Koijots

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Koijots
Canis latrans (Say, 1823)
Koijots
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Dzimta Suņu dzimta (Canidae)
Ģints Suņi (Canis)
Suga Koijots (C. latrans)
Izplatība
Leefgebied coyote.jpg

Koijots (Canis latrans) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. To sauc arī par prēriju vilku[1].

Koijots dzīvo Ziemeļamerikas un Centrālamerikas prērijās; gan Panamā, gan Meksikā, ASV un Kanādā. To var sastapt pat Aļaskā[2]. Atšķirībā no brālēna pelēkā vilka, kas ir cēlies Eirāzijā, koijota dzimtene tāpat kā briesmīgajam vilkam ir Amerikas kontinents[3]. Koijots ātrāk nekā vilks piemērojas jauniem dzīves apstākļiem.

Vārds "koijots" ir cēlies no Meksikas spāņu valodas. Latīniskais nosaukums Canis latrans nozīmē "rejošais suns".

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koijota profils

Koijota vidējais ķermeņa garums ir 75-78 cm, augums skaustā apmēram 50 cm, svars 7-21 kg. Ziemeļu reģiona koijoti ir lielāki, nekā dienvidu reģionā. Ziemeļos tie pat var svērt virs 30 kg. Koijotam ir 42 vai 44 zobi[2]. Zinātnieki ir novērojuši, ka mājas suņa galvaskauss pēc formas ir līdzīgāks koijotam nekā vilkam[4]. Vēl viena īpašība koijotam ir kopīga ar suni, bet kura nav vilkam - koijotam un sunim karstumā svīst ķepas, vilkam nesvīst. Koijots var skriet līdz 69 km/st[5], un tas var pārlekt 4 m šķērsli[2].

Koijota kažoka krāsa variē no pelēkbrūnas līdz dzeltenpelēkai uz muguras, ar gandrīz baltu kaklu un vēderu. Priekškājas, galvas sāni, purns un ķepas ir rudi brūnas. Kažoks ir dubults, ar biezu smilšu krāsas pavilnu un garāku akotspalvu. Astes gals ir melns. Reizi gadā koijots maina spalvu, nomainot biezo ziemas kažoku pret plāno vasaras apspalvojumu. Ausis ir palielas salīdzinot ar galvas izmēru, toties pēdas mazas. Kalnos dzīvojošie koijoti ir tumšāk brūni, bet prēriju un tuksnešu koijoti ir dzeltenīgāki[6].

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan bieži var novērot koijotus ceļojam grupās, tomēr tie vislabprātāk medī pāros. Bars parasti sastāv no 6 tuvi radniecīgiem pieaugušiem dzīvniekiem, viengadniekiem un kucēniem. Koijotu bari parasti ir mazāki par vilku bariem, un bara attiecības nav tik ciešas. Tas ir saistīts ar to, ka koijoti diezgan ātri nobriest - jau gada vecumā tie ir pieauguši, vilki tikai divu gadu vecumā kļūst patstāvīgi[7]. Visbiežāk tie medī naktī, bet reizēm arī dienā tos var redzēt sildāmies saulītē. Kādreiz koijots mēdza medīt jebkurā dienakts laikā, bet sakarā ar cilvēku nepatiku pret koijotiem, tie ir kļuvuši par izteiktiem nakts medniekiem.

Koijoti rok sev alas, lai gan mēdz ieņemt arī āpša vai bebra alu. Koijotiem ir fiksētas teritorijas, kas parasti ir apmēram 19 km rādiusā ap tā alu. Teritorijas, no kurām tiek aizdzīti vilki, uzreiz ieņem koijoti. Koijoti labāk par vilkiem māk piemēroties kaimiņattiecībām ar cilvēkiem. Koijota mūža garums ir apmēram 10 gadi savvaļā, bet nebrīvē tas var nodzīvot līdz 18 gadiem[2].

Coyote in grass.jpg

Koijoti mēdz veidot monogāmus pārus uz vairākiem gadiem. Koijotu mātītei grūsnība ilgst 60-63 dienas un vienā metienā piedzimst 1-19 mazuļi, vidēji 5. Koijotiem 50-70% kucēnu neizdzīvo līdz gada vecumam[8], tādēļ tas tiek kompensēts ar lieliem metieniem. Kucēni piedzimst akli un kurli. Koijoti diezgan ātri aug, acis un ausis atveras 10. dienā, un jau 21.-28. dienā kucēni sāk nākt laukā no alas. Mātīte mazuļus baro ar pienu apmēram 35 dienas. Vecāki baro savus kucēnus, atvemjot barību. Jaunie tēviņi pamet alu 6-9 mēnešu vecumā, mātītes bieži paliek ar ģimeni uz mūžu[9]. Atšķirībā no vilkiem, vecākā mātīte pieļauj savā tuvumā citas barojošas mātītes. Koijoti ir pieauguši apmēram 12 mēnešu vecumā.

