Ketleru svīta

Ketleru svītas atsegums Cieceres krastā pie Pavāriem

Ketleru svīta (D₃kt) ir augšdevona famenas stāva Ketleru horizonta stratigrāfiskā vienība Latvijā un Lietuvā. Latvijā tā ir izplatīta valsts dienvidrietumos (Polijas-Lietuvas ieplakā). Tālāk tā iestiepjas Lietuvas teritorijas ziemeļrietumu daļā. Svītu 1954. gadā izdalīja P. Liepiņš, kas sākotnēji bija H₅ slāņi. Par tipveida griezumu ir pieņemts Priekules 27. urbuma intervāls 109,5-148,5 m dziļumā. Svītas nosaukums ņemts no Ketleru mājām Ventas labajā krastā, kur atradās sākotnējais 1959. gadā noteiktais svītas stratotips. Svītas virsma pazeminās no 92 m v.j.l. Latvijas ziemeļaustrumos līdz 171 m z.j.l. dienvidrietumos. Svītas biezums variē no 39 līdz 45 m. Zem kvartāra slāņiem svītas nogulumi iziet 3-17 km šaurā joslā izplatības ziemeļu un austrumu daļā. Atsedzas Ventas, Bērzenes, Cieceres un tās pieteku krastos. Ketleru svīta tiek iedalīta 3 pasvītās jeb ridās.

Apraksts

Ketleru svītā tika iekļauti smilšakmeņi, smiltis, māli un dolomītmerģeļi līdz 45 metri biezumā, kas uzguļ žagares svītas karbonātiskajiem nogulumiem.

Pēc nogulumu petrogrāfiskā sastāva un tajos iekļautajiem izmirušo organismu kompleksiem svīta tiek iedalīta trijās pasvītās (ridās), kas savā starpā nodalītas ar pārskalojumu virsmām.

Apakšketleru pasvīta (Nīgrandes rida)

Pasvītu veido mālaini karbonātiski nogulumi 8 līdz 12 m biezumā, kas uzguļ uz žagares svītas karbonātisko un mālaini karbonātisko nogulumu izskalotās virsmas. Par pasvītas stratotipu ir pieņemts griezums Nīcas 6. urbuma 155,4-169 m intervālā. Pasvītas apakšdaļā ieguļ zaļganīgi pelēcīgi un rūsgani brūni smalkgraudaini neskaidri slāņoti dolomītmerģeļi ar nelielu aleirīta materiāla piejaukumu. Atsevišķus nelielus starpslāņus veido zaļganpelēki smalkgraudaini dolomīti un māli. Pasvītas pamatnē dolomītmerģeļos ir konstatējamas daudzskaitļigas sīkas zivju paliekas.

Pasvītas augšdaļā iežu karbonātiskums būtiski samazinās. Dolomītmerģeļus nomaina māli un mālaini aleirolīti, bieži vien ar smalku smilšu piejaukumu.

Dienvidu apgabalos, Lietuvas teritorijā, pasvītu veido dolomītmerģeļi ar mālu un mālainu dolomītu starpkārtām. Organismu paliekas šajā griezuma daļā pārstāv vienīgi zivju kaulu lauskas, kuru sastāvā V. Karatajūte-Talimā ir noteikusi pamatnē Chelyophorus sp., Rhizodontidae gen. ind., Osteolepis? sp., Onychodus sp., Dipterus? sp., Palaeoniscidae gen. ind., bet augšdaļā Bothriolepis sp., Acanthodei gen. ind., Crossopterygii gen. ind., Panderichthys sp., Holoptychius sp.

Ziemeļu griezumos (Priekules 1., Sabiles-Nākotnes 15. u.c. urbumi) pasvītas apakšējā daļa, līdzīgi kā dienvidu griezumos, ir karbonātiskāka un to veido dolomīti un dolomītmerģeļi ar aleirolītu, mālu un smilšakmeņu starpkartām. Augšdaļā dominē koši krāsoti smilšakmeņi, mālaini aleirolīti un māli, kas savstarpēji mijas plānu starpslāņu veidā. Pasvītas apakšdaļā ir zivju kaulu lausku saskalojumi, kur P. Liepiņš, E. Marka-Kurika un V. Karatajūte-Talimā ir konstatējuši Chelyophorus sp., Bothriolepis ornata, Devononchus sp., Holoptychius cf. nobilissimus, Eusthenopteron sp., Osteolepididae gen. ind., Dipnoi, Paleoniscidae gen. ind.

