Kokle

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kokles)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par latviešu tautas mūzikas instrumentu. Par citām jēdziena Kokle nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kokle
Pastmarka kokle.jpg
Latvijas Pasta 2014. gadā koklēm veltīta pastmarka (māksliniece Lilija Dinere)
Stīgu instruments
Citi nosaukumi Kokles, kūkles, kūkle (Latgalē)
Klasifikācija Strinkšķināmais stīgu instruments, stīgskanis
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 314.122
(Diatonisks lautveida stīgu instruments)
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments
Citi saistīti instrumenti
Kankles, kāndla, kannele, kantele, gusļi
Mūziķi
Mārtiņš Baumanis, Latvīte Cirse, Līga Griķe (koncertkokle)[1], Nikolajs Heņķis (1864—1933)[2], Matīss Korāts (1900–1978)[2], Pēteris Korāts (1871—1957)[2], Māris Muktupāvels, Valdis Muktupāvels, Jānis Poriķis (1909—1992)[2], Biruta Ozoliņa, Laima Jansone, Ansis Jansons[3][4], Aloizijs Jūsmiņš (koncertkokle)
Izgatavotāji

Tradicionālās kokles: Viktors Černoglazovs[5], Gunārs Igaunis[6][7], Nikolajs Heņķis (1864—1933)[2], Māris Jansons, Eduards Klints, Pēteris Korāts (1871—1957)[2], Jānis Poriķis (1909—1992)[2], Ģirts Laube, Krists Lazdiņš, Kārlis Lipors, Andris Roze, Jānis Rozenbergs, Rihards Valters, Edgars Vilmanis-Meženieks[8][9], Donāts Vucins[10]

Koncertkokles: Gatis Akmentiņš[11], Matīss Korāts (1900—1978)[2], Imants Robežnieks[12][13][14]

Kokle (latgaliešu: kūkle) jeb vēsturiski kokles[15] (kūkles) ir sens latviešu strinkšķināmais stīgu instruments, kas kopā ar lietuviešu kanklēm, lībiešu kāndlu, igauņu kanneli, somu un karēļu kanteli, kā arī ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļiem (крыловидные гусли) ietilpst Baltijas dienvidaustrumu apvidum raksturīgu un radniecīgu mūzikas instrumentu saimē[16] — tā saucamajā Baltijas psaltērijā. Pirmais iespējamais ar koklēm līdzīgu instrumentu saistīts arheoloģiskais atradums Latvijā ir no 13. gadsimta, savukārt senākās drošās rakstveida ziņas par koklēšanu saglabājušās no 17. gadsimta sākuma. Pirmā zināmā kokļu melodija pierakstīta 1891. gadā, bet pirmie kokļu ieskaņojumu skaņuplatēs un kinofilmās veikti 20. gadsimta 30. gados.[17] Kokles un koklēšana kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā.[18]

Nosaukuma cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par instrumenta nosaukuma iespējamo cilmi ir vairāki viedokļi. Somu valodnieks Eino Nieminens (Eino Nieminen) uzskata, ka tas veidojies no pirmbaltu formas *kantlīs/kantlēs, kas pēc tam 1 gadu tūkstoša p.m.ē. sakumā aizgūta Baltijas somu valodās. Vārds sākotnēji varēja nozīmēt „dziedošais koks”.[17] Daudzās indoeiropiešu valodās ar vārdsakni 'kan-' saglabājušies dažādi ar dziedāšana saistīti vārdi, piemēram, latīņu canere — 'dziedāt, skanēt, atskaņot', cantus — 'dziesma', senīru canim — '(es) dziedu', bretoņu kentel — 'dziedāšana', gotu hana un vācu Hahn — 'gailis ('dziedātājs')', sanskrita kankanah — 'zvārgulīši' un grieķu καναχε (kanache) — 'skaņa, troksnis'.[19] Savukārt, priekšstats par koka „dziedāšanu” varētu būt saistīts ar latviešiem un daudzām citām tautām sastopamo „dziedošo kaulu” motīvu, saskaņā ar kuru kokos pēc nāves iemiesojas mirušo cilvēku dvēseles.[20]

Iespējams, nosaukums varēja būt arī onomatopoētisms, kura vārdsakne kan(t)- bija instrumenta stīgu skanējuma atveidojums. Lietuviešu etnologs Romualds Apanavičs (Romualdas Apanavičius) izsaka viedokli, ka instrumenta baltiskais nosaukums varētu būt attīstījies no pirmindoeiropiešu vārdsaknes *gan(dh)-, ar kuru apzīmē ietilpīgu laivu vai trauku, saistot to ar bedību rituālu, kur cilvēku apglabāja laivveida šķirstā, kurā instruments varēja kalpot kā tā rituālais aizvietotājs.[17]

Uzbūve un izgatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kokļu pamatā ir no izkaltēta vienkoča izgrebts silītes formas ķermenis, kura iedobumam virsū piestiprināts ar dažādiem griezumiem rotāts plāns skaņgaldiņš, ko visbiežāk gatavo no egles.[21] Lai arī tautasdziesmās atrodamas norādes par kokļu gatavošanu tikai no liepas vai ozola, valsts muzeju fondos atrodamas arī 18.—20. gadsimta kokles[22] no bērza, apses, oša, priedes, alkšņa un vītola.[2] Kokļu meistars Nikolajs Heņķis par kokļu ķermenim vispiemērotāko koku atzinis tieši liepu, bet skaņgaldiņam — egli.[2] Dažādu koku īpašības, ietekmi uz kokļu tembru un piemērotību atsevišķu instrumenta daļu izgatavošanai, konsultējoties arī ar pašu Heņķi, izpētījis un apkopojis inženieris Konstantīns Dravnieks:

Kokles ķermeņa izdobšanai lietojot dažādus kokus veidojas dažādi tembri. No liepas koka — maiga, dzidra un skanīga kokle. Tas nav skaļuma, bet ilgstošs un dziedošs tonis. (...) Ozols dod koklei dobju, spēcīgu un paskaļu tembru. (...) No Kļavas koka darinātas kokles ir ar stipru rezonējošu skaņu. Grūti grebjamas, blīvās šķiedras dēļ (...) Kļavas kokā darinātās ieteicamas ansambļiem, kur nepieciešams skaņas stiprums, īpaši deju grupu pavadījumiem. Tāpat kļava ir ļoti izturīgs instrumenta materiāls. Ābeles koks dod apmēram to pašu tembru, bet acij tīkamas ir šī koka šķiedras, tāpat mīlīgais gludums, ja kokli nelako. Vītola koks nav smādējams, pat vēlams, ja mājas grib turēt vairākas kokles. (...) Vītola koklēm ir īpatnēji maigs tonis. Pati koklīte ātri vien saliecas līka, tādējādi var no viņas veidot šūpojošu toni, ja iemanās spēlējot „loku” stiept un atlaist. Tā neplaisā viegli. Egle ir ļoti skanīgs materiāls, bet reti atrodams ar īpašībām, kas neļautu koklei saplaisāt pa mīksto šķiedras daļu. Tādēļ egli lieto kā virsdēļa materiālu, izvēlētu no tāda koka, kam maz sveķu, kas ir dabiski skanošs un iztvaikojis terpentīna daļas. (..) Ja pie tāda nevar tikt, tad lieto to pašu koka šķirni, no kā gatavots ķermenis. (...) Svešumā kokļu virsdēļiem ieteicu kā visdrošāko lietot vecu klavieru skaņu dēli (...) Pēdiņa darināma no tā paša koka, no kā gatavo ķermeni, bet ja tas gatavots no pavisam mīksta koka, tad vēlams ņemt kļavas koku. (...) Skaņojamās tapiņas darināmas no ļoti cieta koka: kļavas, bumbiera vai cita, kaut orientāla kokmateriāla.

Konstantīns Dravnieks. „Latvija Amerikā”, Nr. 24 (24.03.1965)[23] un Nr. 25 (27.03.1965)[24]

Zemgales—Kursas veida 12 stīgu kokles gareniskais un plakaniskais griezums („Mazpulks”, Nr.1 (15.01.1939))

Atšķirībā no daudziem citiem stīgu instrumentiem, koklēm nav tiltiņa, kas stīgas pa tiešo savienotu ar skaņgaldiņu (saukts arī rezonatoru vai virsdēli), tādēļ to skanējums ir klusāks, tomēr tembrāli bagātāks. Kokļu ķermeņa platākajā galā slīpā rindā iestrādātas no koka (vai dažkārt metāla) darinātas tapas, ap ko aptītas stīgas, veidojot starveida izkārtojumu, bet šaurākajā galā metāla stienītis — stīgturis, kam piestiprināts stīgu otrs gals.[25] Stīgturis var būt taisns un iestiprināts vai nu ķermeņa šaurākajam galam pielīmētās vai arī vienā gabalā ar korpusu izgrebtās U veida „austiņās”. Dažkārt koklēm var arī nebūt „austiņas”, un stīgturis var būt U formas un vienkārši iedzīts ķermenī ieurbtos caurumiņos.[2]

Tradicionāli koklēm bijušas 6—9 stīgas, vēlāk arī vairāk par 10. Kā stīgas izmantotas misiņa vai tērauda stieples 0,3—0,6 mm diametrā. Novgorodā arheoloģiskajos izrakumos atrasti 12. gadsimta gusļi ar bronzas stīgām, tāpēc nav izslēgts, ka šī metāla stīgas varēja izmantot arī koklēm Latvijas teritorijā.[26]

Kokles ar nazi un dažādiem grebjamajiem rīkiem lielākoties gatavoja paši bija koklētāji un kokamatnieki.[27] Vienas kokles izgatavošana, atkarībā no izmēra, stīgu skaita, rotājumu bagātības u.c. var ilgt no aptuveni 60 līdz 70 stundām.[28][29] Kokļu izgatavošanas aprakstu kopā ar zīmējumiem 1939. gada 15. janvārī izdotajā „Mazpulks” 1. numura rakstā „Gatavosim mūsu tautas nacionālo mūzikas instrumentu — kokli” sniedz mazpulku amatniecības instruktors Jānis Ādamsons[30]:

