Kontinentālā nogāze

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Kontinentālā nogāze ir kontinenta malas slīpais pārejas zemūdens apgabals, kas atrodas starp kontinentālo šelfu un kontinenta pakāji, kas, savukārt, robežojas ar abisālo līdzenumu jeb okeāna dibenu. Pēc ģeoloģiskās uzbūves un reljefa kontinentālā nogāze ir kontinenta turpinājums.[1]

Kontinentālā nogāzes piekrastes robežu veido šelfa kante — kontinentālās platformas mala, kas būtībā ir kontinenta seklās zonas jūras dibena pārliekums, aiz kura sākas nepārtraukts uz dzelmi ejošs slīpums. Šī pārliekuma leņķis var stipri variēt no samērā lēzena (ap 3—4°) līdz ļoti slīpam (39,9—45° un pat vairāk). Vidējais slīpuma leņķis sastāda 3°27’, kas ir tuvs kalnu grēdu slīpuma leņķim. Kontinentālā nogāze aptver plašu dziļuma diapazonu kopumā no 100—200 līdz 3000—4000 m. Taču parasti uzskata, ka kontinentālās nogāzes zona atrodas dziļumā ap 200—3000 m un uz to attiecas 15,3 % no visas Pasaules okeāna platības.

Kontinentālās nogāzes dibens (bentāle) atkarībā no dziļuma tiek dalīts divās zonās: augšējā bentāle jeb mezobentāle ir no 200—500 līdz 1000—2000 metriem, bet apakšējā bentāle jeb batibentāle — no 1000—2000 līdz 3000 metriem.

Kontinentālas nogāzes virsmas reljefu bieži vien veido dažādas gareniskas terases un kraujas vai arī zemūdens kanjoni, orientēti virzienā uz okeānisko gultni. Piemēram, kontinentālās nogāzes pakāpienveida struktūra akumulatīvu līdzenumu veidā spilgti izpaužas Eirāzijas zemūdens daļā Ziemeļu Ledus okeānā. Šeit ir izvietoti divi plaši marginālie zemūdens plato: Jermaka plato, kas atrodas uz ziemeļiem no Špicbergenas, un Čukotkas plato, kuram no austrumiem piekļaujas Nortvinda zemūdens grēda. Arī Antarktīdas kontinentālajai nogāzei ir raksturīgs liels platums, pakāpienveida profils, kuras virsma ir izvagota ar blīvu ļoti platu kanjonu tīklu, īpaši Belinhauzena un Amundsena jūru rajonā.

Nogāzes apakšējai daļai ir raksturīgi akumulatīvi procesi. Kontinentālās nogāzes galvenie nogulumu tipi ir terigēnie nogulumi, pārsvarā aleirītiski, bet siltajās jūrās — karbonātiskas, biogēnās dūņas. Pasaules okeāna blakusantarktiskajās teritorijās ir aisbergu nogulumi un kramaļģu dūņas.

Kontinentālās nogāzes jūras dibena ekoloģisko zonu veido batiāle, kas atrodas starp sublitorāli vai tai sekojošo "pārejas zonu" un abisāli.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]