Klaudio Monteverdi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Klaudio Monteverdi
Claudio Monteverdi
Klaudio Monteverdi
Personīgā informācija
Dzimis 1567. gada 15. maijā
Kremona, Milānas hercogiste
(Lombardija, Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1643. gada 29. novembrī (76 gadi)
Venēcija, Venēcijas republika
(Veneto, Karogs: Itālija Itālija)
Dzīves vieta Kremona, Mantuja, Venēcija
Profesionālā informācija
Žanrs madrigāli, operas, garīgā mūzika
Mācības Kremonas universitāte

Klaudio Džovanni Antonia Monteverdi (itāļu: Claudio Giovanni Antonio Monteverdi; dzimis 1567. gada 15. maijā, miris 1643. gada 29. novembrī) bija itāļu komponists, violas da gambas spēlētājs un garīdznieks. Monteverdi daiļrade lielā mērā bija novatoriska, un mūzikas vēsturē iezīmē pāreju no renesances uz baroku. Darbojās dažādos baznīcas un laicīgās mūzikas žanros. Īpaši ievērojami ir viņa madrigāli un operas, tajā skaitā opera "Orfejs", kura bieži tiek atskaņota arī mūsdienās.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monteverdi dzimis 1567. gadā Kremonā, Ziemeļitālijā. Bērnībā viņš mācījās pie Markantonia Indženēri (Marc’Antonio Ingegneri), kurš bija viņa dziedāšanas skolotājs Kremonas katedrālē. 1587. un 1583. gadā Monteverdi publicēja savu pirmo mūziku — dažas motetes un svētos madrigālus. 1587. gadā publiceja savu pirmo laicīgo madrigālu grāmatu. Drīz pēc tam sāka meklēt darbu ārpus dzimtās pilsētas.

1590. gadā Monteverdi sāka strādāt Vinčenco I Gonzagas galmā Mantujā par dziedātāju un violas spēlētāju. 1602. gadā kļuva par galma diriģentu. Līdz 40 gadu vecumam galvenokārt komponēja madrigālus un apkopoja to deviņās grāmatās. Piekto grāmatu publicēja 1605. gadā. Šī grāmata bija Monteverdi un Džovanni Artuzi nesaskaņu pamatā. Artuzi uzbruka modernajam komponēšanas stilam, centrējot savus uzbrukumus madrigāliem. Monteverdi savu atbildi iekļāva piektās grāmatas ievadā, piedāvājot sadalīt komponēšanu divās daļās, kuras nosauca par prima practica un seconda practica. Prima practica tika uzrakstīta kā 16. gadsimta polifonijas ideāls ar plūstošu striktu kontrapunktu, sagatavotu disonansi un balsu vienlīdzību. Seconda parctica lietoja daudz brīvāku kontrapunktu ar pieaugošu hierarhiju, uzsverot soprānu un basu . Tā bija kustība tuvāk jaunas melodijas stilam. Piektā grāmata arī pierādīja apzināti funkcionālas tonalitātes sākumu. Astotā grāmata publicēta 1638. gadā, ietver tā saukto Madrigali dei guerrieri ed amorosi, kuru daudzi uzskata par madrigāla formas pilnību. Visumā pirmās astoņas madrigāla grāmatas pierāda milzīgu attīstību no renesanses polifoniskās mūzikas līdz tipiskās baroka mūzikas monodiskajam stilam. Devītā grāmata, kuru publicēja pēc Monteverdi nāves 1651. gadā satur vieglāka satura skaņdarbus, tādus kā kansonetas, iespējams komponētas visā Monteverdi dzīves laikā un pārstāv abus stilus.

Pēc monodijas bija tikai loģiski, ka Monteverdi sāktu komponēt operas. 1607. gadā Mantujā notika viņa pirmās operas „Orfejs” pirmizrāde. Šis darbs bija daļa no karnevāla svinībām. Klaudio Monteverdi opera "Orfejs" ir viens no būtiskiem atskaites punktiem Eiropas mūzikas kultūrā. Tieši ar Monteverdi "Orfeju" operas žanrs sevi pieteica kā drāma, kurā mūzika ne tikai palīdz greznot skatuviskās ainas, bet uzrunā un neatlaidīgi uzjunda klausītājā patiesu emocionālu līdz pārdzīvojumu. Izvērstas ārijas, ansambļi un kori līdztekus rečitatīviem un instrumentālām starpspēlēm — tā ir viena no Monteverdi "Orfeja" savulaik lielākajām novitātēm žanra traktējumā. Pēc Monteverdi opera Eiropas mūzikas vēsturē ir piedzīvojusi virkni pārveidojumu, dzīvojusi līdzi stila izmaiņām, katrā laikmetā piedāvājusi savus šedevrus. Opera sižeta pamatā ir sengrieķu mitoloģijā sakņots stāsts par teiksmaino dziedoni Orfeju, kurš, nevēlēdamies samierināties ar savas sievas Eiridīkes zaudēšanu, devās viņu atgriezt no drūmās Aīda pazemes valstības. Tomēr, nespējot pārvarēt pēdējo pārbaudījumu — neuzlūkot Eiridīki, pirms pazeme pamesta — Orfejs gāja bojā. Tiesa, Monteverdi savā Orfeja sižeta risinājumā tik traģisku izskaņu nepieļauj. Operas izskaņā palīdzīgu roku savam dēlam Orfejam sniedz Apollons, kurš piedāvā dievišķajam liras spēlmanim tikšanās iespēju ar savu iemīļoto citā, vien pārpasaulīgiem spēkiem pieejamā mūžības dimensijā.

Monteverdi nākošais darbs bija 1610. gadā Vespro della Beata Vergine ("Svētās jaunavas vakara lūgšanas"). Publicētais darbs bija ļoti liela mēroga un bija diskusijas vai visas kustības bija domāts iestudēt vienā uzvedumā.

1613. gadā Monteverdi iecēla par Svētā Marka katedrales diriģentu Venēcijā. Šeit viņš atjaunoja kora un instrumentālistu muzikālās kvalitātes. Būdams Venēcijā, Monteverdi pabeidza savu sesto, septīto un astoto madrigālu grāmatu. Astotā ir lielākā grāmata, kas ietver darbus sarakstītus 30 gadu laikā. Tā ietver dramatisko Tancredi e Clorinda (1624), kurā orķestris un balsis no divām dažādām realitātēm darbojas kā līdzinieki. Visticamāk Monteverdi iedvesmoja izmēģināt šo aranžējumu divi pretējie balkoni San Marko katedrālē. Tas pamudināja arī citus komponistus radīt līdzīgus darbus.

Pēdējos dzīves gados, kad Monteverdi bieži slimoja, viņš sacerēja savus pēdējos darbus- operas Il ritorno d’Ulisse in patria un vēsturisko operu, kura balstīta uz romiešu imperatora Nērona dzīvi L’incoronazione di Poppea. Šī opera tika uzskatīta par Monteverdi darbības kulmināciju. Tā ietver traģiskas, romantiskas, kā arī komiskas ainas. Tas prasīja mazāku orķestri un neievērojamāku kora lomu.

Viņa ievērojamākais students bija Heinrihs Šics (1585 - 1672), kurš veica savu otro ceļojumu uz Venēciju 1628. gadā. Viņš jauno stilu aizveda uz Vāciju un piemēroja vācu valodai. 1632. gadā Monteverdi ordinēja par katoļu priesteri. Viņš mira Venēcijā un ir apglabāts Frari baznīcā.

Viņš ir uzrakstījis 18 operas, no kurām trīs ir saglabājušās.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]