Kokles gatavošanai lietojamas visas koka šķirnes — ari cietie zari kokā nemaitā skaņu. Visi mēri precizi jāuzzīmē uz papīra vai papes kokles dabiskā lielumā, pēc tam par ārējām kontūrām to izgriež, tā iegūst šablonu. Šablonu uzliek uz izvēlētā koka gabala, kurš iepriekš jau no abām pusēm noēvelēts vajadzīgā biezumā (5—6 cm), apzīmē ar zīmuli un izzāģē. Zāģētās malas apzīmē ar strīpvilci jeb lineālu un nozāģē no kokles plakaniski 5—6 m/m biezu kokles vāku. Kad vāks nozāģēts, koklei zāģēto pusi noēvelē, tai jābūt taisnai, jo vēlāk tur būs jāuzlīmē vāks. Uz noēvelētā kokles ķermeņa uzliek vēl reiz šablonu, atzīmē izkaļamo laukumu un tapu vietas. Tapu ligzdas izurbj ar 7—8 m/m resnu urbi. Izkaļamo laukumu kaļ ar kaltu vai izgrebj ar grebli ar tādu aprēķinu, lai dibens būtu 8 m/m biezs, sāni 5 m/m, tievākā galā 3 cm, platākā, t. i. tapiņu galā — 1—l½, iepriekš jau apzīmējot, ņemot vērā slīpumu. Dibenam un sāniem jābūt vienādā biezumā, bez uzkalniem. Pēc izkalšanas dibena un sienu iekšpusi labi noslīpē ar Nr. 1½ smilšpapīru; kad tas viss uzmanīgi veikts, tad kokles ķermenim otrā pusē, tapiņu galā nokaļ slīpumu (skat. zīm), atstājot no virspuses, ieskaitot vāku, 2½—3 cm biezumā. Tad ņem vāku, noēvelē zāģēto pusi, lai vāks iznāktu 4—5 m/m biezs, pēc tam uzzīmē skaņu atvarus, visu vāka atvaru kopplatībai jābūt 1/12—1/15 daļai no kokles ķermeņa tukšuma augšējās virsmas, ko noslēdz vāks. Skaņu atvarus veido tā, lai tie dotu kādu dekoratīvu motīvu, jo līdz ar skaņu atvariem mēs kokli izrotājam. Kad dekoratīvais atvaru zīmējums vākam uzzīmēts, tad ar finieru zāģīti tos izzāģē, izvīlē un ar smilšpapīru nolīdzina. Tad vēl ķermeņa sāniem vidū izgriež sānu skaņu atvarus, kuru lielums ir 1—3 cm2 (skat. zīm.). Kad viss tik tālu padarīts, tad pielīmē vāku. Kamēr līme kalst, gatavosim tapiņas. Tapiņām jāņem kāds sīkstāks koks, piem., bērzs, kļava vai ābele, noēvelē tās garākās līstītes 1½ X 2½ cm, pēc tam sazīmē un sazāģē vajadzīgos garumos (skat. zīm.). Līdz tapiņu galviņai sazāģē četrstūrainas, pēc tam apdrāž astoņstūrainas un tad ar vīli vai smilšpapīru nogludina apaļas un drusku koniskas. Kons no tapiņas galviņas līdz tapiņas galam nedrīkst būt lielāks par 2 m/m. Vēl jāizgatavo koklei „ausis". „Ausis" izgatavo no tā paša materiāla, kāda kokle. „Ausu" malām jābūt 8—10 m/m biezām, galam 3—4 cm, augstumam 3 cm (skat. zīm.). Kad „ausis" gatavas, tad ieurbj sānos caurumus, kur ievietot 7—8 m/m resnu dzelzs stienīti stīgu piestiprināšanai, no augšas 4 caurumus 3 m/m resnām skrūvēm. Tagad ņemam kokles ķermeni un koklei no muguras puses izurbjam ar iepriekšējo bori (7—8 m/m) caurumus vākam, tad ar apaļo vīli izurb tos caurumus pataisām koniskus no kokles dibena uz vāka pusi, pielaiko tapas tā, lai tapu gali augšpusē iznāktu laukā apm. 2½—3 cm. Tapas galā, apm. 5 m/m no augšas ar īlenu izdur caurumiņu, kur ievērt stīgas galus. „Ausis" ar līmi un skrūvēm piestiprina ķermenim. Tad izurbj kokles „galvā" caurumu, kur ievērt saiti (kokles novietošanai pie sienas), apvīlē sānus un visu kokli labi noberž ar smilšpapīru. Tagad atliek kokli kodināt izvēlētā krāsā. Vienkāršākā brūnā krāsa būtu riekstu kodne, kura piemērota visām koku šķirnēm. Sevišķi glītas krāsas dod priežu kokam oksida dubultkodnes. Kad kodne labi nožuvusi, tad ar vilnainu drānu vai arī nevisai cietu suku šķiedrai krusteniski labi norīvē. Ieziež ar labu pernicu vai linu eļļu un ierīvē ar politūru līdz vēlamam spožumam. Tad iegriež kokles sānos un, ja skaņu atvari to atļauj, arī vākā gropas līdz ⅔ dziļumā no sāna vai vāka biezuma, tad izrotā vēl kokles virsmu un šķautnes (skat. zīm.). Kā gropas tā arī rotājumus var izdarīt pirms kodināšanas, bet tad rotājumi vairs nebūs tik koši un tīri, jo tur nosēdīsies kodnes un politūras paliekas — griežot rotājumus pēc kodnes un politūras, griezumi jāatstāj tādi, kādi tie ir, nelietojot ne kodni, ne politūru. Tagad atliek ielikt stienīti, uzvilkt stīgas, un kokle spēlēšanai gatava. Koklei kā īsākās stīgas parasti lieto vijoļu „c" stīgas, tālākās netītās ģitāras stīgas un pēdējās tītās ģitāras stīgas. Lai tapiņas varētu labāki piegriest, tad izgatavo atslēgu. Nem apaļu koka gabaliņu, apm. 10 cm garu, 3 cm resnu, un vienā galā iegriež robu, kurā ieiet tapiņas galviņa. Materiāls koklei jāņem cik iespējams sauss, lai vēlāk tas neplaisātu un nesamestos greizi.

Kokles gareniskais un plakaniskais griezums, un izmēri („Mazpulks”, Nr.1 (15.01.1939)) 
Kokles šķērsgriezums A, B un C vietā, un tās izmēri („Mazpulks”, Nr.1 (15.01.1939)) 
Kokles stīgu tapiņas, kokles atslēga un to izmēri („Mazpulks”, Nr.1 (15.01.1939)) 

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu muzikologs Arvīds Karaška (Arvydas Karaška) par kokļu grupas instrumentu prototipu uzskata piecstīgu kankles, kas nākusi no Lietuvas ziemeļaustrumu BiržuKupišķu apkaimes. To viņš pamato ar piecstīgu kankļu sevišķo izplatību šajā apgabalā, kā arī reģiona kankļu instrumentālo skaņdarbu — sutartiņu — lielu daudzumu un noturīgajām instrumentālajām muzicēšanas tradīcijām.[31]

Senākās liecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vissenākie ar Baltijas psaltēriju saistītie arheoloģiskie atradumi ir no 11. un 12. gadsimta. Trīs, četru un piecu stīgu instrumentu paraugi atklāti mūsdienu ziemeļrietumu Krievijā, Novgorodas apvidū, ko pēc krievu arheologa Valentīna Sedova pētījumiem tolaik apdzīvojuši diezgan daudz Baltijas somu. Vēl ap to laiku datēti arī līdzīgi atradumi mūsdienu Polijā, Opoles un Gdaņskas apkārtnē, kur tolaik dzīvojušas senprūšu ciltis. Senākā iespējamā arheoloģiskā kokļu liecība Latvijā ir Tērvetes pilskalna 13. gadsimta kultūrslānī ēkas drupās atrasts apdedzis, ar sīkiem kokgriezumiem rotāts bērza galdiņš, kas, pēc izrakumu veicējas Emīlijas Brīvkalnes domām, varētu būt kokles fragments.[31][32]

Pirmās rakstiskās liecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā drošā rakstiskā liecība par koklēm Latvijā ir 1613. gada ieraksts jezuītu kolēģijas annālēs par 1612. gada Ziemassvētkos Rīgas Doma katedrālē notikušu raganu saietu, kur „visāda veida harmonijas, ērģeles un psaltēriji atskanējuši, izņemot vienīgi latviešu kokli ar 5 stīgām, ko par Dieva kokli vienkāršie ļaudis sauc — šīs vienīgās nebij'” (excepta cochlea lotavica quinque chordis gaudens, quam Dei cochlea simplices vocant; haec sola abfuit—).[33]

Kokles pieminētas arī agrīnajos latviešu valodas rakstu pieminekļos — Georga Manceļa 1631. gadā latviski publicētajā darbā „Latviešu ceļvedis” (latīņu: Lettisch Vade mecum) un 1638. gadā vācu-latviešu vārdnīcā Lettus kā latviskā atbilsme arfai (vācu: Harff). Tad kokles parādās Georga Elgera 1640. gada garīgo tekstu un dziesmu tulkojumos Evangelien und Episteln, kur rakstīts „ne talie no to nammu byj dzirdaeiu winss tÿs kokles” (ne tāli no to namu bij' dzirdēju viņš tās kokles). Citā viņa darbā savukārt parādās izteiciens „Dzedin dzeda bes mittessan, ar koklems und gigams, ar stabulem un strumpems, ar wyssadams spaelems” (Dziedin dzied bez mitēšanas, ar koklēm un ģīgām, ar stabulēm un strumpēm, ar visādām spēlēm). Arī Kristofora Fīrekera (1615—1684/1685) veidotajā, taču tolaik nepublicētajā latviešu-vācu vārdnīcā minēta kokle, ko viņš aprakstā kā „zemnieku arfu” (vācu: Eine baur harffe).[34]

1777. gadā savos etnogrāfiskajos aprakstos, līdztekus citiem instrumentiem, kokli min Augusts Vilhelms Hūpels, to gan nievājoši nodēvējot par „nožēlojamu guļus arfu” (elende liegende Harfe), savukārt Johans Georgs Kols savā 1841. gada grāmatā „Vācu—krievu Baltijas province” (Die deutsch—russischen Ostseeprovinzen) par kokļu skanējumu raksta, ka „stundām ilgi ļaudis var klusu sēdēt un šais skaņās klausīties”.[34]

Pēdējie koklētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jurjānu Andreja 1891. gadā Alsungā „suitiņos” un Sēlpilī no Aizupa pierakstītas kokļu melodijas, „Latvju tautas mūzikas materiālu” 4. burtnīca (1912)

