Konstantīns II (Grieķija)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Konstantīns ar sievu Annu Mariju 1987. gadā

Konstantīns II, grieķu karalis (grieķu: Κωνσταντῖνος Βʹ, Βασιλεὺς τῶν Ἑλλήνων) bija konstitucionāls monarhs Grieķijas Karalistē no 1964. gada 6. marta līdz 1973. gada 1. jūnijam (faktiski līdz 1967. gada 14. decembrim).

Dzimis 1940. gada 2. jūnijā karaļa Georga II brāļa un troņmantnieka, kroņprinča Pāvila un Hannoveres princeses Frederikas ģimenē. Viņa vecākā māsa Sofija ir Spānijas karaliene. Kopš dzimšanas ir arī Dānijas princis. Grieķijas okupācijas gadus pavadījis trimdā Kairā un Keiptaunā. 1946. gadā kroņprinča Pāvila ģimene atgriezās Grieķijā, un 1947. gadā Pāvils kļuva par karali.

Konstantīns apmeklēja skolu, kur uzrādīja labas sekmes. Kā kroņprincis, viņš dienēja visos trīs bruņoto spēku veidos – armijā, flotē, aviācijā un apmeklēja militāro akadēmiju. Mācījies NATO Gaisa spēku Speciālo ieroču skolā Rietumvācijā un Atēnu universitātes jurisprudences fakultātē.

Aktīvi sportoja dažādos sporta veidos un piedalījās 1960. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kur ieguva zelta medaļu burāšanā. Tā bija pirmā Grieķijas zelta medaļa kopš 1912. gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm. Ieguvis arī melno jostu karatē.

Valdīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tēva nāves 1964. gada 6. martā 23 gadus vecais Konstantīns kļūst par karali. 1964. gada 18. septembrī apprec savu trešās pakāpes māsīcu, tagadējās Dānijas karalienes Margarētes II māsu, Dānijas princesi Annu Mariju. Jaunais karalis sākotnēji bija populārs, taču viņa iejaukšanās valdības darbā noveda pie 1965. gada jūlija valdības krīzes, ilgstošas politiskās nestabilitātes valstī un 1967. gada 21. aprīļa militārā valsts apvērsuma.

Jaunā karaļa kāpšana saskanēja ar jaunās Georga Papandreou centriskās valdības nākšanu pie varas 1964. gada februārī pēc 11 gadus ilgušas labējā spārna konservatīvās valdības. Politiski sašķeltajā Grieķija sabiedrībā bija cerība, ka valsts dzīvē ir sācies jauns posms. Taču 1965. gada jūlija karaļa konflikts ar premjerministru noveda pie Papandreou valdības atkāpšanās. Liela daļa politiķu un sabiedrības uzskatīja, ka karalis pārkāpj savas konstitucionālās tiesības. Tā vietā, lai izsludinātu jaunas parlamenta vēlēšanas, Konstantīns II ieceļ vairākas valdības, neviena no kurām nespēj iegūt parlamenta uzticību un noturēties amatā Papandreou organizētās politiskās pretestības un streiku dēļ. 1966. gada decembrī ieceltā pagaidu valdība beidzot izsludina vēlēšanas 1967. gada 28. maijā, taču nenoturas amatā un 1967. gada 3. aprīlī tiek iecelta vēl viena pagaidu valdība.

Ieilgusī politiskā nestabilitāte, monarhistu un labējo spēku aizdomas par komunistu ietekmes pieaugumu, dažādu apvērsuma plānu pilnā gaisotnē 1967. gada 21. aprīlī grupa vidējā līmeņa virsnieku īsteno militāru valsts apvērsumu un izveido Grieķijas militāro huntu, kas Grieķijā valda līdz 1974. gada 23. jūlijam.

Apvērsums un trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī apvērsuma organizētājiem nebija visu bruņoto spēku atbalsta (īpaši vājš tas bija Kara flotē un Gaisa spēkos) Konstantīns II nemobilizēja bruņotos spēkus apvērsuma apspiešanai, akceptēja huntu, taču uzstāja, lai tiktu iecelts viņam pieņemams premjerministrs.

Pēc apvērsuma Konstantīns II palika valsts galva, taču faktiski nespēja ietekmēt Grieķu militārās huntas lēmumus. 1967. gada 13. decembrī mēģināja veikt pret-apvērsumu taču tas izgāzās, un Konstantīns II ar ģimeni, māti un māsu bēga uz Romu. Lai arī trimdā, Konstantins II legāli joprojām bija karalis līdz 1973. gada 1. jūnijam, kad hunta pasludināja Grieķiju par Prezidentālu republiku.

