Pāriet uz saturu

Korejas pamiera līgums

Vikipēdijas lapa
Korejas pamiera līgums
{{{image_alt}}}
Abu karojošo pušu delegāti Panmundžomā paraksta Korejas pamiera līgumu, iezīmējot joprojām pastāvošā pamiera sākumu starp abām Korejām
Tips Pamiera līgums
Parakstīts 1953. gada 27. jūlijā
Vieta Panmundžoma, Koreja
Stājies spēkā 1993. gada 1. novembrī
Parakstītāji
Dalībvalstis
Valoda angļu, korejiešu, ķīniešu
Valodas 3

Korejas pamiera līgums (korejiešu: 한국정전협정 / 조선정전협정; ķīniešu: 韓國停戰協定 / 朝鮮停戰協定]]) ir pamiera līgums, kas pārtrauca karadarbību Korejas kara laikā. To parakstīja Amerikas Savienoto Valstu armijas ģenerālleitnants Viljams Harisons jaunākais un ģenerālis Marks V. Klārks, pārstāvot Apvienoto Nāciju Organizācijas Pavēlniecību (United Nations Command, UNC), Ziemeļkorejas līderis Kims Irsens un ģenerālis Nams Irs, kas pārstāvēja Korejas Tautas armiju (KPA), un Pens Dehuai, pārstāvot Ķīnas Tautas brīvprātīgo armiju (PVA).[1] Pamiers tika parakstīts 1953. gada 27. jūlijā, un tā mērķis bija "nodrošināt pilnīgu karadarbības un visu bruņotā spēka aktu pārtraukšanu Korejā, līdz tiks panākts galīgs miermīlīgs izlīgums".[2]

1954. gada Ženēvas konferencē Šveicē Ķīnas premjerministrs un ārlietu ministrs Džou Eņlajs ieteica Korejas pussalā ieviest miera līgumu. Tomēr ASV valsts sekretārs Džons Fosters Daless nepiekrita šim mēģinājumam panākt šādu līgumu. Galīgs miera izlīgums nekad tā arī nav panākts.[3] Parakstītais pamiers izveidoja abas karojošās puses atdalošu Korejas demilitarizēto zonu, kas ir faktiskā jaunā robeža starp abām valstīm, un noteica pamieru un pabeidza karagūstekņu repatriāciju. Demilitarizētā zona atrodas tuvu 38. paralēlei un ir atdalījusi Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju kopš 1953. gada, kad tika parakstīts Korejas pamiera līgums.

Dienvidkoreja nekad neparakstīja pamiera līgumu, jo prezidents I Sinmans atteicās atzīt, ka Koreju neizdevās apvienot ar militāru spēku.[4][5] Ķīnas vadītāji normalizēja attiecības un 1992. gadā parakstīja miera līgumu ar Dienvidkoreju. 1994. gadā Ķīna izstājās no Militārās pamiera komisijas, būtībā atstājot Ziemeļkoreju un ANO pavēlniecību kā vienīgās pamiera līguma dalībvalstis.[4][5] 2011. gadā Dienvidkoreja paziņoja, ka Ziemeļkoreja ir pārkāpusi pamieru 221 reizi.[6]

Sarunu priekšnosacījumi un gaita

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad pēc Kesonas-Seulas operācijas, aktīvas aizsardzības, kas ilga no 1951. gada 21. aprīļa līdz 9. jūnijam, fronte beidzot stabilizējās 38. paralēles apgabalā, konflikta pusēm kļuva skaidrs, ka jebkāda turpmāka ofensīva ir praktiski neiespējama. No vienas puses, Ziemeļkorejas un Ķīnas spēkiem bija nepārprotams pārsvars cilvēkresursu ziņā; no otras puses, ANO spēki Korejā skaitliski pārspēja Ziemeļkorejas ienaidnieku aviācijas, artilērijas un cita militārā aprīkojuma ziņā.

1951. gada jūnijā Maskavā notika sarunas starp PSRS līderi Josifu Staļinu, Kimu Irsenu un Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekli Gao Ganu par pamiera iespējamību. Pēc tam 23. jūnijā PSRS pārstāvis ANO Jakovs Maliks ierosināja pamiera noslēgšanu un karaspēka izvešanu no 38. paralēles.