Vēl būdams Pēterburgas konservatorijas students, Jurjānu Andrejs uzsāka tautas mūzikas materiālu vākšanu un pētīšanu, un 1879. gadā publicēja apcerējumu „Latviešu tautas mūzika”, kurā pieminētas arī kokles.[35] Par latviešu mūzikas instrumentu, tostarp kokļu, vispārējo stāvokli viņš rakstīja: „šie instrumenti dienu no dienas vairāk izzūd, tā ka no dažiem tikai nosaukums vien atlicis.”[36] No 1891. līdz 1892. gadam viņš dodas plašos folkloras materiālu vākšanas ceļojumos pa Kurzemi un Vidzemi, pēc kuriem 1892. gadā publicē plašu apcerējumu „Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot”, kur, citā starpā, aprakstīja arī kokļu uzbūvi, skaņošanu un koklēšanas veidu.[35] Tajā viņš arī rakstīja par sastapšanos suitu novadā ar vēl dzīvo koklēšanas tradīciju: „Tumsai iestājoties, ieradās it prāvs skaits abu dzimumu vecu un jaunu dziedātāju līdz ar kokļu sitēju. (..) Laba daļa dziesmu tika dziedāta ar kokles pavadījumu.” Alsungā Jurjāns pierakstījis divas kokļu melodijas, kas uzskatāmas par vienas deju melodijas divām daļām (nr. 78 a, b). Tās viņš kopā ar Sēlpilī pierakstītu kokļu melodiju (nr. 77), ko viņam nodziedājis kāds Aizupa kungs, publicēja savu „Latvju tautas mūzikas materiālu” 4. burtnīcā.[37]

No 1896. gada 1. augustam līdz 15. septembrim Rīgā notika X Viskrievijas arheoloģiskais kongress, kura laikā tika sarīkota Latviešu etnogrāfiskā izstāde, kuras Viļa Plutes sastādītajā katalogā līdzās citiem latviešu tautas mūzikas instrumentiem uzskaitītas arī 5 kokles (ar 5, 6, 9, 10 un 12 stīgām).[38]

Pirmie atjaunošanas mēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

487. Saulsānu mazpulka kokļu izgatavošana 1939. gadā Rīgas pils amatniecības skolas darbnīcā
487. Saulsānu mazpulka kokļu orķestris ar tā vadītāju Jāni Norvilu 1937. gada 9. aprīli Nacionālajā operā notiekošajā Rīgas novada mazpulku rītā

Pirmie īstie koklēšanas atjaunošanas un modernizēšanas centieni veikti 1930. gadu beigās, par ko Jūlijs Sproģis rakstīja: „Koklēt iemācījās arī viens otrs no mūsu pazīstamajiem mūziķiem. Radās pat koklētāju ansambļi, sevišķi jaunatnes vidū. (..) Visu pēdējo minēto seno mūzikas instrumentu izgatavošana šodien tomēr mazāk modernizēta nekā kokles izgatavošana.”[36] 1937. gada decembrī R. Akera vadītajā 487. Saulsānu mazpulkā nodibināja kokļu orķestri. Sākotnēji tajā darbojās septiņi 8—11 gadus veci Saulsānu mazpulka zēni, taču drīz vien orķestrim pievienojās vēl četri zēni un meitenes no citiem mazpulkiem. Tajā bija piecas divpadsmitstīgu pirmās balss, trīs astoņstīgu otrās balss un divas astoņstīgu basa kokles, no kurām divas mazpulcēni izgatavojuši paši, bet pārējās kopīgi gatavotas Rīgas pils amatniecības skolas darbnīcā. Ar kokļu izmēriem un stīgu sakārtojumu mazpulcēniem palīdzēja komponists Jānis Norvils, kurš tos apmācīja arī koklēšanā un sarakstīja orķestrim kokļu skaņdarbus „Suitu spēlmanīši” un „Par tēvu zemi”, „Ļautiņi, par ļaunu neņemiet”, „Zintēšanas dziesmas”, kā arī koklēm pielāgoja „Tūdaliņ, tagadīņ”.[39] 1938. gadā kokļu gatavošanas darbnīca notikusi un kokļu orķestris izveidots 42. Kalētu mazpulkā,[40][41] bet 1939. gadā — arī 433. Grīvas mazpulkā.[42] No 1939. gada 27. līdz 29. novembrim mazpulku amatniecības instruktora Jāņa Adamsona vadībā Daugavpilī notika trīs dienu ilga kokļu darbnīcā, kurā Daugavpils mazpulku dalībnieki izgatavoja 72 kokles.[43][44]

Līdztekus mazpulku orķestriem parādījās arī vēl daži jaunās paaudzes koklētāji — Andris Dardedzis ar sievu, Marta Ruble, Tomāriņš un citi, kas mēdza pulcēties kopā un koklēt dziesmu un tautas deju ansambļiem, jo īpaši Jēkaba Stumbra vadītajai deju kopai Rīgā. Tomēr, atskaitot šos atsevišķos gadījumos, plašākā sabiedrība par koklēm varēja galvenokārt lasīt vien dzejā un redzēt tikai Dziesmu svētku plakātos.[45]

Koklētājs Liepājas apriņķa Aisteres pagasta Apšu ciemā

O. Rēziņš „Daugavas Vēstneša” 1940. gada 11. maija 107. numura rakstā „Bērzgaliešu koklētāji” apraksta vispārējo koklēšanas stāvokli Latvijā:

Rets palicis tas pulciņš, kas vēl Latvijas novados prot spēlēt uz vecu laiku koklēm un tās turēt dārgā piemiņā no tēvu tēviem. Droši var teikt, ka koklētāju pulciņš šim brīžam lielāks ir vēl Latgalē, bet arī te tikai nedaudzi no viņiem ir drošāki un vēl kādreiz uzstājas sarīkojumos. Tāpat tikai nedaudziem vēl lietošanā ir īstās vecu laiku kokles, jo tās jau labu laiku konkurē citeri.[46]

Rēzeknes apkaimē kā viena no senākajām un koklēšanas tradīcijām bagātākajām minēta Bērzgales pagasta Meirānos dzīvojošā Zlidņu dzimta — Alberts, Pēteris un Vaclavs Zlidņi. Alberts kopā ar dēlu Pēteri un radinieku Vaclavu Zlidni uzstājās dažādos sarīkojumos un tautas dziesmu vakaros.[46] Alberta un Pētera Zlidņu koklēšana arī kā pirmā ierakstīta 1940. gada 8. maijā uz Taudejāņu 6. klašu pamatskolas atbraukušā Latvijas radiofona informācijas un reportāžas daļas pārstāvja skaņuplatēs,[47] viņiem izpildot dančus „Klibais”, „Veclaiku polka” un „Dampolka”.[46] Etnogrāfs Jūlijs Sproģis piemin vēl citus savu ekspedīciju laikā dzirdētos un sastaptos latgaliešu koklētājus:

Apbrīnot varēju koklētāju Indānu tēvu Galēnu Indānos. (..) Dzirdējis vēl esmu koklētāju Tolču (bērzu koka kokle) un Mačānu Nautrēnos. Tie man stāstīja, ka Nautrēnu Rancānos arī esot divi brāļi, ļoti veci vīri, no kuriem viens dziedot, bet otrs spēlējot kokli. (..) Arī Nautrēnu Gabru sādžā ir kāds koklētājs. Nautrēnu viensētā Kuciņos priekš vairāk kā 20 gadiem bijis koklētājs Aloizs Krasnijs. Vēl Nautrēnos koklējis vairāk kā 70. g.v. Ļubkāns. Egles koka kokli lietojuši Spruksts tēvs un tēva tēvs Makašēnu pag. Brozgaļu ciemā. Tā paša pagasta Draukās Bazuļu tēvs koklējis uz krāsotas egles un oša koka kokles. Tāpat Makašēnu pag. Elksnīšos priekš dažiem gadiem vēl koklēja ap 80 g.v. Donats Gaiļums, kurš ar savas apkārtnes ļaudīm gatavojis daudzas kokles.

Jūlijs Sproģis. „Latgales kokles un koklētāji”. Daugavas Vēstnieka 1940. gada 9. marta 57. numurs.[48]

No dzirdētā Sproģis Nautrēnu koklētāju Tolča un Mačāna četras melodijas iekļāva savā nepublicētajā darbā „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā”.[49]

Savukārt no tālaika suitu koklētājiem un kokļu gatavotājiem zināmi Nikolajs Heņķis (1864—1933), Pēteris Korāts (1871—1978), Jānis Cērps, Jānis Poriķis (1909—1992), Jēkabs Kripa (1911—?), Antonts Upenieks (1911—?) un Jēkabs Upenieks (1913—?).

1986. gadā režisore Maruta Jurjāne uzņēma[50] 18 ar pusi minūtes garu[51] filmu „Kokle”, kurā redzama kokļu meistara Jāņa Poriķa kokles gatavošana un stāstījums par koklēm, kā arī viņa paša[50], Skandinieku, koklētāju ansambļa „Spārīte” un muzikanta Mārtiņa Baumaņa koklēšana.[51]

„Kokļu renesanse” trimdā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gadu beigās ASV izdotā The Latvian Folk Ensemble Of New York, Volume Two skaņuplate
Ģenerāļa Goppera fonda 1979. gadā izdotas pastmarkas ar astoņstīgu Kurzemes kokļu attēlu (mākslinieks Uģis Nīgals)

Par trimdas latviešu kokļu kustības aizsācējiem var uzskatīt grafiķi Otto Kampi un mākslinieku Leonīdu Linautu. Kampe, vēl dzīvodams Latvijā, uzmērīja kokles no 22 dažādiem novadiem un ļoti labi izpētīja Latvijas Valsts Vēsturiskā muzeja kokļu krājumu, bet pats ar deviņstīgu kokļu izgatavošanu sāka nodarboties vien pēc došanās trimdā, sākumā Vācijā, bet pēc tam Austrālijā. Savukārt, Linauts pirms 2. pasaules kara muzeja uzdevumā bija apzinājis visus Latvijas kokļu gatavotājus un vēl pirms došanās trimdā izgatavojis vairāk nekā 10 kokles.[52]

No Linauta par koklēm ieinteresējās inženieris Konstantīns Dravnieks. Neatrazdams nevienu, pie kura pasūtīt kokli, Dravieks ar Linauta palīdzību pats pievērsās kokļu izgatavošanai[52], veicot arī pētījumus un dažādus eksperimentus, piemēram, kā temperatūras un mitruma maiņa ietekmē dažādu koku kokļu skaņojuma stabilitāti. Viņa kokļu vēstures rakstu un precīzo zīmējumu fotokopijas ātri vien izplatījās citu trimdas kokļu gatavotāju vidū.[53]

1963. gadā vienu no Dravnieka koklēm iegādājās obojists Andrejs Jansons. Jansons 1964. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur iepazinās ar koklētajām Ilgu Upmani, Birutu Sūrmani, Mirdzu Balodi un Aldu Tālbergu, ar kurām izveidoja Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambli The Latvian Folk Ensemble of New York.[52] 1965. gada 11. un 12. septembrī Filadelfijā notika pirmie „Kokļu svētki”, kurā piedalījās ap 200 dalībnieku — koklētāju, dejotāju un citu mūziķu, tostarp arī tikko izveidotais Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansamblis —, bet ieradās ap 400 klausītāju. Pirmajā dienā notika dalībnieku priekšnesumi, ko noslēdza vakarēšana, bet svētku otrajā dienā ar priekšlasījumiem uzstājās dažādi kokļu pētnieki.[54]

Ja 1966. gadā bija apzināti ap 100 koklētāju, tad 6 gadus vēlāk, 1972. gadā, to jau bija ap 500.[52] 1970. gadu ārpus Latvijas bija apzināti jau 33 kokļu gatavotāji — 20 ASV, 7 Kanādā, 3 Anglijā un pa vienam Austrālijā, Vācijā un Zviedrijā.

