Kiklādu salas

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kiklādu salas
Kiklādu salas
Kiklādu salu arhipelāgs
Nomos Kykladon.png
Ģeogrāfija
Izvietojums Grieķija
Koordinātas 37°0′0″N 25°10′0″E / 37.00000°N 25.16667°E / 37.00000; 25.16667Koordinātas: 37°0′0″N 25°10′0″E / 37.00000°N 25.16667°E / 37.00000; 25.16667
Salu skaits ~220
Galvenās salas Naksa, Andra, Tina, Para, Mila, Keja, Amorgosa, Ia, Kitna, Mikona, Sira, Santorīna, Serifa, Sifna, Sikinosa, Anafi, Kimola, Andipara, Folegandra
Platība 2572 km²
Augstākais kalns Zas kalns
1004 m
Administrācija
Karogs: Grieķija Grieķija
Perifērija Dienvidegejas salas
Demogrāfija
Iedzīvotāji 119 549 iedz. (2005.g)
Kiklādu salas Vikikrātuvē

Kiklādu salas (grieķu: Κυκλάδες) ir Grieķijas salu arhipelāgs Egejas jūras dienvidu daļā. To veido vairāk nekā 200 salas, kas izvietotas vairākās salu virknēs virzienā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Salu kopējā platība ir gandrīz 2,6 tūkstoši km². Lielākā Kiklādu sala ir Naksa (428 km²). Salās plaši attīstīts tūrisms. Kiklādu vārdā ir nosaukta makula uz Jupitera pavadoņa Eiropas.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grieķu vārds κυκλάδες (kyklades) burtiski nozīmē "apļa salas" (κύκλος — ‘aplis’). Šādi salas nosauktas tāpēc, ka tās atrodas visapkārt Dēlas salai, kurai senatnē bija liela reliģiska un politiska nozīme gan grieķiem, gan citām Vidusjūras tautām. Savukārt Egejas salas ārpus šī loka saucās Sporādu salas (Σποράδες, "izkaisītās salas").

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kiklādas veido ap 220 salām, no kurām lielākās ir Naksa, Andra, Tina, Para, Mila, Keja, Amorga, Ia, Kitna, Mikona, Sira, Santorīna, Serifa, Sifna, Sikina, Anafi, Kimola, Andipara, Folegandra. Ir arī daudz nelielu salu, tādas kā Donusa, Ešati, Gjara, Iraklija, Kufonisija, Makronisa un Šoinusa. Mazās salas pārsvarā nav apdzīvotas. Kiklādu lielākā pilsēta un bijušais prefektūras administratīvais centrs ir Ermupole uz Siras salas. Dienvidos Kiklādu arhipelāgs robežojas ar Krētas jūru.

Salām ir kontinentāla izcelsme. Tās veido zemūdens kalnienes virsotnes, kas savieno Balkānu pussalu ar Mazāziju. Izņēmums ir Milas sala un Santorīna, kurām ir vulkāniska izcelsme. Kiklādi atrodas seismiski aktīvā zonā, ar samērā biežām zemestrīcēm. Salas sastāv pārsvarā no gneisiem un slānekļa. Vietām ir sastopams granīts un efuzīvie ieži. No nogulumiežiem dominē kaļķakmens. Arhipelāga augstākais punkts ir 1004 m (Naksas salā).

Salās ir Vidusjūras reģiona klimats ar karstu, sausu vasaru un siltu, mitru ziemu (ap 500 mm nokrišņu gadā). Nogāzēs pārsvarā krūmāju veģetācija (frigana)[1]. Ielejās audzē vīnogas, citrusaugus, olīvas. Tiek sēti arī kvieši un kukurūza. Ir attīstīta lopkopība un zvejniecība. Salās ir dzelzs rūdas un boksītu atradnes. Naksas salā tiek iegūts korunds.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neolīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kiklādu reģionā senākie akmens laikmeta atradumi ir konstatēti nelielajā Saliagas salā, kas atrodas starp Paru un Antiparu. Tie datējami ar vidējo līdz vēlo neolītu (5000.–4500. g. p.m.ē.). Pēc pašreizējiem pētījumiem šīs kultūras saistība ar nākamo bronzas laikmeta Kiklādu kultūru nav atrasta.

Bronzas laikmets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arfists. (Keras sala) (2600.—2300. gads p.m.ē.)

Arheoloģiskie pētījumi konstatē samērā augsti attīstītu bronzas laikmeta kultūru ap 3000.–1100. gadu p.m.ē., kas mūsdienās ir pazīstama kā Kiklādu kultūra un kurai ir saistība ar plaši pazīstamo mīnojiešu kultūru. Šai kultūrai ir raksturīgas specifiskas formas marmora statuetes. Pēc 1400. gada p.m.ē. plaši izplatījās vēlās Mikēnu kultūras keramika, un Kiklādu kultūra zaudēja savu patstāvību. Tāpat kā visu Grieķijas teritoriju, arī Kiklādas iespaido "tumšo laiku" fenomens. Par šo laiku ir maz informācijas rakstisku avotu un arheoloģisko atradumu trūkuma dēļ.

