Krīts (periods)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krīts
145.5 – 65.5 miljoni gadu
LateCretaceousMap.jpg
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 30 % apjoma
(150% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 1700 ppm
(6 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 18 °C
(4 °C virs mūsdienu līmeņa)

Krīts (krīta periods) ir viens no ģeoloģiskās laika skalas lielajiem iedalījumiem — periodiem. Krīta periods ilga ap 80 miljonus gadu. Tas sākās, pirms aptuveni 145 miljoniem gadu beidzoties juras periodam un beidzās pirms aptuveni 65,5 miljoniem gadu, kad sākās paleogēns. Krīts ir mezozoja jaunākais periods. Krīta beigas iezīmē robežu starp mezozoju un kainozoju. Krīta perioda laikā Laurāzija un Gondvana turpināja šķelties. Lielākā daļa Eiropas teritorijas atradās zem jūras līmeņa. Krīta beigās jau bija iezīmējušies mūsdienu kontinenti.

Krītu kā atsevišķu periodu 1822. gadā Parīzes baseinā izdalīja beļģu ģeologs Žans Domāliuss Dalojs, perioda nosaukums dots tāpēc, ka daudzviet Eiropā krīta perioda nogulumu augšdaļā ir lielas krīta iegulas.

Krīta sistēmas dalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krīta sistēmu iedala 2 nodalījumos un 12 stāvos:

Periods (sistēma) Epoha (nodalījums) Laikmets (stāvs) Intervāls
Krīta periods
(145,0 — 66,0 Ma)
Augškrīts
(100,5 — 66,0 Ma)
Māstrihtas (72,1—66,0 Ma)
Kampanas (83,6—72,1 Ma)
Santonas (86,3—83,6 Ma)
Konjakas (89,8—86,3 Ma)
Turonas (93,9—89,8 Ma)
Kenomanas (100,5—93,9 Ma)
Apakškrīts
(145,0 — 100,5 Ma)
Albas (113,0—100,5 Ma)
Aptas (125,0—113,0 Ma)
Barremas (129,4—125,0 Ma)
Hauterivas (132,9—129,4 Ma)
Valanginas (139,8—132,9 Ma)
Berriasas (145,0—139,8 Ma)

Dzīvība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augu valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apakškrīta epohas sākumā sauszemes augu valsts ir tāds pats, kā jurā (cikadejas, ginki, kailsēkļi un papardes). Plaši sāk izplatīties benetīti. Apakškrīta otrajā pusē mezozoja floru papildina jauni elementi. Jau barremā parādās pirmie segsēkļi vai arī tiem radniecīgi augi (Portugālē, Ziemeļamerikā). Aptā šo augu izplatība paplašinās. Tālajos Austrumos jau ir sastopami neapšaubāmi segsēkļi (Aralia un Pandanophyllum, t.i. abu segsēkļu klašu pārstāvji). Domājams uz aptu attiecas arī Grenlandē atrasti divdīgļlapji. Albā segsēkļi izplatās vēl plašāk un lielā daudzumā. Augškrīta sākumā tie sāk dominēt, atstājot kailsēkļus otrā plānā. Tā uz sauszemes notiek pakāpeniska pāreja no mezozoja augu valsts uz mūsdienīgo ziedaugu veģetācija. Krīta perioda otrajā pusē parādās tādi floras pārstāvji, kā ozoli, skābardži, vītoli, bērzi, platāni, lauri, magnolijas u.c. No izmirušiem pārstāvjiem var minēt toreiz plaši izplatīto Credneria ģinti.

Sauszemes dzīvnieku valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiranozaurs un triceratopi.

Sauszemes dzīvnieku valsts (īpaši mugurkaulnieku) izmaiņas nebija tik lielas. Krīta perioda rāpuļi pārstāvēja tās pašas grupas, kā juras periodā, tikai sasniedza lielākus izmērus un vairāk specializējās. Daudzi dinozauri sasniedza 5—8 metrus augstumu un 20 metrus garumu. Bet starp lidojošajiem zauriem dzīvoja milzīgais Pterodons, kura spārnu izpletums bija 8 m un galvaskauss 1,5 m. Plēsīgos dinozaurus pārstāvēja 10 m augsti tiranozauri u.c. tam radniecīgas ģintis. Starp zālēdājiem, putniegurņa dinozauriem apakškrīta epohā vēl dzīvoja Iguanodon, un Camptosaurus, kurus augškrītā nomainīja Trachodon un tam radniecīgas formas. Krīta perioda putniegurņu zālēdājus pārstāvēja formas ar ļoti dažādiem aizsardzībai pielāgotiem izaugumiem. Tā Polacanthus muguru klāja gari kaula dzelkšņi, atgādinot ežu adataino kažoku. Savukārt Triceratops ķermenis bija klāts ar biezu ādu bez kaula izaugumiem, taču viss bruņojums koncentrējās uz galvas. Galvaskauss tam beidzās ar asu knābi, uz kura atradās masīvs ragveida izaugums. Vēl divi gari ragi atradās galvaskausa virspusē virs tā acīm. Galvaskausa aizmugurējā daļa nobeidzās ar platu, plakanu apkakli ar asiem izaugumiem, kas nosedza kaklu. Galvaskausa izmērs bieži vien pārsniedza 2 metrus, pie kopējā ķermeņa garuma 8 m.

No sauszemes rāpuļu jaunajām grupām var minēt čūskas. Putnu klasē pārejas formas (kā arheopterikss) jau ir izzudušas. Tos ir nomainījuši īsti putni, lai arī zobaini (Ichthyornis, Hesperornis). Parādās pirmie bezzobainie putni. Parādās pirmie placentāļu zīdītāji (Mongolijas kukaiņēdāji).

