guberņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. — 17. gadsimtā pastāvēja Kazaņas cariste, kuras teritorijā bija iekļautas arī Astrahaņas hanistes zemes. Tās nominālais valdnieks bija Krievijas cars. Pēc Pētera I 1708. gada administratīvās reformas to pārdēvēja par Kazaņas guberņu, kurā vēlāk izveidoja Astrahaņas guberņu (1717), Ņižņijnovgorodas guberņu (1718) un Simbirskas guberņu (1780). 1725. gadā Kazaņas guberņu sadalīja 6 provincēs: Kazaņas, Svijažas, Penzas, Ufas, Vjatskas un Soļikamskas.

Kazaņas hani[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kazaņas hani

Kazaņas hani, vēlāk Kazaņas cari, bija Lielās Ordas valdnieku dinastijai piederīgi tatāru hani. Pēc tam, kad Krievijas cars Ivans IV sagrāva Kazaņas hanu (caru) valsti, viņš savam titulam pievienoja arī "Kazaņas cara" (царь Казанскiй) nosaukumu,^[2] bet Kazaņas caru ģerboni iekļāva Krievijas Impērijas ģerbonī.