Konstantīns (pāvests)

Konstantīns
Pāvests; Konstantīns
Pontifikāta sākums	708. gada 25. marts
Pontifikāta beigas	715. gada 9. aprīlis
Priekštecis	Sisīnijs
Pēctecis	Gregors II
Personiskā informācija
Dzimis	664. gadā; Tīra, Umajādu kalifāts
Miris	715. gada 9. aprīlī; Roma

Konstantīns (latīņu: Constantinus; dzimis 664. gadā, miris 715. gada 9. aprīlī) bija Romas bīskaps un Romas katoļu baznīcas pāvests no 708. gada līdz savai nāvei 715. gadā, viens no pēdējiem tā sauktās Bizantijas pāvestības perioda pāvestiem. Sīrijā dzimušais, grieķiski runājošais Konstantīns bija cieši saistīts ar austrumu kristietības vidi un labi orientējās Bizantijas galma reliģiskajās un politiskajās tradīcijās, kas ļāva viņam kļūt par nozīmīgu starpnieku starp Romu un Konstantinopoli. Viņa pontifikāts norisinājās īpaši sarežģītā periodā, ko raksturoja ciešas un reizēm saspringtas attiecības starp Romu un Bizantijas impēriju, un Konstantīns ir viens no pēdējiem pāvestiem, kurš vēl dzīves laikā devās uz Konstantinopoli, lai tiešā veidā stiprinātu saikni ar imperatora galmu.

Viņa pontifikātu noteica saspringtās Romas un Bizantijas attiecības un turpinātās teoloģiskās debates pēc Trullo koncila koncila kanonu noraidīšanas Rietumos, kā arī pēc monotēlētisma nosodījuma Trešajā Konstantinopoles koncilā (680–681). 710.–711. gadā Konstantīns pēc imperatora Justiniāna II pavēles devās vizītē uz Konstantinopoli, kur tika panākts diplomātisks kompromiss par Trullo kanonu praktisko piemērošanu, saglabājot Romas nostāju, bet vienlaikus izlīdzinot politisko plaisu starp pāvestu un imperatoru. Pēc Justiniāna II nogalināšanas Konstantīns atteicās atbalstīt jaunā imperatora Filipika monotelētiskās tendences, neatzīstot viņu liturģiskajā pieminēšanā un tādējādi nostiprinot Romas uzticību Halkedonas un Trešā Konstantinopoles koncila lēmumiem. Viņa pontifikāta laikā pāvestība pakāpeniski centās nostiprināt savu autonomiju Rietumos, vienlaikus saglabājot diplomātisku līdzsvaru ar Bizantiju, kuras ietekme Itālijā joprojām bija nozīmīga. Šā iemesla dēļ Konstantīns tiek vērtēts kā pāvests, kura darbība veicināja attiecību stabilizāciju starp abām kristīgās pasaules lielvarām un nodrošināja Baznīcai relatīvu mieru pēc intensīvajiem teoloģiskajiem strīdiem 7. gadsimta otrajā pusē.