Anglijas latviešu kopienā kokļu kustība sākās 1968. gadā, kad Anglijā ar vieskoncertiem viesojās Andreja Jansona vadītais ASV latviešu Ņujorkas koklētāju orķestris,[55] kas pievērsties kokļu gatavošanai iedvesmoja Leonu Bodnieku.[28][56] Tajā pat gadā neatkarīgi kokles gatavot atsāka arī Rūdolfs Priede.[57]

1975. gadā 10. kokļu dienās Toronto tika izrādīta režisora Roberta Freimuta jaunuzņemtā skaņu filma „Kokle”, ko ierunājusi Sarma Zubāne, un kas papildināta ar Ritas Kopas un Konstantīna Dravnieka grafiku. 15 minūšu garajā filmā iemūžināta kokļu gatavošana Ošavā pie kokļu meistara Kārļa Staško, kā arī Noras Gubiņas, V. Freimaņa, A. Liepiņas un I. Bērziņas koklēšana.[58]

1980. gada 19. un 20. jūlijā Daugavas Vanagu Fonda „Straumēnos” notika pirmās Anglijas kokļu dienas, kurās piedalījās 9 koklētāju ansambļi no visas Anglijas.[59]

Folkloras atjaunošanas kustībā Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilgstoši daudz pazīstamākas un izplatītākas bija tieši Kurzemes kokles, ko Valdis Muktupāvels skaidro ar daudz labāk dokumentētajām Kurzemes koklēšanas tradīcijām, tostarp pavisam niecīgo Latgalē pierakstīto kokļu melodiju skaitu, tomēr, sākot ar folkloras atjaunošanas kustību 20. gadsimta beigās, situācija ir mainījusies par labu Latgales koklēm. Pirmie, kas koklēšanas atjaunošanas kustībā Latgales koklēm pievērsa īpaši uzmanību, bija Valdis un Māris Muktupāveli. Ar brāļa pamudinājumu un palīdzību Māris 1981. gadā izgatavoja Latgales kokli, ko sāka spēlēt grupā Iļģi, kurai pievienojās 1982. gadā. No 1983. līdz 1984. gadam arī Valda Muktupāvela vadītās folkloras kopas „Savieši” dalībnieki sev izgatavoja Latgales kokles, kam koklēšanas stilu un repertuāru pielāgoja paši. Liela loma Latgales kokles popularizēšanā bija arī kokļu meistaram Donātam Vucinam, kurš ar Valda Muktupāvela palīdzību un pamudinājumu 1984. gadā sāka gatavot Latgales kokles, kas savas augstās kvalitāte dēļ ātri vien kļuva iecienītas koklētāju vidū. Līdz savai nāvei 1999. gadā Vucins izgatavoja vairāk nekā 100 Latgales kokles.[60]

Mūsdienas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valda Muktupāvela dubultalbuma „Kokles” vāks

2002. gadā mūzikas izdevniecība „Upe” latviešu tautas mūzikas kolekcijas ietvaros laida klajā Valda Muktupāvela dubultalbumu „Kokles”, kura pirmajā kompaktdiskā „Muktukokles”, piedaloties Sergejam Ancupovam (sarods), Rūtai Muktupāvelai (balss) un Ilgai Reizniecei (vijole), ierakstīti Muktupāvela kokles jaundarbi, bet otrajā diskā „Tradicionālās kokles” — Kurzemes un Latgales tradicionālās kokļu melodijas.[61][62]

Valda Muktupāvela grāmatas „Kokle un koklēšana Latvijā” vāks

2010. gadā kultūras menedžmenta centrs „Lauska” izdeva Valda Muktupāvela divvalodīgu grāmatu (latviešu un angļu valodā) „Kokle un koklēšana Latvijā” (angļu: The Baltic Psaltery and Playing Traditions in Latvia), kuras atvēršana un ieskandināšana notika 2010. gada 4. februārī Latvijas Universitātes Mazajā aulā. Grāmatā vispārīgi aprakstītas kokles un koklēšana, to vēsture, uzbūve, paveidi un tradīcijas Latvijā, kā arī koklēšanas apguves metodika, skaņojumi, akordi, vingrinājumi un dažādas tradicionālās melodijas. Izdevumā iekļauts arī audiopielikums „Koklētprieks — skaņojumi, vingrinājumi, repertuārs”, kas paredzēts kā papildinājums grāmatas metodikas daļai.[63][64] 2013. gadā nāk klajā grāmatas otrais, papildinātais izdevums.

2013. gada 12. decembrī LTV1 notika televīzijas pirmizrāde Latvijas Televīzijas uzņemtajai dokumentālajai filmai par etnomuzikoloģi un koklētāju Laimu Jansoni „Kokles pavēlniece”.[65][66]

2015. gada 17. maijā, Latvijai prezidējot Eiropas Savienības Padomē, Briseles Mūzikas instrumentu muzejam tika uzdāvināta kokļu meistara Jāņa Rozenberga no egles izgatavota 12 stīgu tradicionālā Kurzemes kokle, ko ierakstā ieskandināja koklētāja Laima Jansone.[67][68][69]

2015. gada beigās folkloras kopa Skandinieki sadarbībā ar Ikšķiles tautskolu izdeva grāmatu „Kokles dziesma dvēselei”, kurā iekļauti koklēšanas padomi un akordi, kā arī dažādas tautasdziesmas ar vārdiem un notīm, ko izdevumam pievienotā kompaktdiskā iedziedājuši paši Skandinieki. Dziesmām pievienoti arī QR kodi ar mācību video, kas pieejami grāmatas YouTube kanālā.[70][71]

Izdevuma „Trejdeviņi koklētāji” vāks

2016. gadā „Lauska” laida klajā izdevumu „Trejdeviņi koklētāji”, kurā ietilpa kokļu skaņdarbu albums un grāmatiņa par koklēšanas tradīciju attīstību Latvijā. Izdevuma veidošanā piedalās tādi koklētāji kā Valdis Muktupāvels, Latvīte Cirse, Laima Jansone, Māris Muktupāvels, Dina Liepa, Baiba Indrēvica, Sanita Sprūža, Kristīne Ādmine, Leanne Barbo, Ansis Jansons, Jenni Venelainena un ansamblis „Cantata”, un tā atvēršana notika 2016. gada 21. maijā „Līvas ciema svētkos” Liepājā.[72][73][74][75]

Kokļu veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tradicionālās kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales kokle no Naujenes un Kurzemes kokle no Alsungas, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.

Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” izdala trīs tradicionālo kokļu veidus ar savām vēsturiski radušamies uzbūves, formas, gatavošanas, rotāšanas un spēlēšanas īpatnībām — Kurzemes kokles un Latgales kokles, kā arī cītarkokles, kas radušās jaunākos laikos, koklēm sajaucoties ar cītarām. Dažkārt izdalīts arī ceturtais kokļu veids — Vidzemes kokles.

Kurzemes kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes, Kursas, Rietumkursas jeb tā sauktās „mazās kokles” ir viens no trim tradicionālo kokļu veidiem. Tām raksturīgs salīdzinoši mazāks stīgu skaits, kas parasti svārstās no 5 līdz 9, un smalkāks, ieapaļš korpuss[76] (aptuveni 50—70 cm garumā, 10 cm platumā un 4—6 cm augstumā[77]) ar nedaudz uz augšu izliektiem galiem. Vairāk nekā puse atrasto un muzeju krājumā esošo Kurzemes kokļu ir ar 5 vai 6 stīgām, no kurām lielākā daļa nāk no Augškurzemes un Kurzemes rietumu piekrastes. Savukārt kokles ar 7, 8 vai pat 9 stīgām raksturīgas suitu apdzīvotajiem novadiem, bet vairāk nekā 9 stīgas Kurzemes koklēm sastopamas vien retumis.[76][77] Vēl viens Kurzemes koklēm raksturīgs uzbūves elements ir vītnes jeb „gliemeža” formā izveidots platākā gala apakšējais stūris, kurā pēc tam dažkārt izurbts vai izgriezts caurumu, lai mūzikas instrumentu varētu uzkarināt.[77] Kurzemes kokļu skaņgaldiņš visbiežāk rotāts ar 2 sešlapu saulītēm[78] vai retāk vilnīšu, zigzaga un trīsstūrīšu zīmju grebumiem, bet korpusa malās rotājumam iegriezts ģeometrisks raksts.[76][77]

„Kuršu kokles” sānskats ar priekšpusē iegrebto zīmju norakstu un Matīsa Siliņa to iespējamo atšifrējumu.[79] Alberta Prandes „Latvju rakstniecības portrejās”

Kurzemē atrastas senākās saglabājušās kokles — tā sauktā „kuršu kokle” un „ventiņu kokle” —, kam abām bijušas pa piecām stīgām. 69 centimetrus garā un 15 centimetrus platā (resnākajā vietā) „kuršu kokle” atrasta 1895. gada ekspedīcijā Durbes novada Durbes „Roņos”. Par to, kad kokle izgatavota, ir dažādi minējumi, no 17. gadsimta otrās puses līdz pat 13. gadsimtam. Apakšpusē tai iegriezts gada skaitlis „1710”, kas bija lielā mēra gads, kad to savā īpašumā ieguva kurzemnieku Bokumu dzimta.[80][81] Patlaban „kuršu kokle” atrodas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā,[81]. Koklei gan nav saglabājies skaņgaldiņš, kas varētu būt pazudis jau pēc lielā mēra 1710. gadā, jaunās mājas bērniem to izmantojot kā ragaviņas.[80] Arī „ventiņu kokli” Ventspils novada Piltenes „Reniķos” dalībnieki uzgājuši tajā pašā 1895. gada ekspedīcijā. Koklē iegrebti gada skaitļi „1282, 1559, 1757, 1782”, no kuriem „1559” varētu apzīmēt tās izgatavošanas gadu.[79]

Latgales kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11 stīgu Latgales kokles ar apses korpusu, egles skaņgaldiņu un ozola tapām