Vidusketleru pasvīta (Pavāru rida)

Par pasvītas stratotipu atzīts atsegums Cieceres kreisajā krastā netālu no Pavāru mājām. Atseguma pamatnē uz zaļgani un gaiši zilganipelēkiem mālainiem aleirolītiem un māliem, kuros konstatējami zivju kaulu lausku saskalojumi (kaulu brekčija), uzguļ ap 2 m bieza gaišu, gandrīz baltu, kvarca, ar nelielu vizlas piejaukumu, vāji cementētu smilšu slāņkopa. Šīs slāņkopas pamatnē uz robežas ar apakšējo slāni ir novērojami daudzskaitlīgi mālainu aleirolītu un noapaļotu zivju kaulu lausku oļi. Smilšu slīpais un lēcveidīgais slāņojums iezīmējas ar mālainā materiāla un zivju kaulu orientētu izvietojumu, kuru starpā ir sastopamas neliela izmēra bruņu plātnes, spuras, dzelkšņi un zvīņas. Šajā slānī tika konstatēti Bothriolepis ciecere, B. pavariensis, Acanthodei gen. ind., Panderrichthys sp., Holoptychius cf. nobillisimus, Onychodus sp., un Dipnoi.

Augstāk ieguļ ap 7 m bieza gandrīz baltu, vietām dzeltenīgu, vizlainu kvarca smilšu un vāji cementētu smilšakmeņu slāņkopa ar slīpu un viļņotu slāņojumu, kas ritmiski mijas ar gaišziliem un ķieģeļ-rūsganiem aleirītiskiem māliem un dolomītmerģeļiem.

Paksītes upes atsegumā vidusketleru pasvītas pamatni veido sīk- līdz smalkgraudainas laukšpata-kvarca smiltis ar labi noapaļotu grants un oļu izmēra pamatnes dolomītmerģeļu ieslēgumiem. Smiltis ir piesātinātas ar zivju kaulu detrītu, kuru ģinšu sastāvs ir tuvs stratotipiskā griezuma nogulumiem.

Pilnajos griezumos vidusketleru pasvīta visur apakšdaļā sastāv no pārsvarā dzeltenīgi pelēkām laukšpata-kvarca, atsevišķās vietās ļoti vizlainām, smalkgraudainām smiltīm un smilšakmeņiem, plankumaini sacementetiem ar dolomīta cementu. Pasvītas biezums sastāda 16-21 m.

Ziemeļu griezumos (Priekules 1., Sabiles-Nākotnes 15. u.c. urbumi) smiltīs un smilšakmeņos strauji palielinās sīku (pašos ziemeļaustrumos pat vidēju) drupu graudu koncentrācija. No šīs griezuma daļas Ļ. Ļarska bija noteikusi Bothriolepis ornata, Haplacanthus sp., Panderichthys bystrovi, Holoptychiidae gen. ind., Crossopterygii gen. ind., Dipnoi.

Pasvītas augšdaļa, salīdzinājumā ar apakšdaļu, ir faciāli mainīgāka. To veido mālu, mālainu aleirolītu, dolomītmerģeļu un ļoti vizlainu laukšpata-kvarca smilšu smalka mija.

Pasvītas apakšējā robeža visos griezumos ir labi izsekojama. Tā tiek vilkta pa smilšu un smilšakmeņu pamatni, kas visur uzguļ uz apakšketleru pasvītas mālu un mālainu aleirītu izskalotās virsmas, standarta karotāžas līknēs izceļoties ar zemu šķietamo pretestību un augstu gamma aktivitāti, kas nav raksturīgi vidusketleru pasvītas pamatnes smiltīm un smilšakmeņiem.

