Kodaku cietoksnis

Kodaku cietoksnis
Kodaku cietoksnis
	Кодацька фортеця
	17. gadsimta cietokšņa plāni
	Kodaku cietoksnis
Citi nosaukumi	Kodaks, Kaidaks (Кода́к, Койда́к)
Vispārīga informācija
Tips	cietoksnis
Atrašanās vieta	Starikodaki, Dņipropetrovskas apgabals, Ukraina
Koordinātas	48°22′53″N 35°08′12″E / 48.38139°N 35.13667°EKoordinātas: 48°22′53″N 35°08′12″E / 48.38139°N 35.13667°E
Būvniecības sākums	1635
Pabeigta	1639
Nojaukta	1711
Celtniecība
Arhitekts	Gijoms de Boplans

Kodaku cietoksnis, vēsturiski Kodaks vai Koidaks (ukraiņu: Кодацька фортеця, Кода́к, Койда́к, poļu: Kudak) bija forts, kas uzcelts 1635. gadā pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka Vladislava IV Vāsas un tās Seima pavēles pie Dņepras upes pie krācēm netālu no vietas, kas vēlāk kļuva par Starikodaku ciemu (tagad netālu no Dņipro pilsētas Ukrainā).^[1] Saskaņā ar Prutas līgumu 1711. gadā cietoksni krievi iznīcināja.

Viena no Dņepras krācēm tika nosaukta cietokšņa vārdā. Pats nosaukums “Kodaks” tulkojumā no turku valodas nozīmē “apmetne kalnā” (köydağ).

Vēsture

Kodaka cietoksni uzcēla pēc Staņislava Koņecpolska pavēles, lai kontrolētu Zaporožjes Sečas kazakus, neļautu ukraiņu zemniekiem pievienoties kazakiem un lai apsargātu Polijas-Lietuvas kopvalsts dienvidaustrumu stūri.^[2] Poļi centās nodibināt kārtību šajā apgabalā un uzticēja forta celtniecību viņu dienestā esošajam franču militārajam kartogrāfam un inženierim Gijomam Levasēram de Boplanam.^[2] Ēkas izmaksas bija aptuveni 100 000 Polijas zlotu.^[2] Arī 8000 reģistrētu kazaku ikgadējā uzturēšana izmaksāja aptuveni 100 000 Polijas zlotu.^[2] Dragūnu garnizonu komandēja franču virsnieks Žans de Marions.^[2]

Neilgi pēc būvniecības pabeigšanas 1635. gada jūlijā, Sulimas sacelšanās laikā, Ivana Sulimas kazaku spēki negaidītā uzbrukumā ieņēma cietoksni 1635. gada 11./12. augusta naktī.^[2] Kazaki nogalināja visu vācu algotņu garnizonu (200 vīru, izdzīvoja 15 vācieši, kas dežurēja ārpus cietokšņa) un nojauca cietoksni.^[2] Leģenda apgalvo, ka Žanu Marionu apšļakstījuši ar šaujampulveri, uzlikuši uz mieta un aizdedzinājuši, un sekojošais sprādziens viņu iemetis Dņeprā.^[2]

Poļi nolīga vācu inženieri Frīdrihu Hetkantu un 1639. gadā Daniela Čaplinska uzraudzībā pārbūvēja Kodaku, kas nu bija trīs reizes lielāks, tagad tas bija kvadrāts ar 112,5 metru garām malām Cietoksnī atradās katoļu baznīca ar klosteri un pareizticīgo baznīca. Tās garnizons palielinājās līdz 600 cilvēkiem, pievienojās artilērija. Gar cietokšņa perimetru stiepās ārējais zemes valnis ar piecām malām un uz priekšu vērstiem bastioniem. Vaļņa platums pie pamatnes bija 24 metri, augstums — 7 metri. No trim pusēm cietoksni ieskāva plats, sauss grāvis, no ceturtās — stāvie Dņepras krasti. Grāvja dziļums sasniedza 11 metrus, platums — 16 metrus. Vaļņa augšdaļa bija nostiprināta ar divām koka palisāžu rindām . Apmēram trīs kilometru attālumā no cietokšņa tika uzcelts liels sargtornis. Par cietokšņa gubernatoru kļuva Jans Žoltovskis, bet par komandieri — Ādams Koņecpolskis (Staņislava brāļadēls).

1648. gada Hmeļņicka sacelšanās laikā cietoksni komandēja Kšištofs Grodzickis. Cietoksnis izrādījās pretinieka aizmugurē un maijā tika nosūtītas kazaku vienības to bloķēt, tomēr nepietiekamo spēku dēļ blokāde nebija pilnīga. 1648. gada septembrī trīs kazaku pulki pulkvežu P. Šumeiko , M. Ņesterenko un J. Vovčenko vadībā tika nosūtīti ieņemt cietoksni un tas padevās bez cīņas 1648. gada 1. oktobrī,^[2] uzzinot par poļu sakāvi Piļavcu kaujā 1648. gada 24. septembrī. Pēc kapitulācijas ierindas aizstāvji tika nogalināti vai noslīcināti upē pēc tam, kad viņi bija pametuši Kodaku. Pēc vienas versijas, kazaki pārdeva Kodaku komandieri un dažus citus virsniekus tatāriem verdzībā. Cita versija apgalvo, ka pēc Bohdana Hmeļņicka pavēles saistībā ar poļu vienošanās pārkāpumiem citā frontes posmā Kodaka garnizona karavīri tikuši tikai atbruņoti un arestēti, un pēc tam apmainīti pret Ukrainas gūstekņiem. Cietokšņa lielgabali tika noņemti, un pats cietoksnis zaudēja savu nozīmi līdz 1654. gadam.

Pēc Perejaslavas miera līguma 1654. gadā Kodaka cietoksni apsargāja kazaki. Krievijas karalis Pēteris I to nopostīja saskaņā ar Prutas līguma ar Osmaņu impēriju noteikumiem 1711. gadā.^[2] No 1734. līdz 1775. gadam Kodaki bija kazaku apmetne, Kodaku palankas centrs. 18. gadsimta beigās Kodaki tika pārdēvēti par Starikodakiem jeb Vecajiem Kodakiem, un pēc Jaunās Sečas iznīcināšanas šeit apmetās daudzi zaporožjieši.

Padomju valdība mēģināja iznīcināt cietokšņa paliekas, lai izskaustu Polijas ietekmes pēdas^[3] Ukrainā, izveidojot šajā vietā karjeru.^[2] Karjers tika slēgts 1994. gadā,^[2] bet līdz tam laikam ap 90% cietokšņa bija iznīcināti. No nocietinājumiem bija palikusi viena siena.^[2] Mūsdienās ir saglabājušies ziemeļu zemes vaļņi un ezers, kas palika pāri pēc karjera applūšanas, tomēr atliekas vēl ir tūristu apmeklētas. 2013. gadā parādījās plāns cietoksni atjaunot, bet Krievijas un Ukrainas kara dēļ tas netika realizēts.