Latgales jeb tā sauktās „lielās kokles” ir otrais tradicionālo kokļu veids. Latvijas muzeju kokļu krājuma krietnu daļu veido tieši 18. un 19. gadsimtā izgatavotas Latgales kokles. Lielākajai daļai Latgales kokļu raksturīga trapecveida forma, tomēr ar straujāku šaurā gala sašaurinājumu nekā Kurzemes koklēm. To korpuss ir taisns, plakans un bez nekādiem izliekumiem. Izmēra ziņā Latgales kokles ir lielākas nekā Kurzemes kokles, un tām raksturīgs spārns — korpusa pagarinājums aiz tapu līnijas — kas pastiprina kokles skanējumu un kalpo kā rokas balsts koklētājam. Igauņu etnologs Igors Tenurists (Igor Tõnurist) uzskata, ka spārns ir kokles jaunievedums, kas sākumā līdz aptuveni 14. gadsimtam radās Pleskavas un Novgorodas zemēs, gusļariem pielāgojot kanneli savai spēles tehnikai, un pēcāk izplatījās tālāk atsevišķu Baltijas somu un baltuSetu igauņu, vepsu un latgaļu — kokļu konstrukcijās, tiem aizgūstot krievu etnogrāfijas elementus un instrumentālo deju mūziku ar tai raksturīgo akordspēli. Tenurists to pamato ar to, ka Novgorodā, ko tolaik apdzīvojuši salīdzinoši daudz Baltijas somi, 11.—14. gadsimta kultūrslānī atrastie gusļi ir daudz līdzīgāki Kurzemes koklēm, t.i., bez spārna. Šādam Tenurista atzinumam pievienojas arī muzikoloģe Īrisa Priedīte, piemetinot, ka zināms, ka spārnveida gusļi bijuši pazīstami tikai Krievijas ziemeļrietumos.[82][83]

Arī stīgu skaits Latgales koklēm ir lielāks kā Kurzemes koklēm, nereti pārsniedzot 12, bet mazāk par 9 stīgām tām ir reti. Latgales kokles apdares ziņā ir raupjākas un vienkāršākas. Vienkāršāki ir arī to skaņgaldiņa rotājumi, ko galvenokārt veido apļa, krusta vai zvaigznes formā izkārtoti dažāda izmēra ieurbti caurumiņi.[83]

Cītarkokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koklētāju Alberta Zlidņa un viņa dēla Pētera Zlidņa uzstāšanās 1940. gadā
Ārējo resursu video
Cītarkokles spēles apmācība
Instrumenta rāmja izgatavošana
Rāmja savienojumu izgatavošana
Rezonatoru izgatavošana
Urbšana un lakošana
Tapu un stīgu likšana

Autors: Pārdaugavas Tautas mūzikas biedrība

Cītarkokles (dažkārt sauktas arī vienkārši par cītarām vai koklēm)[84] ir trešais tradicionālo kokļu veids, kas izveidojies 19 gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Latvijas (jo īpaši Vidzemes[84]) koklēšanas un kokļu gatavošanas tradīcijas ietekmējot no Vācijas un citām Viduseiropas valstīm ienākušajām cītarām.[85] Etnoloģe Irisa Liepiņa Vidzemes cītaru izplatības sekmēšanā izceļ arī vācu rūpnieka, nošu un mūzikas literatūras izdevēja Jūlija Heinriha Cimmermaņa mūzikas instrumentu rūpnīcu, kas 1903. gadā atvēra savu nodaļu Rīgā, un kuras ražotie instrumenti ātri vien izplatījās apkārtnes kapellu mūziķu vidū.[84]

Cītarām, salīdzinājumā ar koklēm, bija vairāk stīgās, lielāks cītarveidīgs korpuss, kā arī metāla tapa un tiltiņš, kas savieno stīgas ar skaņgaldiņu. Tā kā cītarkokļu korpusam bija jāiztur daudz lielāks spriegums, to vairs negreba no vienkoča kā parastās kokles, bet līmēja no atsevišķām daļām un no iekšpuses nostiprināja ar šķērsribām. Visplašāk bijušas sastopamas vienkāršo stīgu cītarkokles, kam katram skanējuma tonim atbildusi viena stīga, tomēr gatavotas un spēlētas arī divkāršo un trīskāršo stīgu cītarkokles. Stīgu skaits vienkāršo stīgu cītarkoklēm svārstījies no 17 līdz pat 35. Cītarkokles skaņojums lielākoties saglabājies tāds pats kā tradicionālajām koklēm — diatoniska skaņu rinda. Vēlāk cītarkoklēm parādījušies arī korpusam netālu no tapām piestiprināti slēdži, ar ko varēja ātri, lēcienveidā par pustoni vienā (vienkāršie slēdži) vai abos virzienos (dubultslēdži) mainīt stīgas augstumu.[85]

Sākotnēji koklēm un cītarām sajaucoties, veidojušās dažādas starpformas ar viena vai otra instrumenta iezīmēm.[86] Latvijas muzeju fondu krājumos atrodamas dažādas šo abu mūzikas instrumentu starpformas, piemēram, 17 stīgu kokle, kokle ar līmētu korpusu un metāla tapām, cītarkokle ar starveidīgi izkārtotām stīgām, kā arī cītarkokle bez tiltiņa, ļaujot pakāpeniski izsekot cītarkokles attīstību līdz patstāvīgam tradicionālo kokļu veidam.[87]

Par cītarām līdzīgo daudzstīgu kokļu spēlēšanu Jūlijs Sproģis savā 1943. gada darbā „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” raksta šādi:

Esmu redzējis gan Latgales, gan Kurzemes koklētājus spēlētājam, turot kokli uz galda un spēlējam vienīgi ar brīviem pirkstiem. Zināms, kur bija daudzstīgu kokles, vairāk līdzīgas citarai, tur arī tas citaras veidā spēlēja ar kādu kociņu (skaidiņu) vai zoss spalvu skaŗot stīgas.

Jūlijs Sproģis „Senie mūzikas instrumenti un darba un godu dziesmu melodijas Latvijā” (1943)[88]

1990. gadu sākumā Īrisa Liepiņa apzina tā laika Vidzemes cītaru spēlēšanas un gatavošanas tradīcijas un 1993. gadā publicē rakstu „Tautas muzikanti Vidzemē”, kurā min, ka tās joprojām sastopamas Alūksnes, Madonas, Valkas un Valmieras apriņķī. Cītaras galvenokārt spēlētas lauku kapellās, kur visizplatītākās bijušas akordcītaras jeb tā sauktās dūru kokles un cītarkokles, kas dažkārt iesauktas arī par caurspēlējamajām pusdūru koklēm. Gandrīz visi cītaru gatavotāji bijuši kokamatnieki, kas kokapstrādi īemācījās vai nu no tēva vai kāda cita apkaimes kokamatnieka, bet cītarēšanu apguva pašmācībā vai no kāda cita apkaimes muzikanta. No cītaru meistariem īpaši izcelts Eduards Ārgailis un Aleksandrs Ķupers.[84]

Vidzemes kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdis Muktupāvels Vidzemes kokles kā atsevišķu kokļu veidu nav minējis. To īpaši izcēlusi nav arī Īrisa Priedīte, norādot, ka Vidzemē, tāpat kā Zemgalē gatavotas un spēlētas Kurzemes un Latgales kokles. Kurzemes kokles bijušas izplatītas arī Augšzemē, tomēr daudzās augšzemnieku gatavotajās koklēs esot jau parādījušās Latgales kokļu konstrukciju elementu iezīmes, piemēram, neliels spārns aiz tapu līnijas.[89]

Tomēr Vidzemes kokles, līdzās Kurzemes un Latgales koklēm, kā vienu no tradicionālo kokļu veidiem izdalījis Konstantīns Dravnieks. Viņš Vidzemes kokles raksturojis kā līdzīgas Kurzemes koklēm, tomēr ar atšķirīgu ķermeņa formu, vienlaikus norādot, ka ļoti niecīgie un senie, stipri bojātie Vidzemes kokļu paraugi par šo kokļu veidu sniedz nepilnīgu priekšstatu.[45] Kā galvenais cēlonis mazajam Vidzemē saglabājušos kokļu skaitam tiek minētie daudzie kari, slimības un brāļu draudzes darbība, kā arī tas, ka 19. gadsimta otrajā pusē, kad sākta tradicionālās mūzikas materiālu vākšana, no Rietumeiropas ievestās cītaras Vidzemē jau bija ieguvušas samērā lielu popularitāti un gandrīz pilnībā izstūmušas no aprites kokles.[89][45]

Modernizētās kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie atsevišķie kokļu modernizēšanas centieni ar nolūku standartizēt kokļu skaņojumu, paplašināt nospēlējamo skaņu diapazonu, pastiprināt to skanējumu, kā arī papildināt kokļu diatonisko skanējumu ar iespēju spēlēt arī hromatiskos toņus sākās jau 1920. un 1930. gados un turpinājās līdz 1970. gadiem. Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” izdala trīs modernizēto kokļu veidus, kas guvuši plašāku izplatību un izmantojumu: Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles, koncertkokles un Linauta—Dravnieka—Jansona kokles.[90]

Par kokļu modernizēšanu ir bijuši dažādi viedokļi. Leonīds Linauts 1930. gadu beigās Latvijā Artura Salaka vadīto kokļu modernizēšanu kritizēja:

No senās latviskās kokles radās krustojums, kas neko daudz neatšķīrās no tautā pazīstamās cimboles. (..) Iemesls „reformācijai” bija tas, ka čaklie darboņas, labu gribēdami, aizmirsa latviešu kokles raksturīgo īpatnību, proti, intīmo, savdabīgo un latvietim tik tuvo dvēselisko smalkumu, vēlēdamies to pārtaisīt skaļā, estrādei vai lielai telpai piemērotā mūzikas rīkā.