Augšketleru pasvīta (Varkaļu rida)

Pasvīta uzguļ uz vidusketleru pasvītas nogulumu izskalotās virsmas. Tās stratotipiskais griezums, kurš sākotnēji attiecās uz visu ketleru svītu, atrodas Ventas labajā krastā pie Ketleru mājām. Slāņu biezums šeit sastāda ap 15 metriem. Atseguma pamatnē pie paša ūdens līmeņa un zemāk ieguļ smalkgraudaini smilšakmeņi ar konglomerātu starpkartām, ko veido sīki un lieli (5-7 cm) labi noapaļoti gaiši zilganpelēku, smalkgraudainu dolomītmerģeļu oļi, zivju kaulu lauskas un aizpildošais smilšu materiāls, kas vietām ir cementēts ar dolomīta cementu. Starp zivju kaulu lauskām ir konstatēti Bothriolepis cf. ornata, Devononchus ketleriensis, Haplacanthus sp., Panderichthys bystrovi, Holoptychius cf. nobilissimus, Glyptolepis dellei Cryptolepis grossi, Ventalepis ketleriensis, Dipnoi.

Griezuma apakšējo pusi (biezums ap 7,5 m) veido zaļganīgi pelēkas smalk- līdz sīkgraudainas, bieži vien ļoti vizlainas, laukšpata-kvarca smiltis un vāji cementēti smilšakmeņi. Smilšu slāņojums pārsvarā ir slīps, plakani paralēls, atsevišķos starpslāņos līdzens, horizontāls, akcentēts ar slāņainu muskovīta plātnīšu, sīku zivju kaulu un māla oļu izvietojumu. Zivju kaulu, bieži vien ir ļoti noapaļotu, sastāvā pēc Ļarskas datiem ir sastopami Bothriolepis ornata, Devononchus ketleriensis, Haplacanthus sp., Panderichthys bystrovi, Holoptychius cf. nobilissimus, Cryptolepis grossi.

Pasvītas augšējo pusi sastāda gaiši zilganpelēki un violeti rūsgani dolomītmerģeļi, mālaini aleirolīti, māli un smalkgraudainas, vizlainas laukšpata-kvarca smiltis, veidojot rismisku miju.

Griezumi, kas pēc nogulumu sastāva un uzbūves ir līdzīgi tipiskajiem, ir sastopami pasvītas izplatības dienvidrietumu daļā (Priekules 1., Nīcas 6., Skodas 40. u.c. urbumi). Šeit pasvītas apakšdaļā arī ieguļ gaiši vizlaini laukšpata-kvarca smilšakmeņi ar aleirīta un, kā cementa, māla piejaukumu. Tajos pēc Karatajūtes-Talimā datiem ir sastopami Pandericthys sp., P. bystrovi, Holoptychius sp., Osteolepididae gen. ind., Crossopterygii gen. ind. u.c.

Pasvītas augšdaļa ir mālaini karbonātiska. To veido dolomītmerģeļu, mālainu aleirolītu un mālu mija. Ne pārāk biezu starpslāņu veidā šeit ir sastopami smalkgraudaini, porcelānveidīgi dolomīti un smalkgraudaini smilšakmeņi.

Ziemeļu griezumos pasvītas nogulumu sastāvs pārsvarā ir smilšains, un tikai tās augšdaļā ir novērojami plāni mālainu un mālaini karbonātisku iežu starpslāņi.

Pasvītas apakšējā robeža ir krasa. Tā tiek vilkta pa smilšainās slāņkopas pamatni, kas uzguļ uz vidusketleru pasvītas augšdaļas mālu, mālainu aleirolītu un dolomītmerģeļu izskalotās virsmas.

