Konstantinopoles vēsture
 | Šajā rakstā trūkst būtiskas informācijas. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Konstantinopoles vēsture aptver laika periodu no šīs pilsētas kļūšanas par Romas impērijas galvaspilsētu no 330. līdz 1453. gadam, kad pilsētu ieņēma osmaņu karaspēks.
Pilsētas pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Romas imperators Konstantīns I Lielais atzinīgi vērtēja Bizantijas izdevīgo atrašanās vietu "pie jūras, kas atrodas starp Eiropu un Āziju". Turklāt Konstantīna lēmumu ietekmēja nemierīgā situācija pašā Romā: aristokrātijas neapmierinātība un pastāvīgas nesaskaņas cīņā par troni. Imperators veica reformas, izveidojot jaunu administratīvo centru — Konstantinopoli. Pilsētas būvniecība tika uzsākta 324. gada rudenī. Pilsētas būvniecības laikā tās robežām apkārt tika uzcelts zemes valnis, kas pasargāja vēl neuzbūvēto pilsētu. Pēc Konstantīna pasūtījuma uz Bizantiju tika atvesti pazīstami arhitekti, gleznotāji un tēlnieki, labākie mūrnieki un namdari, kurus atbrīvoja no citiem valsts pienākumiem. Lai paātrinātu galvaspilsētas būvniecību, imperators lika visiem nekustamā īpašuma īpašniekiem iegādāties vismaz vienu māju jaunuzceltajā pilsētā (tikai tad, ja ir šis nosacījums tika izpildīts, īpašuma saimnieki to varēja novēlēt saviem mantiniekiem).
Konstantīns dažādos veidos mudināja romiešus pārcelties uz jauno pilsētu no dažādām Romas impērijas provincēm, piešķirot viņiem īpašas tiesības un atvieglojumus. Daudzi uz Konstantinopoli tika atgādāti ar varu. Konstantīns bija izdevis likumu, saskaņā ar kuru visi, kas pārcēlās un iegādājās nekustamo īpašumu jaunajā galvaspilsētā, bez maksas ieguva graudus, eļļu, vīnu un kurināmo. Šai tā saucamajai "pārtikas prēmijai", kas pastāvēja apmēram pusgadsimtu, bija liela loma Bizantijas jauno iedzīvotāju skaita pieaugumā, starp kuriem daudzi bija amatnieki, jūrnieki un zvejnieki. Turklāt, piesaistot resursus, Konstantīns parūpējās arī par pilsētas dekorēšanu, bija atvesti lieliski mākslas darbi no visas plašās impērijas — no Romas un Atēnām, Korintas un Delfiem, Efesas un Antiohijas.
330. gada 11. maijā notika krāšņa Romas impērijas galvaspilsētas iesvētīšanas ceremonija, pilsētu nodēvēja par Jauno Romu. Galvenās svinības noritēja hipodromā un tajās bija iekļautas izrādes, izklaides un sporta sacensības, tai skaitā sacensības ar sacīkšu ratiem. Kristietība tajā laikā kļuva par dominējošo reliģiju, Konstantīna valdīšanas laikā daudzi pagānu tempļi antīkajā Bizantijā bija pārvērtušies par kristiešu baznīcām un sabiedriskajām ēkām. Par godu jaunās galvaspilsētas iesvētīšanai izkala monētu, uz kuras bija attēlots Konstantīns kaujas ķiverē ar šķēpu rokā. Tomēr nosaukums "Jaunā Roma" netika izmantots, un drīz vien galvaspilsētu sāka saukt par Konstantinopoli - Konstantīna pilsētu.[1]
Imperatora Konstantīna laikā likta pamatakmeņus Svētās Sofijas katedrālei, Svētās Irinas baznīcai, Svētā Akakija baznīcai pie Zelta Raga un Svētā Mokija baznīcai, kura atradās ārpus pilsētas sienām. Kopā ar pirmajām baznīcām Konstantinopolē tika uzcelts iespaidīgais Laimes templis, modernizētas vairākas svētnīcas. No Delfiem tika atvesta bronzas "čūskas kolonna". No Romas atveda slaveno pieminekli dievietei Atēnai. Pilsētā izveidoja senātu, turpmāk šeit atradās viens no konsuliem. Uz Konstantinopoli novirzīja iespaidīgu Ēģiptes graudu plūsma, kas iepriekš bija paredzēta Romas iedzīvotāju patēriņam.[2]
Konstantīna valdīšanas beigās viņa radītajā pilsētā, kas, tāpat kā Roma, bija izstiepusies uz septiņiem pakalniem, uzcēla aptuveni 30 piļu un tempļu, vairāk nekā četri tūkstoši ievērojamu dzīvojamo ēku muižniekiem, hipodromu, cirku un divas teātru ēkas, vairāk nekā 150 pirtis, aptuveni simts maiznīcu, astoņus ūdensvadus, kā arī tūkstošiem vienkāršu māju. Uz ziemeļiem centrālajā laukumā atradās Kapitolija ēka, kurā līdz 4. gadsimta beigām saglabāja pagānu tempļus un dažādu pagānu dievu un dievību svētnīcas. Konstantīna un viņa mantinieku laikā liela uzmanība pievērsa jūrniecībai un tirdzniecībai; tika uzbūvētas ērtas ostas, kuģu piestātnes, tirgoņu noliktavas, kā arī tika palielināts jūras flotes apjoms, kas veicināja Konstantinopoles ekonomisko izaugsmi.[2][3]
Pēc Konstantīna nāves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Konstantīna Lielā, nāves, kurš nomira 337. gadā Nikomēdijā, pašiznīcināšanās process un pagrimums Romas impērijā pastiprinājās. Starp Konstantīna pēctečiem sākās cīņa par varu, viena no visdramatiskākajām epizodēm bija dumpis galvaspilsētā, kuru organizēja Konstancijs II, viņš izmantoja Bizantijas armijas neapmierinātību un apjukumu, kas radās pēc tam, kad Konstantīns novēlēja milzīgo valsti saviem trim dēliem (Konstancijam II, Konstantīnam II un Konstantam) un diviem brāļa bērniem (Dalmācijam Jaunākajam un Hanniballānam Jaunākajam). Konstantinopolē notika asiņains slaktiņš, kura laikā nogalināja daudzus mirušā imperatora radiniekus, tai skaitā abus brāļa dēlus (izglābties izdevās tikai Konstantīnam Gallam un Juliānam, kuri bija dēli arī nogalinātajam Flāvijam Jūlijam Konstancijam, Konstantīna Lielā brālim). Konstanss, vairāk nekā desmit gadus noturēja varu pār Rietumu Romas impērijas daļu, līdz gāja bojā 350. gadā, cīņā ar militāro līderi Magnomu Magnēciju.
