Klaudio Monteverdi

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Klaudio Monteverdi
Claudio Monteverdi
Klaudio Monteverdi
Personīgā informācija
Dzimis 1567. gada 15. maijā
Kremona, Milānas hercogiste
(tagad Lombardija, Karogs: Itālija Itālija)
Miris 1643. gada 29. novembrī (76 gadi)
Venēcija, Venēcijas republika
(tagad Karogs: Itālija Itālija)
Dzīves vieta Kremona, Mantuja, Venēcija
Profesionālā informācija
Žanrs madrigāli, operas, garīgā mūzika
Mācības Kremonas universitāte

Klaudio Džovanni Antonia Monteverdi (itāļu: Claudio Giovanni Antonio Monteverdi; dzimis 1567. gada 15. maijā, miris 1643. gada 29. novembrī) bija itāļu komponists, violas da gambas spēlētājs un garīdznieks. Monteverdi daiļrade lielā mērā bija novatoriska, un mūzikas vēsturē iezīmē pāreju no renesanses uz baroku. Darbojās dažādos baznīcas un laicīgās mūzikas žanros. Īpaši ievērojami ir viņa madrigāli un operas, tajā skaitā opera "Orfejs", kura bieži tiek atskaņota arī mūsdienās.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monteverdi dzimis 1567. gadā Kremonā, Lombardijā. Bērnībā viņš mācījās pie Kremonas katedrāles dziedāšanas skolotāja Markantonija Indženēri (Marc’Antonio Ingegneri). 1587. un 1583. gadā viņš publicēja dažas motetes un svētos madrigālus un 1587. gadā savu pirmo laicīgo madrigālu grāmatu.

1590. gadā Monteverdi sāka strādāt Vinčenco I Gonzagas galmā Mantujā par dziedātāju un violas spēlētāju. 1602. gadā kļuva par galma diriģentu, 1605. gadā viņš publicēja Piekto madrigālu grāmatu, kas kļuva par nesaskaņu iemeslu ar Džovanni Artuzi, kas uzbruka modernajam komponēšanas stilam. Monteverdi savu atbildi iekļāva piektās grāmatas ievadā, piedāvājot sadalīt komponēšanu divās daļās, kuras nosauca par prima practica un seconda practica. Prima practica tika uzrakstīta kā 16. gadsimta polifonijas ideāls ar plūstošu striktu kontrapunktu, sagatavotu disonansi un balsu vienlīdzību. Seconda parctica lietoja daudz brīvāku kontrapunktu ar pieaugošu hierarhiju, uzsverot soprānu un basu. Tā bija kustība tuvāk jaunas melodijas stilam. Piektā grāmata arī pierādīja apzināti funkcionālas tonalitātes sākumu. 1607. gadā Mantujā notika viņa pirmās operas „Orfejs” pirmizrāde, kas bija daļa no karnevāla svinībām. 1610. gadā viņš uzrakstīja "Svētās jaunavas vakara lūgšanas" (Vespro della Beata Vergine).

1613. gadā Monteverdi iecēla par Svētā Marka katedrāles diriģentu Venēcijā. Šeit viņš atjaunoja kora un instrumentālistu muzikālās kvalitātes. Būdams Venēcijā, Monteverdi pabeidza savu sesto, septīto un astoto madrigālu grāmatu. 1632. gadā Monteverdi ordinēja par katoļu priesteri. 1638. gadā publicētā Astotā madrigālu grāmata ietvēra 30 gadu laikā sarakstītus darbus, arī tā saukto Madrigali dei guerrieri ed amorosi, kuru daudzi uzskata par madrigāla formas pilnību. Tā ietver dramatisko Tancredi e Clorinda (1624), kurā orķestris un balsis no divām dažādām realitātēm darbojas kā līdzinieki. Visticamāk izmēģināt šo aranžējumu Monteverdi iedvesmoja divi pretējie balkoni Svētā Marka katedrālē.

Pēdējos dzīves gados, kad Monteverdi bieži slimoja, viņš sacerēja savus pēdējos darbus — operas Il ritorno d’Ulisse in patria un vēsturisko operu, kura balstīta uz romiešu imperatora Nērona dzīvi L’incoronazione di Poppea. Šī opera tika uzskatīta par Monteverdi darbības kulmināciju. Tā ietver traģiskas, romantiskas, kā arī komiskas ainas. Tas prasīja mazāku orķestri un neievērojamāku kora lomu.

Miris 1643. gadā Venēcijā, apglabāts Frari baznīcā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monteverdi ir uzrakstījis 18 operas, no kurām ir saglabājušās tikai trīs. Opera "Orfejs" ir viens no būtiskiem atskaites punktiem Eiropas mūzikas kultūrā. Tieši ar Monteverdi "Orfeju" operas žanrs sevi pieteica kā drāma, kurā mūzika ne tikai palīdz greznot skatuviskās ainas, bet uzrunā un neatlaidīgi uzjundī klausītājā patiesu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Izvērstas ārijas, ansambļi un kori līdztekus rečitatīviem un instrumentālām starpspēlēm — tā ir viena no Monteverdi "Orfeja" savulaik lielākajām novitātēm žanra traktējumā. Pēc Monteverdi opera Eiropas mūzikas vēsturē ir piedzīvojusi virkni pārveidojumu, dzīvojusi līdzi stila izmaiņām, katrā laikmetā piedāvājusi savus šedevrus. Opera sižeta pamatā ir sengrieķu mitoloģijā sakņots stāsts par teiksmaino dziedoni Orfeju, kurš, nevēlēdamies samierināties ar savas sievas Eiridīkes zaudēšanu, devās viņu atgriezt no drūmās Aīda pazemes valstības. Tomēr, nespējot pārvarēt pēdējo pārbaudījumu — neuzlūkot Eiridīki, pirms pazeme pamesta — Orfejs gāja bojā. Tiesa, Monteverdi savā Orfeja sižeta risinājumā tik traģisku izskaņu nepieļauj. Operas izskaņā palīdzīgu roku savam dēlam Orfejam sniedz Apollons, kurš piedāvā dievišķajam liras spēlmanim tikšanās iespēju ar savu iemīļoto citā, vien pārpasaulīgiem spēkiem pieejamā mūžības dimensijā.

Viņa dzīves laikā izdotās astoņas madrigāla grāmatas pierāda attīstību no renesanses polifoniskās mūzikas līdz tipiskās baroka mūzikas monodiskajam stilam. Devītā grāmata, kuru publicēja pēc Monteverdi nāves 1651. gadā satur vieglāka satura skaņdarbus, tādus kā kansonetas, iespējams komponētas visā Monteverdi dzīves laikā un pārstāv abus stilus.

Monteverdi ievērojamākais students bija Heinrihs Šics (1585—1672), kurš veica savu otro ceļojumu uz Venēciju 1628. gadā. Viņš jauno stilu aizveda uz Vāciju un piemēroja vācu valodai.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]