Konstantīns Dravnieks. „Latvija Amerikā”, Nr. 24 (20.03.1965)[45]

Arī mūsdienās, kaut arī daudz mazākā mērogā, turpinājās kokļu gatavotāju eksperimentēšana ar to uzbūvi un formu, piemēram, kokļu meistars Rihards Valters ap 2012./2013. gadu sāka izgatavot kokles ar pilnībā izliektu ķermeņa formu jeb tā iesauktās „laivas kokles”.[91]

Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā sauktās Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles tika izveidotas 1950. gadu beigās Latvijas PSR, kad bijušam krievu tautas mūzikas orķestra vadītājam Sergejam Krasnopjorovam 1946. gadā tika uzticēts veidot latviešu tautas mūzikas instrumentu orķestri. Tā vajadzībām viņš izstrādāja jauna veida kokles, kam par pamatu ņēma Pētera Korāta gatavotās kokles. Tām viņš, kā pats teica, veica „mērenu modernizāciju” — palielināja stīgu skaitu līdz 15 un izmainīja to konstrukciju, ieviešot tiltiņu un palielinot skaņas caurumus, kā arī izdalot pikolo, soprāna, tenora un basa kokles, no kurām basa kokle ievērojami atšķīrās ar savu hromatisko skaņojumu. Jaunās kokles pēc Krasnopjorova zīmējumiem un norādēm orķestrim izgatavoja Arturs Ķirpis.[92]

Jau 1947. gadā darbu sāka latviešu tautas mūzikas orķestris, kam, balstoties uz Ķirpja koklēšanu un atziņām, Krasnopjorovs 1951. gadā izdeva mācību līdzekli „Kokles skola”, kurā Ķirpis gan vairs nav pieminēts. Izdevumā iekļauti ne vien koklēšanas vingrinājumi, kuros īpaši izcelta koklēšana ar brauci, bet arī kokļu repertuārs.[92]

Koncertkokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Matīsa Korāta 1973. gadā izgatavota 27 stīgu alta koncertkokle

Pirmo koncertkokli ar trīsarpus oktāvām un 25 stīgām latviešu mūzikas orķestra solistei Helēnai Kļavai-Burgmeisterei 1951. gadā izgatavoja Romāns Ķirpis. Iepriekš orķestrī jau izmantoja tā saucamās „mēreni modernizētās” Krasnopjorova—Ķirpja diatoniskās kokles.[93] Koncertkoklei bija klusinātājs un pirmie tā sauktie dubultslēdži, ar ko varēja stīgu pārskaņot pustoni uz augšu vai leju[93], tādējādi kopā paplašinot nospēlējamo diapazonu par vēl vienu toni.[94]

1951. gadā koncertkokles uzsāka ražot Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā.[95] Drīz vien fabriikas meistars Žanis Baumanis koncertkoklēm izstrādāja „Līgo” un „Gaujas” modeļus.[96] 1959. gadā Juris Lindenbergs radīja jaunu dubultslēdžu konstrukciju, kā arī pieskrūvējamas kokļu kājas, lai koncertkokles varētu spēlēt bez vajadzības pēc īpašiem galdiņiem. Uzlabotās koncertkokles pakāpeniski ieviesās gan konservatorijā, gan arī mūzikas skolās un koklētāju ansambļos.[93] Jau 1961. gadā mazā pieprasījuma dēļ Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā pārtrauca ražot iepriekšējos bezslēdžu „Līgo” koncertkokles modeļus.[97]

„Kokles spēle: Teorija un repertuārs” (1973/1974) vāks

Pirmais koncertkokļu mācību līdzeklis „Kokles spēle: Teorija un repertuārs” izdots 1973./1974. gadā. To, apkopojot savus koklēšanas paņēmienus, kopā ar Gunu Āboliņu, Vjačeslavu Kotovu, Gunāru Ordelovski un Vilni Salaku izstrādājusi Helēna Kļava-Burgmeistere. Grāmatā apskatīta koklēšanas teorija un koncertkokļu uzbūve, kā arī iekļauti vingrinājumi, īpaši pievēršoties pozīciju mācībai koklējot ar brauci, un skaņdarbi gan vienai koklei, gan koklētāju ansambļiem.[98] Tajā arī izdalīti tolaik trīs izplatītākie koncertkokļu paveidi:

  • 25 stīgu soprāna kokle (sol—do4);
  • 26 stīgu alta kokle (do—sol3);
  • 25 stīgu tenora kokle (sol—do3).[94][98]

Pēcāk minēts, ka orķestros sastopamas arī 23 stīgu basa koncertkokles (si1—la), kas gan izmēra, hromatiskā skaņojuma un spēles tehnikas ziņā krasi atšķiras no iepriekšminētajiem koncertkokļu veidiem, un, ka mēdzot arī izgatavot solo koncertkokles ar vairāk stīgām, tā apvienojot soprāna un alta kokļu diapazonus un paplašinot nospēlējamās oktāvas līdz četrām un vairāk.[94][98] Pēc tam Āboliņa izstrādāja arī koklēšanas metodiku bērnu mūzikas skolām, mācību grāmatu un vairākus skaņdarbu pārlikumu un etīžu nošu krājumus koncertkoklēm.[99] Valdis Muktupāvels norāda, ka šīs koncertkokles mācība gan ir daudz līdzīgāka klasiskās arfas vai pat klavierspēles mācīšanai, nevis tradicionālajām koklēm.[60]

1992. gadā Rīgas mūzikas instrumentu fabrika, kur koncertkokļu izgatavošana bija notikusi līdz šim, tika slēgta, un līdz 1990. gadu vidum koncertkokles bija palikušas bez meistara. Pēc neskaitāmiem koncerkoklētāju lūgumiem drīz vien savā dzīvoklī koncertkokles labot un izgatavot atsāka Imants Robežnieks, kas iepriekš ar to bija nodarbojies fabrikā.[11] 2006. gada 19. jūnijā, lai atvieglotu un paātrinātu kokļu (jo īpaši koncertkokļu) izgatavošanu, kā arī saglabātu kokļu izgatavošanas tradīciju pārmantojamību un veicinātu to dokumentēšanu Graudu ielā 59 ar Latvijas Kultūras ministrijas un Rīgas domes atbalstu atklāts Eksperimentālais kokļu būves centrs, kurā tālākizglītības programmā koncertkokļu meistara Imanta Robežnieka vadībā apmācīti divi mācekļi[100][101] — Gatis Akmentiņš un Mārtiņš Paurnietis.[102] Centra izveidošanas brīdī koncertkokles bija pasūtījuši jau 59 cilvēki. Tā paša gada oktobrī centrā tika izgatavota pirmā koncertkokle.[103]

2008. gadā Imants Robežnieks izgatavoja pirmo elektroakustisko koncertkokli.[104][105] 2015. gadā nāca klajā koklētājas Ievas Veides albums „Tīra sirds”, kas ir pirmais albums, kur koncertkokle ir soloinstruments. Albuma iekļauti gan viņas jaundarbi, gan citu komponistu skaņdarbu pielāgojumi koncertkoklēm.[106]

Patlaban, pēc Latvijas Nacionālā mūzikas centra datiem, mūzikas izglītības iestādēs, kultūras namos un centros, kā arī vispārējās izglītības iestādēs ir vairāk nekā 70 koklētāju ansambļu, kuros kopā darbojas vairāk nekā 500 koklētāju.[107]

Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā 1980. gados ražota 30 stīgu bezslēdžu koncertkokle 
Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā 1980. gados ražota 19 stīgu „Līgo” modeļa kokle 
Imanta Robežnieka 2009. gadā izgatavota 28 stīgu basa koncertkokle 
Pētera Putniņa 2016. gadā izgatavota 22 stīgu mazā koncertkokle 

Linauta—Dravnieka—Jansona kokles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andreja Jansona izdevuma „Koklēšana” vāks (mākslinieks Leonīds Linauts)

Tā saukto Linauta—Dravnieka—Jansona kokļu atšķirīgā uzbūve un koklēšanas skola sāka veidoties ASV 1970. gados, tās attīstībā galveno ieguldījumu sniedzot trim cilvēkiem — māksliniekam Leonīdam Linautam, inženierim Konstantīnam Dravniekam un komponistam Andrejam Jansonam, kaut arī bez apzināta modernizēšanas nolūka. Pirmo trīspadsmitstīgu kokli pēc Linauta padomiem un Ž. Ciba palīdzību 1961. gada augustā Sietlā izgatavoja Valdis Kārkls. To ņemot par pamatu, 1961. gada decembrī sev kokli izgatavoja Dravnieks, kurš savus kokļu zīmējumus 1965. gadā publicēja laikrakstā „Latvija Amerikā” un tie kļuva par standartu citiem turpmākajiem trimdas kokļu gatavotājiem.[108][52]

1965. gadā Amerikas latviešu apvienības Kultūras birojs ar Kultūras fonda atbalstu[109] 1000 eksemplāros[110] ASV izdeva Andreja Jansona 54 lappušu biezu burtnīcu „Koklēšana”. Jansonam konsultējoties ar citiem kokļu speciālistiem, koklētājiem un kokļu izgatavotājiem, izdevumā iekļautas gan vispārīgas ziņas par koklēm un koklēšanu, gan praktiskas norādes — kokļu shematiski zīmējumi ar pievienotu nošu sistēmu, roku un kokles stāvoklis koklējot, pirkstu vingrinājumi, kokles skaņošana u.c., bet pielikumā pievienotas 50 latviešu tautasdziesmu un 9 tautas deju melodiju un to apdaru notis.[109] Izdevums trimdas latviešu vidū kļuva par koklēšanas apguves pamatlīdzekli,[108] un tas pārizdots trīs reizes — 1968., 1971 un 1977. gadā, savukārt 1978. gadā izdots Jansona kokļu skaņdarbu repertuāra krājums „Koklēšana II”.[111]

Kaut arī ārēji Linauta—Dravnieka—Jansona kokles tikpat kā neatšķīrās no tradicionālajām Kurzemes koklēm, Valdis Muktupāvels savā grāmatā „Kokles un koklēšana Latvijā” to izdalīšanu kā atsevišķu modernizēto kokļu veidu pamato ar Kurzemes kokļu senākajām tradīcijām neatbilstoši lielo stīgu skaitu, resnumu un nospriegotību, kā arī mazo attālumu starp stīgām, kas koklēšanu ar pirkstiem bez brauča padarīja gandrīz neiespējamu. Arī Jansona sarakstītās grāmatas koklēšanas mācība balstījās uz šīm kokļu uzbūves īpatnībām.[108]

Folklorā un mitoloģijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības piemineklī skulptūru grupā „Vaidelotis” attēlots vaidelotis ar Kurzemes sešstīgu kokli

Valdis Muktupāvels kokles atzinis par sabiedriski un ekonomiski visaugstāk novērtēto latviešu mūzikas instrumentu.[112] Par tās mītisko izcelsmi no visiem latviešu mūzikas instrumentiem latviešu folklorā un mitoloģijā arī ir visvairāk liecību.[20] Pavisam Krišjāņa Barona apkopotajā tautasdziesmu krājumā „Latviju Dainas” un Pētera Šmita „Tautas dziesmās” kokles, koklētāji vai koklēšana minētas 274 dziesmās.[112] Kokles sauktas par „Dieva koklēm” un „zelta koklēm”, tās, iespējams, saistot ar debesu un saules sfēru, uz ko vedina domāt arī kokļu skaņgaldiņā grebtie saulīšu rotājumi. Tautasdziesmās kā mītiskie koklētāji parasti minēti Dieva dēli — Jānis un dievišķie dvīņi — vai Saule, kas koklē Austras koka zaros, bet, saskaņā ar pasakām, līdz cilvēkiem kokles nokļuvušas, Dievam tās uzdāvinot kādam labsirdīgam jaunietim, kurš viņam grūtā brīdī pasniedzis izpalīdzīgu roku.[20]