Pēc republikas pasludināšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1973. gada 1. jūnijā Grieķijā tika pasludināta prezidentālas republikas izveidošana un huntas vadītājs Georgios Papadopoulos pasludināja sevi par prezidentu. Lai apstiprinātu izmaiņas valsts iekārtā, 1973. gada 29. jūlijā notika republikas referendums, kurā uzvarēja huntas piedāvātais republikas modelis.

Pēc huntas krišanas 1973. gada konstitūcija tika atzīta par nelikumīgu un atjaunota 1952. gada konstitūcija. Konstantīns II bija pārliecināts, ka jaunieceltais premjerministrs Karamanlis, kurš jau no 1955. līdz 1963. gadam bija vadījis konservatīvo spēku valdību, aicinās viņu atgriezties Grieķijā. Taču pēc 1974. gada 17. novembra vēlēšanām pārliecinošu vairākumu ieguvušais Kramanlis izsludināja jaunu referendumu par valsts iekārtu, kas notika 1974. gada 8. decembrī.

Grieķijas Karalistē monarhijas stāvoklis vienmēr bija nestabils, valstī pastāvēja sena un spēcīga republikāniskā tendence. 20 gadsimta notikumi – apvērsumi, okupācijas, diktatūras, pilsoņu karš, karaļa iejaukšanās iekšpolitikā – tikai palielināja monarhijas pretinieku skaitu. Konstantīns II tika vainots par 1965. gada jūlija politisko krīzi, nepietiekamu pretošanos apvērsumam un sadarbībā ar huntu. Karalim neļāva atgriezties Grieķijā, lai aizstāvētu monarhijas saglabāšanu. Valdība vienīgi atļāva Londonā esošajam Konstantīnam II pa TV uzrunāt tautu. Savā runā viņš atzina savas pagātnes kļūdas, apliecināja uzticību demokrātijai un apsolīja, ka viņa nepopulārā māte Frederika neatgriezīsies Grieķijā.

Rezultātā 69% no referenduma dalībniekiem atbalstīja republikas saglabāšanu un Konstantīns II pieņēma tautas izvēli.

Konflikts par īpašumiem un pasi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bijušā karaļa attiecības ar republiku lielā mērā nosaka tas, vai pie varas ir konservatīva vai kreisa valdība. Pēc republikas referenduma pirmo reizi Grieķijā atgriezties Konstantīnam tika atļauts tikai uz dažām stundām, lai 1981. gada februārī apmeklētu savas mātes bēru ceremoniju bijušajā karaļu pilī Tatoi.

1992. gadā viņam izdodas panākt vienošanos ar konservatīvo valdību par savu nekustamo īpašumu juridisko statusu un mākslas priekšmetu izvešanu no bijušajām karaļa pilīm. Konstantīna senais politiskais pretinieks, premjerministrs Andreas Papandreou 1994. gadā lauž šo vienošanos, konfiscē Konstantīna īpašumus un atņem viņam Grieķijas pilsonību.

Konstantīns iesūdzēja Grieķiju Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pieprasīja 500 miljonus EUR kompensāciju par valsts konfiscētajiem īpašumiem, taču rezultātā saņēma tikai 12 miljonus EUR. Tiesa arī nolēma, ka Grieķijas valdībai ir tiesības viņam nepiešķirt pilsonību un neizsniegt pasi, jo Konstantīnam, kā karaliskās dzimtas pārstāvim, nav uzvārda, bet tikai karaliskais tituls, kurus Grieķijas Republika neatzīst.

Līdz 1994. gadam Konstantīna grieķu pase identificēja viņu kā "Konstantīnu, bijušo grieķu karali". Konstantīns turpina sevi saukt par Karali Konstantīnu. Karaļa oponenti, atsaucoties uz karaļa dzimtas dānisko izcelsmi, viņu sauc par Mr. Gliksburgu. Kā dzimis Dānijas princis, Konstantīns arī izmantoja Dānijas diplomātisko pasi, kurā ir identificēts kā "Constantino de Grecia". Pēdējos gados Konstantīns ar sievu Annu Mariju ir atgriezies uz dzīvi Grieķijā.

Ģimene[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konstantīnam ir pieci bērni.

  • Aleksija, Grieķijas un Dānijas princese (1965)
  • Pāvils, Grieķijas kroņprincis un Dānijas princis (1967)
  • Nikolajs, Grieķijas un Dānijas princis (1969)
  • Teodora, Grieķijas un Dānijas princese (1983)
  • Filips, Grieķijas un Dānijas princis (1986)