Koijotus ir grūti dabā pamanīt, toties tos var bieži sadzirdēt. Koijotiem ir īpatnēji rējieni augstā tonī. Tie var būt gan īsi, gan savirknēti garā gaudām līdzīgā virknē. Koijoti parasti ir dzirdami naktīs vai vakarā, bet reizēm tos var dzirdēt arī dienā. Lai gan tos var dzirdēt visu gadu, visbiežāk tas ir pārošanās sezonā pavasarī un rudenī, kad jaunie koijoti pamet ģimeni un dodas meklēt savu teritoriju.

Medījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koijoti ir gaļēdāji, kas medī pamatā zīdītājus. 90% medījuma ir siltasiņu dzīvnieki. Koijoti parasti medī nelielus dzīvniekus; peles, lemingus, vāveres, putnus, čūskas, ķirzakas, briežus un mājdzīvniekus. Koijoti medī arī lielos kukaiņus. Tie labprātāk ēd svaigu medījumu, bet neatsakās no maitas. Koijots viegli piemērojas jaunai diētai, tas ir slavens ar saviem apciemojumiem cilvēku ēdienu izgāstuvēs. Rudenī un ziemā koijoti ēd arī augļus un dārzeņus.

Koijotu medību paņēmieni mainās atkarībā no tā, ko tas vēlas nomedīt. Ja koijots medī mazu dzīvnieciņu, tas lēni pārvietojas pa lauku un rūpīgi ošņā pēdas. Ja upuris ir ievērots, tie sastingst, un medījums tiek nomedīts līdzīgi tam, kā to dara kaķi. Lielākus dzīvniekus kā briedi koijoti medī grupās. Tas tiek vajāts līdz pagurumam. Pie labas izdevības briedim uzbrūk, tam tiek iekosts kaklā, cenšoties dzīvnieku nogāzt zemē. Koijoti ir ļoti izturīgi un neatlaidīgi mednieki. Tie var medīt no 14 minūtēm līdz 21 stundai. Pie neveiksmīgām medībām, koijots var atlaist upuri gan pēc 2 minūtēm, gan tikai pēc 8 stundām. Sniegs var traucēt veiksmīgām medībām. Koijotu bars var nomedīt pat pieaugušu alni, kas var būt smagāks par 250 kg[10].

Ienaidnieki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vislielākais koijota ienaidnieks ir pelēkais vilks. Teritorijās, kurās vairs nav vilku, dramatiski pieaug koijotu skaits. Jelovstounas nacionālais parks, lai ierobežotu koijotu populāciju, parka teritorijā mērķtiecīgi atgrieza vilkus. Kopš parkā ir vilki, neiejaucoties cilvēkam, koijotu skaits ir nostabilizējies, un tas nevairojas. Pirmajos divos gados pēc vilku populācijas atjaunošanas, koijotu skaits samazinājās uz pusi, par 50%. Lai aizbaidītu kojotu barus, ap ganībām mēdz izlaistīt vilku urīnu[11].

Koijotus dažreiz medī arī pumas, no kurām koijoti izvairās. Cilvēki, lai aizbaidītu no kādas teritorijas koijotus, lieto pumas rēcienu atskaņošanu[12]. Reizēm lācis nogalina koijotus, vairāk gan kā sāncensi uz medību teritoriju, nevis kā medījumu.

Rudās lapsas un koijoti cenšas dzīvot katrs savā teritorijā. Lai gan koijoti biežāk uzbrūk lapsām nekā lapsa koijotam, tomēr arī lapsa sargās savu alu un bērnus. Reizēm ir redzēts, ka koijoti un lapsas mierīgi pastāv līdzās un medī vienotā teritorijā[13].

Koijoti labprāt sadzīvo ar āpšiem. Koijots nav veikls alu racējs, lai noķertu sīkos grauzējus. Tas parasti medī grauzējus, kamēr tie skrien pa zemes virsu. Āpsis nav ātrs skrējējs, bet tas labi rok alas. Tādēļ bieži mēdz abi medīt kopā[2].

Koijots un cilvēks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koijota tipiskais kodiens kaklā aiz žokļa

Šobrīd koijoti ir visnegantākie uzbrucēji mājdzīvniekiem: aitām, kazām un liellopiem. Mājdzīvniekus koijoti medī tikai barā. Parasti tiek iekosts kaklā uzreiz aiz žokļa, un medījums turēts, kamēr noasiņo. Mazos jērus un kazlēnus, koijoti nomedī, pārkožot galvaskausu. Koijoti parasti savu medījumu apēd, atšķirībā no klejojošiem suņiem, tiem pāri paliek tikai lielie kauli un kažoka spalvas[14].

Lai arī koijoti tiek nežēlīgi medīti, to skaits nemazinās, bet tieši otrādi - pieaug. Koijots viegli piemērojas jauniem apstākļiem un cilvēku rīcībai. Tas ātri ieņem teritorijas, kurās vairs nedzīvo vilki. Koijoti parasti neuzbrūk cilvēkiem, tomēr no koijotu bara ir jāuzmanās. Līdz šim ir zināms tikai viens letāls notikums, kad koijoti nokoda cilvēku[15].

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koijotiem ir zināmas 19 pasugas[16]:

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]