Vairāk nekā piektdaļā tautasdziesmu kokles minētas saistībā ar vedībām, brāļiem-panāksniekiem dzenoties pakaļ vedēju aizvestajai māsai un pa ceļam sastopot krauklīti sēžam ozolā vai kalnā, „zelta kokles koklēdams/rociņā”, kas viņiem parāda tālāko ceļu un parasti arī pavēsta tālākos notikumus. Aptuveni 45 dainās apcerēta kokļu skaņa vai koklēšana, bet 10 tautasdziesmās kokles minētas pieguļā un tikai trijās kā deju mūzikas instruments.[112]

Koklēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales kokles spēlēšana, to guļus turot klēpī

Valdis Muktupāvels norāda, ka koklēšanai raksturīgie paņēmieni ir samērā atšķirīgi no citu stīgu instrumentu spēlēšanas. Arī Kurzemes kokļu spēlē, salīdzinājumā ar Latgales kokles spēli, ir zināmas īpatnības.[113]

Par suitu novadā vēl sastapto dzīvo koklēšanas tradīciju Andrejs Jurjāns savā 1892. gada darbā „Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot” rakstīja:

Kokli sit, vai nu uz galda izliekot, vai uz klēpja turot. Šaurajā galā ar labās rokas rādītāju vai vidus pirksta naga malu, vai arī ar sevišķu kociņu sit pa stīgām, kamēr plašākā galā, kreisās rokas delnu uz kokles kantes atstutējot, ar pirkstiem piecas augšējās stīgas pēc vajadzības gan strinšķina, gan arī, pirkstiem uzspiežot, viņu skaņu aptur. Palaikam skaņu aptur divām stīgām: vai g un h, vai arī a un c, — caur ko, ar labo roku pār stīgām raujot, dabū divus akordus — kvartsekstakordu un dominantseptakordu bez tercas. Zemā stīga arvienu līdzi skan, kādēļ viņu par „dziedātāju” sauc

Andrejs Jurjāns „Ievērojumi, latvju tautas mūzikas materiālus krājot” (1892)[114]

Valdis Muktupāvels norāda, ka Jurjāna Augšzemē minētā „kokļu sišana” nav domāts cimbolei līdzīgs spēlēšanas stils, bet gan drīzāk stīgu ieskandināšanu ar kociņu, to strauji virzot prom no sevis. Savukārt ar pēdējo teikumu domāts tas, ka apakšējā stīga skan visu laiku, pildot burdona funkciju. Ejot vai jājot, kokles uzkāra saitē pār plecu. Sproģis apraksta vēl vienu koklēšanas veidu:

Koklētājs tur instrumentu klēpī tā, ka instrumenta muguras puse atslienas pret kreiso plecu. Instruments, zināms, uz augšu izcelts. Ja nevajag tvert pilnus ķērienus (akordus) — labās rokas īkšķis stāv pie steķa, kamēr citi pirksti koklē. Arī kreisās rokas rādītāja pirksts (ar rokas augšstilbu pieturot instrumentu) mēdz līdzi darboties uz pirmās stīgas, dodams takti un piebasēdams.

Skaņojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kokļu skaņojumi bijuši dažādi, pārsvarā diatoniski. Kokļu senāko skaņojumu pamatā ir apakšējā vai augšējā burdona stīga, ko papildina pārējo stīgu dažādi tetrahordi. Daži Jurjāna un Melngaiļa pierakstīti kokļu skaņojuma paraugi[112]:

Stīgu skaits Skaņojumi
5 D-E-Fis-G-A G-A-H-C-D
6 D-G-A-H-C-D D-G-A-B-C-D
7 Fis-H-Cis-Dis-E-Fis-Gis
9 H-Cis-A-D-E-Fis-G-A-H