Jūras dzīvnieku valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras fauna krīta periodā arī diezgan atšķiras no juras perioda faunas. Juras un krīta perioda mijā būtiski izmainījās amonītu grupas. Juras perioda amonītu lielākā daļa izmira. Palika tikai Phylloceratidae, Lytoceratidae u.c. Jaunās krīta amonītu faunas sastāvs un ārējais izskats ir diezgan savdabīgs. Bez formām ar normālu plakanspirālisku čaulu (Polyptychites, Parahoplites, Acanthoceras, Mortoniceras, Neocomites, Simbirskites, Schloenbachia, Hoplites u.c.), krīta periodā radās vesela virkne ģinšu ar anomālas formas čaulām. Vieniem vijumi savā starpā nesaskaras (Crioceras), citiem forma iegūst nūjas formu (Hamites, Baculites). Vēl citiem spirāliskā čaula tālāk pāriet izstieptā, tad atkal izstieptā čaulas daļa atkal izveido āķi (Scaphites, Ancyloceras). Citām formām spirāle tinās vairs ne plakaniski, bet kā gliemežiem (Turrilites). Tajā pat laikā kopā ar normālu septu šuves līniju ir sastopamas formas ar vienkāršotu šuves līniju, līdzīgu ceratītiem vai pat goniatītiem (Tissotia). Parādījās gigantiskas amonītu formas ar čaulas izmēriem līdz 2 metriem diametrā (Pachydiscus).

Būtiski izmainījās arī belemnītu fauna. Apakškrītā to starpā parādījās diezgan savdabīgas formas (piemēram saplacinātie Duvalia). Augškrīta epohā plašu izplatību sasniedza Belemnitella un Actinocamax ģinšu pārstāvji.

Gliemeņu klasē austeru kārta piedzīvoja uzplaukumu, veidojot lielu formu daudzveidību gan Ostrea ģintī, gan arī Gryphaea, Exogyra, Alectryonia ģintīs. Juras perioda Aucella dzīvoja tikai apakškrīta epohā, un bija pat plaši izplatīta. Augškrītā bija plaši pārstāvēta Inoceramus ģints ar dažādām formām gan izskata ziņā, gan arī pēc izmēriem, sākot no 2-5 cm un līdz 1 m. To čaulas sadrumstalotā veidā reizēm koncentrējās krītveida iežos tādos apjomos, ka pašus iežus sauc par inoceramu krītu. Tajā pat laikā Inoceramus ģints veido plašu vadfosiliju spektru no Grenlandes līdz Patagonijai un Dienvidāfrikai. Dienvidu jūrās lielu nozīmi ieguva lielas biezsienu gliemenes ar savdabīgu formu: Hyppurites, Radiolites, Requienia, Toucasia, veidojot veselus kaļķakmens rifveida masīvus. No vēderkājiem šajās austrumu jūrās plaši izplatīti Nerinea, bet augškrītā Actaeonella, kas arī ņem dalību šo rifveida masu veidošanā. Un vēl parādās Cyclostoma, Cyprea, Conus, Voluta, Fusus, Murex u.c. mūsdienās zināmie vēderkāji.

No citām bezmugurkaulnieku grupām var minēt sūkļu strauju attīstību, augškrītā izveidojot lielu formu daudzveidību (piemēram, Siphonia, Jerea, Ventriculites, Coeloptychium). Parādījās un plaši izplatījās dienvidu jūrās vienšūņi ar lielām čaulām: apakškrītā Orbitolina, bet augškrītā — Alveolina, Orbitoides un virkne mazāku formu (Globigerina, Miliola, Cristellaria, Textullaria u.c.). Siltajās dienvidu jūrās ir novērojama neregulāro jūras ežu plaša izplatība, starp kuriem parādās virkne formu ar lielu stratigrāfisku nozīmi: apakškrītā Toxaster, augškrītā Micraster, Holaster u.c. No regulārajiem jūras ežiem var minēt Cidaris, Acrocidaris, Salenia, u.c. No jūras lilijām var minēt bezkāta formas Marsupites un Uintacrinus.

Koraļļi bija līdzīgi juras formām. Rifus veidojošas formas (Asteidae, Fungidae, Turbinolidae) bija plaši izplatītas dienvidu jūrās un kopā ar rudistiem (gliemenes pēc formas līdzīgas koraļļiem-vieniniekiem) veidoja biezus kaļķakmens rifveida slāņus. Raksturīga augškrīta koraļļu-vieninieku forma bija Cyclolites. Sūneņi krīta periodā, īpaši otrajā pusē, bija plaši izplatīti (zināmas vairāk kā 1000 sugas).

Mozazaurs un ihtiozauri.

Mugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starp jūras mugurkaulniekiem ziedu laikus sasniedza kaulzivis, kas masveidā ir sastopamas augškrīta nogulumos, ieņemot dominējošo vietu starp zivīm. Starp jūras rāpuļiem pleziozauri turpināja pastāvēt līdz Krīta perioda beigām, veidojot savdabīgas un specializētas formas, ka piemēram Elasmosaurus ar nedabīgi garu kaklu. Ihtiozauri piedzīvoja norietu un apakškrīta epohas beigās izmira. Toties parādījās jauna grupa čūskveida dolihozauri un mozazauri (Mosasaurus, Tylosaurus), kuri ātri ieguva dominējošo stāvokli jūrās.

Nogulumieži Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krīta periodā Latvijas teritorijā bija sauszeme un ģeoloģiskie nogulumi neveidojās.