Konrāds IV

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Konrāds IV. Dzimis 1228. gadā, miris 1254. gadā. Jeruzālemes karalis kā Konrāds II, Itālijas karalis kā Konrāds IV, Sicīlijas karalis kā Konrāds I. Pretendēja uz Svētās Romas impērijas imperatora troni.

Līdz 1235. gadam dzīvoja Sicīlijas karalistē, bet pēc tam devās uz vācu zemēm. Švābijas hercogs no 1235. gada. 1237. gadā Vīnē ievēlēts par Romiešu karali un kronēts par Itālijas karali, kopš tā laika bija tēva varas pārstāvis vācu zemēs. Lai arī šo titulu neatzina Romas pāvests Gregorijs IX, tas nozīmēja, ka Konrāds kļūs par nākamo Svētās Romas impērijas imperatoru. Pēc Frīdriha II atcelšanas no troņa 1245. gadā Konrāds vācu zemēs karoja pret diviem troņa pretendentiem - Heinrihu Raspi un Holandes Vilhelmu II, kam bija Romas pāvesta atbalsts. Saņemot ziņas par Frīdriha II nāvi, Konrāds 1251. gada oktobrī izlēma doties uz savas dzimtas pārvaldīto Sicīlijas karalisti. Ieradies Itālijā, Konrāds sasauca tikšanos ar Lombardijas pilsētu pārstāvjiem. 1252 . gada 8. janvārī viņš ieradās Sicīlijā, kur viņu sagaidīja reģents un pusbrālis Manfreds. Sicīlijā pret Hohenštaufenu varu bija sākušies vairāki dumpji, kurus Manfreds apspieda. Manfreds arī bija uzsācis neveiksmīgas sarunas ar pāvestu Inocentu IV par iespēju viņam kļūt par Sicīlijas karali Konrāda vietā. Sarunas ar pāvestu par to, lai tas kronētu Konrādu par imperatoru, bija neveiksmīgas, pāvestam atsakoties pieņemt viena Hohenštaufenu pārstāvja varu gan impērijā, gan Sicīlijā. Dumpju apspiešana karalistē turpinājās līdz 1253. gadam, kad pēc vairāku mēnešu aplenkuma 10. oktobrī tika iekarota Neapole. Konrāds atsāka sarunas ar pāvestu, kas turpinājās līdz 1254. gada februārim, pāvestam joprojām atsakoties atzīt Konrādu par likumīgu imperatoru, un 1254. gada aprīlī pāvests Konrādu izslēdza no baznīcas. Konrāds gatavojās karagājienam pret pāvestu un viņa atbalstītājiem Lombardijas līgā, taču mira no malārijas 1254. gada 21. maijā.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]