Tikai pēc Konstantīna II uzvaras pār Magnēciju impērijā atkal atjaunoja viena imperatora valdību. 357. gadā no Patras uz tikko uzcelto Konstantinopoles Svēto Apustuļu baznīcu svinīgi pārvietoja šķirstu ar svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā pīšļiem, kas atradās blakus ar Lūkas, Efesas Timoteja un Konstantīna Lielā apbedījumiem (kopš Konstantīna apbedīšanas līdz 11. gadsimtam Svēto Apustuļu baznīca, kalpojusi, kā atdusas vieta Bizantijas imperatoriem).[2][3]
Viduslaiku metropole[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pilsētā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, strauji attīstījās tirdzniecība un amatniecība, ar pirmo Austrumromas imperatoru pūlēm Konstantinopole kļuva par vienu lielākajām pilsētām Eiropā un Tuvajos Austrumos. Pēc Romas krišanas 5. gadsimtā Konstantinopole kļuva par Austrumromas impērijas galvaspilsētu, saglabājot šo statusu gandrīz 10 gadsimtus. Bizantijas laikmeta periodā Konstantinopoles vēsture bija bagāta ar straujiem politiskiem notikumiem — tautas atmodām un pils intrigām, imperatoru slepkavībām un valdošo dinastiju maiņām, daudzskaitlīgiem ielenkumiem un karagājieniem pret spēcīgajiem rietumu un austrumu kaimiņiem. Līdz 13. gadsimtam Konstantinopole bija lielākais kultūras un izglītības centrs viduslaiku Eiropā, ievērojami apsteidzot citu pasaules valstu galvaspilsētas kultūras un izglītības jomā.[3][4][5]
Viena no raksturīgākajām iezīmēm Konstantinopoles politiskajā dzīvē bija pastāvīgā cīņa par varu starp dažādiem aristokrātu grupējumiem, armiju, tirgotājiem un garīdzniekiem. Galvaspilsētas elite bija ļoti nestabila un mainīga, jo Bizantijas valsts pārvaldē varēja iesaistīties visu sociālo slāņu pārstāvji. Daudzi galvaspilsētas augstmaņi ne tikai nekaunējās par savu "prasto" vai provinciālo izcelsmi, bet pat lepojās ar to. Turklāt pat imperatora troni pils sazvērestību, mīlas intrigu, veiksmīgu kāzu, armijas vai pilsētnieku veikta apvērsuma rezultātā varēja iegūt cilvēks, kurš nebija dižciltīgs vai nāca no tautas. Piemēru tam Bizantijas vēsturē ir bijis ne mazums, par imperatoriem bija kļuvuši pat parasti karavīri, kuri uzkalpojušies līdz vidēja militārista līmenim, miesnieki un zemnieki. Konstantinopolē īpaši spilgti varēja sajust kontrastu starp nabadzību pilsētas apakšējos slāņos un aristokrātu, galma un garīdznieku bagātību. Pilsētu pelnīti dēvēja par "galveno greznības un nabadzības centru starp Austrumiem un Rietumiem".[3][4][5]
Konstantinopoles krišana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Turku iebrukums 1453. gada maijā kļuva par cēloni Bizantijas neatgriezeniskajai bojāejai, tā tika iekļauta Osmaņu impērijā — vienā no spēcīgākajām pasaules valstīm. Konstantinopoles krišana atstāja milzīgu iespaidu uz laikabiedriem, izraisot šoku visā kristīgajā Eiropā. Turklāt kādreiz plaukstošās pilsētas kultūras mantojuma iznīcināšana nodarīja neatgriezenisku kaitējumu visai Eiropas kultūrai. Eiropā turki kļuva par sinonīmu vardarbībai.