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Koklētāja Līga Griķe iegūst pirmo vietu starptautiskā konkursā Londonā». Lsm.lv. 2016. gada 1. marts. Skatīts: 2016. gada 22. aprīlī.
  2. 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 «Muzicēšana». Biedrība „Suitu novads”. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  3. «Ansis Jansons no kokles spēles gūst adrenalīnu». Delfi. 2012. gada 31. janvāris. Skatīts: 2017. gada 28. janvārī.
  4. Gita Lancere. «Kokles atzīšana. Koklētājs un topošais etnomuzikologs Ansis Jansons». Odiseja. Latvijas Radio 3. Lsm.lv, 2016. gada 22. aprīlis. Skatīts: 2017. gada 28. janvārī.
  5. Māra Lapsa. «Kokli spēj izgatavot ikviens! Ciemos pie skolotāja Viktora Černoglazova Druvienā». Latvijas Avīze, 2014. gada 8. marts. Skatīts: 2015. gada 13. augustā.
  6. Sintija Lase (2009. gada 23. novembris). Igauņu ģimene Latgalē darina mūzikas instrumentus. Kasjauns.lv. Atjaunināts: 2015. gada 25. martā.
  7. Ieva Zeidmane. «Ko darīt, ja sieva pie galda aizvelk dziesmu? Gunārs Igaunis atbildi zina...». Mākslinieka darbistabā. Lsm.lv, 2009. gada 23. novembris. Skatīts: 2016. gada 12. augustā.
  8. Latvīte Cirse. «Etnogāfisko kokļu meistari». koklesrullee.com, 2014. gada 6. marts. Skatīts: 2015. gada 13. augustā.
  9. «Where do I get a kokle?» (angliski). Piekuns.com. Skatīts: 2015. gada 13. augustā.
  10. Māra Vucina-Bērziņa. «Donāts Vucins – ne tikai kokļu meistars». Latvijas Folkloras biedrība, 2015. gada 4. janvāris. Skatīts: 2015. gada 13. augustā.
  11. 11,0 11,1 Madara Cālēna (2009. gada 17. februāris). Gatis Akmentiņš ir viens no retajiem kokļu būves mācekļiem. Diena. Atjaunināts: 2015. gada 16. augustā.
  12. Ieva Štāle. «Latvijas lepnuma stāsts: Kokļu meistara sirdī tautas mūzikas gēns». Delfi, 2015. gada 12. novembris. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
  13. Inese Lūsiņa (2004. gada 17. marts). Darbs kā deja uz virves. Diena. Atjaunināts: 2015. gada 16. augustā.
  14. Tatjana Kovaļenko, Ainārs Krauklis. «Latviešu Stradivāri — kokļu meistars» (krieviski). Pirmais Baltijas Kanāls, 2014. gada 31. janvāris. Skatīts: 2017. gada 9. februārī.
  15. Guntars Godiņš, Santa Lauga. «Seno instrumentu pētnieks Valdis Muktupāvels (no 0:22:31 līdz 0:23:05)». Dialogi. Latvijas Radio 1. Lsm.lv, 2017. gada 29. aprīlis. Skatīts: 2017. gada 30. aprīlī. Tieši tāpat kankles un kokles. Šeit, starp citu, ir vērts pieminēt, ka lietuviešiem ir daudzskaitlinieks kanklės, jo viņi nesaka kanklė praktiski nekad. Un mūsdienu latviešu valodā ir iegājis vienskatlinieks „kokle”. Bet, ja mēs skatāmies folkloras tekstus un pamatā tautasdziesmas, „krauklīts sēž ozolā, zelta kokles rociņā”. Endzelīns teica, ja gribam meklēt pareizu latviešu valodu, tad jāskatās dainās. Ja tur ir tāda forma, tātad tā būs pareiza.
  16. Muktupāvels 1999, 96.—97. lpp.
  17. 17,0 17,1 17,2 Muktupāvels 2013, 12.—14. lpp.
  18. Valdis Muktupāvels. «Kokles un koklēšana». Latvijas kultūras kanons. Skatīts: 2015. gada 29. decembrī.
  19. Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 2001. 413. lpp. ISBN 9984-700-12-7.
  20. 20,0 20,1 20,2 «Skaņas mitoloģija». Sarunas II. Rīga : Sabiedriskais izglītības fonds „Jaunā akadēmija”. 2001. 254.—262. lpp. ISBN 978-9984-94-231-5. Skatīts: 2017. gada 1. martā.
  21. Ģirts Laube. «Kā rodas kokles». Zelta Spēles. Skatīts: 2015. gada 31. jūlijā.
  22. Muktupāvels 1999, 86. lpp.
  23. Konstantīns Dravnieks (1965. gada 24. marts). "Latviešu kokles". Latvija Amerikā (Nr. 24): 6. lpp.
  24. Konstantīns Dravnieks (1965. gada 24. marts). "Latviešu kokles". Latvija Amerikā (Nr. 24): 6. lpp.
  25. Muktupāvels 2013, 15—16. lpp.
  26. Muktupāvels 1999, 85.—86. lpp.
  27. Īrisa Priedīte (1992. gada 1. janvāris). "Kokles, to raksti un rotājumi". Latvju Mūzika (Nr. 21): 108. lpp.
  28. 28,0 28,1 "Kokļu meistari". Londonas Avīze (Nr. 1764): 3. 1981. gada 6. marts.
  29. Dziesmu un deju svētki. «Amatu māja. Kokļu meistars Andris Roze». YouTube, 2014. gada 28. marts. Skatīts: 2017. gada 1. marts.
  30. Jānis Ādamsons (1939). "Gatavosim mūsu tautas nacionālo mūzikas instrumentu — kokli". Mazpulks (Nr. 1): 32. lpp.
  31. 31,0 31,1 Muktupāvels 1999, 8. lpp.
  32. Priedīte 1983, 61.—62. lpp.
  33. Priedīte 1983, 64. lpp.
  34. 34,0 34,1 Muktupāvels 1999, 2.—3. lpp.
  35. 35,0 35,1 Muktupāvels 1999, 31. lpp.
  36. 36,0 36,1 Muktupāvels 2013, 21. lpp.
  37. Muktupāvels 2013, 32.—33. lpp.
  38. Muktupāvels 1999, 33. lpp.
  39. R. Akers (1937. gada 15. jūnijs). "Kā tapa pirmais kokļu orķestris". Mazpulks (Nr. 6): 256—257.
  40. "Kalētu mazpulka darbs". Kurzemes Vārds (Nr. 76): 2. 1938. gada 2. aprīlis.
  41. "Mazpulki meklē paraugus dzīvē". Brīvā Zeme (Nr. 78): 12. 1938. gada 5. aprīlis.
  42. "Mazpulks dibina kokļu orķestri". Latgales Vēstnesis (Nr. 28): 1. 1939. gada 10. marts.
  43. "3. dienās pagatavotas 72 kokles". Brīvā Zeme (Nr. 272). 1939. gada 30. novembris.
  44. "Dibinās mazpulku koklētāju orķestri". Daugavas Vēstnesis (Nr. 137). 1939. gada 1. decembris.
  45. 45,0 45,1 45,2 45,3 Konstantīns Dravnieks (1965. gada 20. marts). "Latviešu kokles". Latvija Amerikā (Nr. 23): 6. lpp.
  46. 46,0 46,1 46,2 O. Rēziņš (1940. gada 11. maijs). "Bērzgaliešu koklētāji". Daugavas Vēstnesis (Latviešu koru apvienība ASV) (Nr. 107): 19. lpp.
  47. "Latgales balsis skanēs radiofonā". Daugavas Vēstnesis (Nr. 104). 1940. gada 8. jūnijs.
  48. Jūlijs Sproģis (1940. gada 9. marts). "Latgales kokles un koklētāji". Daugavas Vēstnesis (Latviešu koru apvienība ASV) (Nr. 57): 3. lpp.
  49. Muktupāvels 2013, 33. lpp.
  50. 50,0 50,1 Muktupāvels 2013, 35. lpp.
  51. 51,0 51,1 «Kokle (1986)». DIVA. Kultūras informācijas sistēmu centrs. Skatīts: 2017. gada 4. februāris.
  52. 52,0 52,1 52,2 52,3 52,4 Konstantīns Dravnieks (1972. gada 1. novembris). "Kokļu renesanse". Tilts (Nr. 128—129): 6. lpp.
  53. "Kokles among Latvians in western countries and Latvia". Laiks (Nr. 25): 24.—28. lpp. 2009. gada 20. jūnijs.
  54. Rita Gāle (1965. gada 18. septembris). "Kokle savaldzina 400 klausītājus". Laiks (Nr. 75): 6.
  55. "Liepas kokle tālu skan". Londonas Avīze (Nr. 1385): 4. 1973. gada 6. jūlijs.
  56. "Anglijā dzīvojošie kokļu gatavotāji stāsta". Pa Dejas Ceļu (Nr. 57): 24.—25. lpp. 1981. gada 1. aprīlis.
  57. "Daiļamatam veltīts mūžs". Londonas Avīze (Nr. 1782): 4. 1981. gada 10. jūlijs.
  58. "Kokle — tautas dzīvā daļa". Latvijas Amerikā (Nr. 55): 10. lpp. 1975. gada 1. novembris.
  59. Zenta Blezūra (1980. gada 1. decembris). Juris Ruņģis. red. "1. kokļu dienas". Pa Dejas Ceļu (Austrālijas latviešu tautas deju kopas) (Nr. 55): 7.—9. lpp.
  60. 60,0 60,1 Valdis Muktupāvels (2009). "The small or the big kokles? [A Shift of Preferences in the Context of the Folklore Revival Movement]". Musiikin suunta (Nr. 1): 5.—13. lpp. Atjaunināts: 2017. gada 4. maijā.
  61. «Klajā nācis Valda Muktupāvela albums ‘Kokles’». Delfi. 2002. gada 13. decembris. Skatīts: 2016. gada 2. augustā.
  62. Ieva Puķe (2002. gada 27. decembris). Kokles dvēsele. Diena. Atjaunināts: 2016. gada 2. augustā.
  63. Daina Zalāne. «Iznāk Valda Muktupāvela kokles spēles mācību grāmata „Kokles un koklēšana Latvijā”». Latvijas Universitāte, 2010. gada 29. februāris. Skatīts: 2015. gada 29. decembrī.
  64. «Valdis Muktupāvels 'Kokles un koklēšana Latvijā'». Delfi. 2010. gada 4. marts. Skatīts: 2015. gada 29. decembrī.
  65. LTV1 piedāvā dokumentālo filmu Kokles pavēlniece par Laimu Jansoni. Diena. 2013. gada 12. decembris. Atjaunināts: 2016. gada 23. aprīlī.
  66. «LTV1 dokumentālās filmas „Kokles pavēlniece” tv pirmizrāde». tvnet.lv. 2013. gada 5. decembris. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
  67. Vita Anstrate. «Briselei dāvina Kurzemes etnogrāfisko kokli». Lsm.lv, 2015. gada 17. marts. Skatīts: 2015. gada 29. decembrī.
  68. «Latvija Briseles Mūzikas instrumentu muzejam dāvina latviešu kokli». Delfi. 2015. gada 17. marts. Skatīts: 2015. gada 29. decembrī.
  69. Zigfrīds Muktupāvels. «Latviešu etnogrāfiskā kokle Briselē blakus citu tautu mūzikas instrumentiem». Kultūras Rondo. Lsm.lv, 2015. gada 19. maijs. Skatīts: 2016. gada 24. aprīlī.
  70. Baiba Kušķe. «Grāmata „Kokles dziesma dvēselei” — palīgs kokles spēles apguvē». Lsm.lv, 2015. gada 29. decembris. Skatīts: 2016. gada 18. aprīlī.
  71. «Iznākusi kokles spēles mācību grāmata „Kokles dziesma dvēselei”». Lsm.lv. 2015. gada 29. decembris. Skatīts: 2016. gada 18. aprīlī.
  72. Anda Buševica. «„Trejdeviņi koklētāji” — šī brīža kokles spēles panorāma». Augstāk par zemi. Lsm.lv, 2016. gada 14. maijs. Skatīts: 2016. gada 29. maijā.
  73. «Iznāk mūsdienu koklēm veltīts izdevums „Trejdeviņi koklētāji”». Lsm.lv. 2016. gada 18. maijs. Skatīts: 2016. gada 29. maijā.
  74. «Noklausies! Saksofona un kokles saspēle skaņdarbā 'Melnā jūra'». Delfi. 2016. gada 27. maijs. Skatīts: 2016. gada 29. maijā.
  75. Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels. «Par koklēšanas tradīcijas attīstību Latvijā». Kultūras Rondo. Lsm.lv, 2016. gada 14. jūnijs. Skatīts: 2016. gada 2. augustā.
  76. 76,0 76,1 76,2 Muktupāvels 2013, 15.—16. lpp.
  77. 77,0 77,1 77,2 77,3 Priedīte 1983, 66. lpp.
  78. Muktupāvels 1999, 97. lpp.
  79. 79,0 79,1 http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Zeiferts/5.pirmie/1latv/1.htm
  80. 80,0 80,1 Priedīte 1983, 65. lpp.
  81. 81,0 81,1 Muktupāvels 2013, 14. lpp.
  82. Priedīte 1983, 70. lpp.
  83. 83,0 83,1 Muktupāvels 2013, 17. lpp.
  84. 84,0 84,1 84,2 84,3 Īrisa Liepiņa (1992. gada 1. janvāris). Roberts Zuika. red. "Tautas muzikanti Vidzemē". Latvju muzikanti (Latviešu koru apvienība ASV) (Nr. 22): 2545.—2548. lpp.
  85. 85,0 85,1 Muktupāvels 1999, 103. lpp.
  86. Muktupāvels 2013, 19. lpp.
  87. Muktupāvels 1999, 104. lpp.
  88. Muktupāvels 2013, 20. lpp.
  89. 89,0 89,1 Priedīte 1983, 69. lpp.
  90. Muktupāvels 2013, 20.—21. lpp.
  91. Anete Stuce. «„Karstais dejas kartupelis” un Riharda Valtera laivas kokles». Etnovēstis. Latvijas Radio 3. Lsm.lv, 2016. gada 23. februāris. Skatīts: 2017. gada 1. martā.
  92. 92,0 92,1 Muktupāvels 2013, 22.—24. lpp.
  93. 93,0 93,1 93,2 Muktupāvels 2013, 24. lpp.
  94. 94,0 94,1 94,2 Āboliņa, Kļava u.c. 1974, 5.—6. lpp.
  95. "Koncertkokliu ražos masveiidīgi". Literatūra un Māksla (Nr. 42): 3. lpp. 1951. gada 21. oktobris.
  96. "Pie kokļu ražotājiem". Par Atgriešanos Dzimtenē (Nr. 69): 4. lpp. 1956. gada 11. decembris.
  97. M. Niklajevs (1973. gada 12. augusts). "Kur un kā ražot?". Padomju Jaunatne (Nr. 155): 4. lpp.
  98. 98,0 98,1 98,2 Muktupāvels 2013, 24.—25. lpp.
  99. M. Kalniņa (1978. gada 25. maijs). "Senā kokle jaunās skaņās". Dzimetnes Balss (Nr. 2): 3. lpp.
  100. «Atklās Kokļu būves centru». tvnet.lv. 2006. gada 19. jūnijs. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
  101. LETA. «Jaunajā Kokļu būves centrā turpmāk apmācīs divus mācekļus». Delfi, 2006. gada 19. jūnijs. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
  102. Marciana Krauze (2006. gada 18. novembris). "Aug jauni kokļbūvētāji. Rīgā atvērts pirmais kokļu būves centrs". Latvija Amerikā (Nr. 45): 15—16. lpp.
  103. «Iznāk Valda Muktupāvela kokles spēles mācību grāmata "Kokles un koklēšana Latvijā"». Latvijas Vēstnesis. 2006. gada 12. oktobris. Skatīts: 2017. gada 9. aprīlis.
  104. «Latvijā izgatavota pirmā elektriskā koncertkokle». tvnet.lv. 2008. gada 19. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 13. augustā.
  105. «Latvijā tapusi pirmā elektroniskā koncertkokle». Delfi. 2008. gada 18. jūlijs. Skatīts: 2016. gada 24. aprīlī.
  106. Baiba Kušķe. «Ievas Veides «Tīra sirds» - kokle amerikāņu, spāņu, ķīniešu un franču mūzikas intonācijās». Lsm.lv, 2015. gada 1. septembris. Skatīts: 2017. gada 8. februārī.
  107. «Koklētāju ansambļi». Latvijas Nacionālais mūzikas centrs. Skatīts: 2016. gada 2. augustā.
  108. 108,0 108,1 108,2 Muktupāvels 2013, 26.—27. lpp.
  109. 109,0 109,1 Arnolds Šturms (1967. gada 4. februāris). "Koklēšanas renesanse". Laiks (Grāmatu Draugs) (Nr. 10): 3.
  110. "Koklēšanas mākslas atjaunotājs Andrejs Jansons". Londonas Avīze (Nr. 1128). 1968. gada 19. aprīlis.
  111. "Andrejs Jansons Rīgā svin jubileju". Laiks (Grāmatu Draugs) (Nr. 41): 3. 2008. gada 25. oktobris.
  112. 112,0 112,1 112,2 112,3 Muktupāvels 1999, 100.—101. lpp.
  113. Muktupāvels 2013, 41. lpp.
  114. Muktupāvels 2013, 32. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]