Ēkā, kurā tika parakstīts pamiers, tagad atrodas Ziemeļkorejas Miera muzejs

Pēc sākotnējām sarunām 1951. gada 8. jūlijā Kesonā, lielākajā Ziemeļkorejas kontrolētajā pilsētā, kas atrodas vistuvāk robežai, sākās oficiālas pamiera sarunas. Ziemeļkorejas delegāciju vadīja Ģenerālštāba priekšnieks Nams Irs, bet ANO delegāciju - ASV Jūras spēku Tālajos Austrumos virspavēlnieks Čārlzs Tērners Džojs. Tajā pašā laikā I Sinmans iebilda pret sarunām, uzskatot, ka Dienvidkorejai jāturpina veidot savus bruņotos spēkus, lai sasniegtu Jaludzjanas upi un ar varu panāktu Korejas tautas apvienošanos. Tomēr ANO šai nostājai nepiekrita, tomēr pat bez starptautiska atbalsta I Sinmans un Dienvidkorejas valdība uzsāka plašu kampaņu, lai mobilizētu sabiedrību par labu virzībai uz Jaludzjanas upi. Nacionālā asambleja vienbalsīgi pieņēma rezolūciju, kurā aicināja turpināt karu par "neatkarību un nacionālo vienotību". Tomēr jūnija beigās asambleja nolēma atbalstīt pamiera sarunas.

Pēc tam, kad Dienvidkorejas un ANO spēkiem 1951. gada 18. augusta un 29. septembra ofensīvu laikā neizdevās izlauzties cauri Ziemeļkorejas aizsardzībai, sarunas atsākās 25. oktobrī Panmundžomā. Vienlaikus abas puses sāka aizsardzības nocietinājumu būvniecību. Visu 1952. gada pavasari un vasaru Dienvidkoreja veica vairākus mēģinājumus izlauzties cauri frontei. No 1952. gada 14. oktobra līdz 25. novembrim un no 1953. gada 25. janvāra ANO spēki uzsāka neefektīvas ofensīvas. No 1. maija līdz jūlija vidum apvienotie Ziemeļkorejas un Ķīnas spēki veica vairākas relatīvi veiksmīgas ofensīvas, kas paātrināja sarunas.

Līdz 1953. gada 19. jūlijam bija panākta vienošanās par visiem pamiera līguma punktiem, un 20. jūlijā sākās darbs pie demarkācijas līnijas atrašanās vietas noteikšanas. Un 27. jūlijā līgums tika parakstīts.

Ziemeļkoreja ir paziņojusi, ka vairs neievēros pamieru vismaz septiņas reizes: 1994., 1996., 2003., 2006., 2009.[7], 2013.[8] un 2020. gados.

Gadu gaitā Amerikas Savienoto Valstu prezidenti ir izdevuši paziņojumus, atbalstot Nacionālo Korejas kara veterānu pamiera dienu. Piemēram, sekojot visu ASV prezidentu piemēram kopš Eizenhauera laikiem, 2017. gada 26. jūlijā prezidents Donalds Tramps pasludināja 27. jūliju par Nacionālo Korejas kara veterānu pamiera dienu.

Ziemeļkoreja 27. jūliju atzīmē kā valsts svētkus, kas pazīstami kā Uzvaras diena Lielajā Tēvzemes atbrīvošanas karā.[9][10]

Pamiera līgums ķīniešu valodā
Pamiera līgums korejiešu valodā
Pamiera līgums angļu valodā


  1. ↑ «Document for July 27th: Armistice Agreement for the Restoration of the South Korean State». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 19. oktobris. Skatīts: 2012. gada 13. decembris.
  2. ↑ «Korean War Armistice Agreement». FindLaw. Canada and United States : Thomson Reuters. 1953. gada 27. jūlijs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 5. marts. Skatīts: 2014. gada 5. marts.
  3. ↑ «North Korea: Why negotiations can't wait for denuclearisation». www.afr.com. 2018. gada 9. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 15. februāris. Skatīts: 2018. gada 15. februāris.
  4. ↑ «Chinese and South Koreans Formally Establish Relations». The New York Times. 1992. gada 24. augusts.
  5. ↑ «China, Backing North Korea, Quits Armistice Commission». The New York Times. 1994. gada 3. septembris.
  6. ↑ «N.K. commits 221 provocations since 1953». The Korea Herald. 2011-01-05. Skatīts: 2020-02-10.
  7. ↑ «Chronology of major North Korean statements on the Korean War armistice». News. Yonhap. 2009-05-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-03-10.
  8. ↑ «North Korea ends peace pacts with South». BBC News. 2013-03-08. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-03-10.
  9. ↑ 조국해방전쟁 승리의 날 [Victory in the Fatherland Liberation War Day] (korejiešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 11. oktobris.
  10. ↑ Se Young Lee, Maxim Duncan. «Kim Jong Un visits war graves ahead of North Korea's 'Day of Victory'». NBC News. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. janvāris. Skatīts: 2014. gada 16. septembris.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Korejas_pamiera_līgums&oldid=4357770"