Antīkie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Milas Venēra (130.—100. gads p.m.ē.)

Antīkajā Grieķijā par svarīgu kultūras centru kļuva Dēlas sala. Salas ap to sāka saukt par Kiklādām. 4. gadsimta p.m.ē. beigās salu lielākā daļa Antigonīda (vēlāk Ptolemeīdu) vadībā apvienojās Nesiotu līgā, kas pastāvēja vairākus gadu desmitus. Ap 200. gadu p.m.ē. Nesiotu līgu atjaunoja Rodas vadībā, un tā pastāvēja līdz 167. gadam p.m.ē. 1. gadsimtā p.m.ē. Kiklādu salas tika ierautas Mitridata karos ar Romu, kuru rezultātā tās nonāca zem Romas protektorāta. Salās apmetās daudz romiešu tirgoņu. Pēc vairākkārtējām Romas ierēdņu uzstāšanām pret pirātismu ar īpašām privilēģijām apveltītajam Pompejam izdevās atrisināt problēmu, no kā cieta vietējie salu iedzīvotāji. Bet vēlāk tie cieta no Romas iekšējiem konfliktiem un pārāk lieliem nodokļiem. Vēlāk salas kļuva par Austrumromas impērijas daļu.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Ceturtā krusta kara tika dibināta Arhipelāga hercogiste. Venēcieši salās ieviesa katolicismu, un tās kļuva par par nozīmīgiem tirdzniecības punktiem. No tām uz Venēciju piegādāja arī marmoru un korundu. 16. un 17. gadsimtā salas pakāpeniski iekaroja Otomāņu impērija. Pēc 1617. gada tikai Tinas sala palika venēciešu rokās (līdz 1714. gadam). Tomēr latīņu valdīšanas periods bija diezgan ilgs, un latīņu feodāļu tiesības osmaņi atcēla tikai 1720. gadā. Siras un Milas bīskapijas katoļu bīskaps 1744. gadā tika iecelts pārvaldīt Siras salu un šo posteni tas saglabāja līdz pat Grieķijas karalistes dibināšanai.

Jaunie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1833. gadā pēc grieķu valsts dibināšanas salas kļuva par Grieķijas karalistes prefektūru. Kiklādu straujās ekonomiskās attīstības dēļ karalis Oto Ermupoli Siras salā pasludināja par Grieķijas galvaspilsētu. Kiklādās dzīvoja daudzi nozīmīgi 19. un 20. gadsimta gleznotāji, īpaši Minhenes skolas grieķu pārstāvji. 19. gadsimta beigās salas sāka apgūt tūrisms. 1933. gadā tikai Mikonas salā tika reģistrēti 2150 atpūtnieki. 20. gadsimtā attīstījās kalnrūpniecība — vara rūdas un boksītu ieguve. 1. pasaules kara laikā itāļu un vācu okupācijas varas ierobežoja jūras transportu no salām, kā rezultātā no Kiklādu salām nevarēja vest zivis uz Atēnām, nedz arī citus pārtikas produktus uz salām. Tādēļ mirstība palielinājās no 435 cilv. 1939. gadā līdz 2290 cilv. 1942. gadā. Salu izolētības dēļ nekāda pretošanās kustība nebija iespējama. Kiklādus sabiedroto karaspēks atbrīvoja 1944. gadā, izņemot Milas salu, kuru vācu garnizons paturēja līdz pat 1945. gada maijam. 20. gadsimtā daudzas nošķirtas salas tika izmantotas kā izsūtījuma vietas. Grieķijas militārās diktatūras laikā (1967—1974) par ieslodzījuma vietām tika izmantotas pat iepriekš neapdzīvotas salas. 21. gadsimtā Kiklādu salās ir ļoti attīstījusies tūrisma industrija (2005. gadā darbojās 909 viesnīcas). Tās apmeklē pārsvarā tūristi no Rietumeiropas, ASV un Japānas. Taču pēdējā laikā strauji palielinās tūristu skaits no Krievijas un Ķīnas.

Administratīvais dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Santorīna

Kiklādu prefektūra (grieķu: Νομός Κυκλάδων) bija viena no Grieķijas prefektūrām. 2011. gada administratīvajā reformā prefektūra tika likvidēta, un tās teritorija tika sadalīta deviņās Dienvidegejas salu perifērijas reģionālajās vienībās:

  • Andra
  • Kea-Kitna
  • Mila
  • Mikona
  • Naksa
  • Para
  • Tira
  • Sira
  • Tina

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]