Lietuvā

Lietuvā ketleru svītu, tās litoloģiski facialās īpatnības un izplatības robežas 1956. gadā aprakstīja S. Žeiba. Sākotnēji svītas nogulumi bija iekļauti J. Dalinkeviča 1939. gada izdalītajos klikoļu slāņos, kas kopā ar apakšējiem tesnavas slāņiem bija attiecināti uz apakšējo karbonu. Svītas tipiskais griezums Lietuvā konstatēts urbumos Mažeiķu-Naujoji Akmenes rajonā (Purvju 18. urbumā, 54,4-109,4 m intervālā). Svītu raksturo intensīva faciālā mainība. Griezuma apakšējo daļu veido mālaini dolomīti ar koši krāsotu mālu un aleirolītu starpkārtām. Svītas augšdaļā dominē smiltis un smilšakmeņi ar mālu, aleirolītu un dolomītmerģeļu starpkārtām.

Augšējā robeža tiek vilkta pa dolomītmerģeļu un mālu virsmu, kuru sedz šķerveļa svītas smiltis un smilšakmeņi. Organismu paliekas pārstāv zivju fosilijas (Bothriolepis cf. ornata, Holoptychius cf. nobilissimus, Panderichthys bystrovi).

Svītas faciālās īpatnības var raksturot būtisks mālainā materiāla pieaugums tās izplatības dienvidrietumu daļas griezumā. Šeit svītas biezums variē 41-56 m robežās.

Paleontoloģiskais raksturojums

Ketleru svītas nogulumos (Liepājas 2., Ālandes 3., Nīcas 6., Tadeiķu 9., Kalvenes 20., Krotes 38. urbumi, atsegumi pie Paksītes lejteces un Ventas labajā krastā lejpus Ketleru mājām) bija atrastas vienīgi ihtiofaunas paliekas, kuru starpā P. Liepiņš, E. Marka-Kurika, V. Karatajūte-Talimā un Ļ. Ļarska noteica akantodes: Archaeaacanthus (=Devononchus) sp., Devononchus ketleriensis, D. tenuispinus?, Haplacanthus sp., artrodiras: Chelyophorus sp., Coccosteidae gen. ind., antiarhus: Bothriolepis cf. ornata, B. pavariensis, B. ciecere, otiņspures: Onychodus sp., Glyptopomus bystrowi, Holoptychius cf. nobilissimus, Osteolepididae gen. ind., Eusthenopteron sp., dipnojas: Dipterus sp. Pēc jaunākiem datiem bez šīm sugām vēl ir konstatētas "Cheiracanthus" sp., "Acanthodes" sp., Cryptolepis grossi, Glyptolepis dellei, Ventalepis ketleriensis, Strunius sp., Orlovichthys limnatis, "Dipterus" arcanus, Actinopterygii ind. Bez to 1994. gadā P. Albergs, E. Lukševičs un O. Ļebedevs aprakstīja Ventastega curonica, vienu no senākajiem tetrapodiem. Šis ir ceturtais skaidri zināmais devona tetrapods, un, iespējams, primitīvākais. Augšējā un apakšējā pasvītā visvairāk izplatītas ir otiņspures, bet vidējā - antiarhi. Ihtiofaunas paliekas augšējā un apakšējā pasvītā reizēm ir noapaļotas.

Ketleru svītas nogulumus pēc M. Staničņikovas, G. Kedo un J. Ābolkalna datiem raksturo šāds sporu-putekšņu sastāvs: Acanthotriletes macrurus, Euryzonotriletes cinctus, E. modicus, E. rarituberculatus, E. zonites, Hymenozonotriletes bialatus, H. pusillus, Leiotriletes cincinnatus, L. minutissimus, Lophotriletes cf. atratus, L. rugosus, Retusotriletes cf. communis, Simozonotriletes conformis, S. extensus, S. scabrus, S. simplex, S. minor, S. missicium, Trematozonotriletes intermedius, T. vulgaris, Zonaletes pumicosus f. majora. Ihtiofaunas komplekss norāda uz svītas devona vecumu. Taču sporu-putekšņu sastāvs, kas ir pazīstams citu reģionu (Dņepras-Doņeckas ieplaka u.c.) agrā karbona formācijās, daļēji ir pretrunā šim faktam. Devona un karbona robežas detalizētaki pētījumi visdrīzāk ar laiku atrisinās šo pretrunu.