Kongo Karaliste
Kongo Karaliste (kongu: Kongo dya Ntotila) bija vēsturiska Centrālās Āfrikas valsts, kas izveidojās aptuveni 14. gadsimtā un dažādās formās pastāvēja līdz 20. gadsimta sākumam.[1] Tās politiskais un kultūras centrs atradās Mbanza Kongo, mūsdienu Angolas ziemeļos. Karalistes ietekmes teritorija aptvēra daļu mūsdienu Angolas, Kongo Demokrātiskās Republikas un Kongo Republikas.[2]
Kongo Karalisti apdzīvoja galvenokārt kongo tauta un citas bantu tautas. Valdniekam bija tituls manikongo (Mwene Kongo), un karaliste sastāvēja no vairākām provincēm un tai pakļautām teritorijām.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Kongo Karalistes izcelsme nav pilnībā noskaidrota. Vēlāk pierakstītās mutvārdu tradīcijas tās izveidošanos saista ar vairāku agrāku politisku veidojumu apvienošanu, izmantojot gan iekarojumus, gan politiskas savienības.[1]
Kontakti ar portugāļiem
[labot | labot pirmkodu]1483. gadā Kongo piekrasti sasniedza portugāļu jūrasbraucējs Diogu Kans.[2] Starp Kongo valdniekiem un Portugāli izveidojās diplomātiskas, reliģiskas un tirdznieciskas attiecības.
1491. gadā Kongo valdnieks Nzinga a Nkuvu pieņēma kristietību un kristībā ieguva vārdu Žuans I. Kristietību pieņēma arī daļa Kongo aristokrātijas.[1]
Īpaši nozīmīga kristietības nostiprināšanās notika karaļa Afonso I valdīšanas laikā. Viņš uzturēja ciešas diplomātiskās attiecības ar Portugāli un atbalstīja kristīgās izglītības un baznīcas institūciju attīstību. Laika gaitā kristietība Kongo tika pielāgota vietējām kultūras tradīcijām, izveidojoties savdabīgai Kongo kristīgajai kultūrai.[3]
Atlantijas vergu tirdzniecība
[labot | labot pirmkodu]No 16. gadsimta arvien lielāku nozīmi Kongo attiecībās ar Eiropas tirgotājiem ieguva Atlantijas vergu tirdzniecība. Sākotnējā tirdzniecība ar Portugāli paplašināja jau pastāvošos Kongo tirdzniecības tīklus, tomēr pieaugošais pieprasījums pēc paverdzinātiem cilvēkiem pakāpeniski kļuva par destabilizējošu faktoru.[2]
Afonso I centās ierobežot nekontrolētu vergu tirdzniecību un vērsās pie Portugāles valdnieka saistībā ar cilvēku nelikumīgu paverdzināšanu. Tomēr vergu tirdzniecība turpināja pieaugt un būtiski ietekmēja reģiona politisko un sociālo attīstību.
Konflikts ar Portugāli un Mbvilas kauja
[labot | labot pirmkodu]17. gadsimtā attiecības starp Kongo Karalisti un portugāļu koloniju Angolā kļuva arvien saspringtākas. Abas valstis konkurēja par politisko ietekmi, tirdzniecības ceļiem un pakļautajām teritorijām.
1665. gadā notika Mbvilas kauja, kurā portugāļu un to sabiedroto spēki sakāva Kongo armiju. Kongo karalis Antoniu I kaujā tika nogalināts.[4]
Karaļa nāve un sakāve ievērojami vājināja centrālo varu un veicināja ilgstošu cīņu par troni.
Pilsoņu kari
[labot | labot pirmkodu]Pēc Mbvilas kaujas Kongo sākās ilgstoši pilsoņu kari. Dažādi aristokrātiskie nami un provinču valdnieki cīnījās par manikongo titulu. 1678. gadā galvaspilsēta Sansalvadora jeb Mbanza Kongo tika pamesta, un karaliste faktiski sadalījās vairākos konkurējošos politiskos centros.[4]
18. gadsimta sākumā ievērojamu reliģisku un politisku kustību vadīja Kimpa Vita jeb Dona Beatrise. Viņa aicināja atjaunot Kongo politisko vienotību un izveidoja kristīgu kustību, kas pazīstama kā antoniānisms. 1706. gadā Kimpa Vita tika sagūstīta un sodīta ar nāvi.[4]
Vēlāk karaļa Pedro IV valdīšanas laikā daļēji tika atjaunota valsts politiskā vienotība, tomēr Kongo Karaliste vairs neatguva 15. un 16. gadsimtā sasniegto politisko varenību.
Koloniālais laikmets un karalistes likvidēšana
[labot | labot pirmkodu]19. gadsimtā Eiropas valstu koloniālā ietekme Centrālāfrikā strauji palielinājās. 1884.—1885. gada Berlīnes konferences laikmetā plašākais Kongo kultūrvēsturiskais reģions tika sadalīts starp Portugāles, Francijas un Beļģijas kontrolētajām teritorijām.[2]
19. gadsimta otrajā pusē atlikusī Kongo monarhija nonāca arvien lielākā Portugāles atkarībā. 1888. gadā karalis Pedro V pieņēma Portugāles protektorāta statusu.[5]
Pēc Kongo sacelšanās apspiešanas 1914. gadā Portugāles koloniālās varas iestādes likvidēja atlikušo Kongo monarhijas politisko statusu, un tās teritorija tika integrēta Portugāles koloniālajā pārvaldē.[6]
Kultūra
[labot | labot pirmkodu]Kongo Karalistē attīstījās metālapstrādes, tekstilizstrādājumu, keramikas, kokgriezumu un tēlniecības tradīcijas. Pēc kontaktu nodibināšanas ar portugāļiem vietējās mākslas tradīcijas sāka mijiedarboties ar Eiropas kristīgo ikonogrāfiju.[7]
Kristīgie simboli Kongo kultūrā tika interpretēti vietējā kontekstā. Kongo mākslinieki izgatavoja krucifiksus un citus kristīgus priekšmetus, kuros Eiropas ikonogrāfija tika apvienota ar vietējām mākslinieciskajām tradīcijām.
Galvenā iedzīvotāju valoda bija kikongo, kas pieder bantu valodu saimei. Portugāļu valoda tika izmantota diplomātijā un baznīcas darbībā.
Kongo Karalistes vēsturiskais un kultūras mantojums saglabā nozīmīgu vietu kongo tautas identitātē mūsdienu Angolā, Kongo Demokrātiskajā Republikā un Kongo Republikā.
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- 1 2 3 «Kongo Christianity: The Intersection of Two Worlds» (angļu). The Metropolitan Museum of Art.
- 1 2 3 4 «Kongo: Power and Majesty — Exhibition Galleries» (angļu). The Metropolitan Museum of Art.
- ↑ «Christianity and Kongo Visual Culture» (angļu). The Metropolitan Museum of Art.
- 1 2 3 Bortolot, Alexander Ives. «Women Leaders in African History: Dona Beatriz, Kongo Prophet» (angļu). The Metropolitan Museum of Art, 2003.
- ↑ «History» (angļu). Embassy of the Republic of Congo.
- ↑ «History» (angļu). Embassy of the Republic of Congo.
- ↑ «Christianity and Kongo Visual Culture» (angļu). The Metropolitan Museum of Art.