Kolpomīdas
| Kolpomīdas Colpomyida Carter et al., 2011 | |
|---|---|
 Kolpomīdas Colpomya constricta | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Moluski (Platyhelminthes) |
| Klase | Gliemenes (Bivalvia) |
| Apakšklase | Autobranhijas (Autobranchia) |
| Infraklase | Pteriomorfijas (Pteriomorphia) |
| Kārta | Kolpomīdas (Colpomyida) |
Kolpomīdas (Colpomyida) ir paleozoja gliemeņu kārta. Šo kārtu 2011. gadā izveidoja starptautiska speciālistu grupa (49 dalībnieki) amerikāņu paleontologa Džozefa Kārtera vadībā. Ģeohronoloģiski kolpomīdu pārstāvji ir zināmi no agrā ordovika līdz silūra periodam, lai gan lielākā kolpomīdu daļa izmira ordovika beigās. Vienas no beidzamajām kolpomīdām ir atrastas Gotlandes augšsilūra ludlovas nogulumos.
Apraksts
[labot | labot pirmkodu]Čaulas ir izstiepti ovālas vai trīsstūrveidīgas, asimetriskas. Virsotnes būtiski nobīdītas uz priekšu. Čaulas priekšējā daļa sašaurinās, bet aizmugurējā daļa paplašinās. Čaulas ir mazas līdz vidēji lielas (garums 1,5 līdz 4 cm). Dažām sugām starp čaulas vākiem var būt sprauga priekš bisusa pavedieniem. Čaulas ārējā virsma pārsvarā ir gluda vai arī ornamentēta ar tievām, koncentriskām augšanas līnijām. Čaulas sienas veidotas no aragonīta. Ārējo slāni veido prizmatiskais aragonīts, kur prizmu stabiņi orientēti perpendikulāri čaulas virsmai. Iekšējo slāni veido perlamutrs, kas sastāv no plānām daudzstūranām aragonīta plātnītēm. No ārpuses čaulu sedza organiskais (konhiolīna) periostraka slānis. Kolpomīdu čaulām ir disodonta slēdzene, kas parasti ir bez zobiem vai arī var saturēt vienu vai dažus zobveida pauguriņus. Čaulas vāku saite bija ārēja, opistodetiska, un stiprinājās īpašā saites vagā aiz virsotnes. Uz čaulas iekšējās virsmas ir divi anizomiāri adduktoru muskuļu nospiedumi. Priekšējā muskuļa nospiedums bija neliels, reizēm gandrīz nepamanāms. Aizmugurējā muskuļa nospiedums ir liels un skaidrs. Bez šiem nospiedumiem, reizēm blakus priekšējam nospiedumam ir redzamas nelielas iedobes, kur stiprinājās bisusa muskuļi, kas pievilka bisusa pavedienus, ļaujot gliemenei cieši piespiesties pie substrāta un stabilizēt čaulas stāvokli. Mantijas līnija ir vesela.
Kolpomīdas ieņēma sēdošu epifaunas ekoloģisko nišu, nedaudz ierokoties smiltīs vai dūņās, vai arī ar bisusa pavedieniem stiprinoties pie cietas pamatnes. Tās bija filtrētāji, kas izmantoja savas žaunas gan elpošanai, gan arī ūdenī peldošu barības vielu izfiltrēšanai. Kolpomīdas apdzīvoja seklūdens šelfa jūras. Lai gan tās parsvarā bija jūras iemītnieces, taču daži dati liecina, ka tās bija vienas no pirmajām gliemenēm, kas spēja dzīvot sājūdenī vai piekrastes ūdeņos. Sākotneji kolpomīdas apdzīvoja Gondvanas šelfa zonas (Āfrika, Dienvidamerika, Dienvideiropa), bet ordovika beigās tās migrēja uz ziemeļiem, sasniedzot Laurentijas (Ziemeļamerika) un Baltikas (Ziemeļeiropa) kontinentus, kļūstot kosmopolītiskas.
Sistemātika
[labot | labot pirmkodu]Kolpomīdu dalījums virsdzimtās, dzimtās un ģintīs:[1]
- kārta: Colpomyida Carter et al., 2011 †
- virsdzimta: Colpomyoidea Pojeta & Gilbert-Tomlinson, 1977 †
- dzimta: Colpomyidae Pojeta & Gilbert-Tomlinson, 1977 †
- ģints: Colpantyx Pojeta & Gilbert-Tomlinson, 1977 †
- ģints: Colpomya Ulrich, 1894 †
- ģints: Eurymya Ulrich, 1894 †
- ģints: Xestoconcha Pojeta & Gilbert-Tomlinson, 1977 †
- dzimta: Evyanidae J.G. Carter, D.C. Campbell & M.R. Campbell, 2000 †
- ģints: Evyana Liljedahl, 1990 †
(†) - izmirušu organismu grupa.