Kreisā spārna terorisms
Kreisā spārna terorisms (angļu: left-wing terrorism), arī kreisais terorisms vai kreisais ekstrēmisms, ir vardarbīgas darbības vai vardarbības draudi, ko veic indivīdi vai grupas, kas savas darbības pamato ar kreiso ideoloģiju un kuras pamatā bieži vien ir marksisma, sociālisma, komunisma vai anarhisma principi.[1] Šī terorisma veida mērķis parasti ir gāzt kapitālistiskās sistēmas un aizstāt tās ar sociālistisku vai komunistisku sabiedrību, vai pretoties šķietamai apspiestībai vai imperiālismam.[2][3] Kreisā spārna teroristu izmantotās taktikas var ietvert spridzināšanas, slepkavības, nolaupīšanas un kiberuzbrukums. Tāpat ir grupējumi, kas iestājas par vides aizsardību un dzīvnieku tiesībām.[4][5]
Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kreisā spārna teroristi savu ideoloģiju visbiežāk balsta uz komunisma, marksisma vai maoisma idejām, vēršoties pret visu, kas viņu vērtējumā apspiež sabiedrības brīvību un vienlīdzību (elites, valsts struktūras, kapitālisms, pārnacionālās organizācijas),[6] par savu darbības lauku izvēloties apdzīvoto vietu un pilsētu teritoriju.[7] Tomēr pastāv noteiktas neskaidrības attiecībā uz to, kā definēt kreisā spārna terorismu vai ekstrēmismu, jo šīs kustības dalībnieki nepieder vienai ideoloģiskajai kategorijai, neatbilst vienotam grupas izmēra standartam un to darbības bieži vien pārklājas ar partizānu kustībām vēsturiskajā kontekstā.[8] Tāpat akadēmiskajos pētījumos pastāv nevienprātība par to, vai mūsdienās ir nepieciešams runāt par jauno kreisā spārna terorismu, tā kā tā izpausmēs ir mazāk vardarbības un tiek argumentēts, ka tās ir arī vairāk aprēķinātas, salīdzinot ar citām terorisma kustībām.[9][10][11]
Vēsturiski kreisā spārna terorisms kļuva īpaši nozīmīgs 20. gadsimta 60.–90. gados, aukstā kara laikā,[12] daļēji sakarā ar konfliktu starp kapitālismu un komunismu pārstāvošajām pusēm. Šajā periodā visā pasaulē radās dažādi kreisā spārna teroristu grupējumi, kuru darbības diapazons bija no iekšzemes sacelšanās līdz starptautiskajam terorismam. Spilgtākie piemēri 20. gadsimta kreisā spārna terorisma grupām ir:
- 1948. gadā dibināta grupa – Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki – Tautas armija (Fuerzas Armadas Revolucionarias de Colombia–Ejército del Pueblo, FARC-EP), grupas ideoloģijas pamatā bija antiimperiālisms. FARC bija marksisma-ļeņinisma partizānu grupējums, kas gadu desmitiem ilgi cīnījās pret Kolumbijas valdību, veicot spridzināšanas, slepkavības un nolaupīšanas.
- 1959. gadā dibināta bruņota basku separātistu grupa Euskadi Ta Askatasuna (ETA), kas darbojās Spānijā un Francijā, ar mērķi cīnīties pret Fransisko Franko režīmu un iegūt neatkarību basku apdzīvotajām teritorijām. ETA izmantoja spridzināšanas un slepkavības, lai īstenotu kampaņu par basku neatkarību.
- 1969. gadā dibināta dabas aizstāvju, ekstrēmistu grupa Weather Underground (WU). Sākot ar 1970. gadu, grupas izteiktais politiskais mērķis bija izveidot revolucionāru partiju, lai gāztu Amerikas Savienoto Valstu valdību, kuru WU uzskatīja par imperiālistisku.
- 1969. gadā dibinātā grupa Pagaidu Īrijas Republikāņu armija (The Provisional Irish Republican Army, PIRA), kas vērsās pret britu koloniālismu un iestājās par īru nacionālismu.
- 1970. gadā dibinātā Rietumvācijas galēji kreisā marksisma-ļeņinisma partizānu grupa Sarkanās armijas frakcija (Rote Armee Fraktion, RAF). RAF sevi raksturoja kā komunistisku, antiimperiālistisku partizānu grupu, kas iesaistījās bruņotā pretošanās kustībā pret, pēc tās domām, fašistisko valsti.
- 1970. gados dibināts itāļu marksisma-ļeņinisma ideoloģijas iedvesmots grupējums Sarkanā brigāde (Brigata Rosse, BR), kas vērsās pret Itālijas valdību un sniedza iespēju strādnieku klasei apkarot apspiedošos režīmus, mēģinot izveidot revolucionāru valsti.
- 1970. gados dibināta Kurdistānas Strādnieku partija (Partiya Karkerên Kurdistan, PKK), kā ideoloģijas pamatā bija revolucionārais marksisms-ļeņinisms un kurdu nacionālisms.
- 1976. gadā dibināts separātistu grupējums Tamililamas atbrīvošanas tīģeri (LTTE), kas iesasitījās Šrilankas pilsoņu karā.
Šie grupējumi izmantoja terorismu kā līdzekli, lai grautu pastāvošās politiskās struktūras un mēģinātu īstenot radikālas sociālās un politiskās pārmaiņas.
Pretošanās kustība. Francs Fanons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Lai arī kreisi noskaņotas revolucionārās kustības šķietami saistās ar Marksa un Engelsa vēršanos pret buržuāzisko sabiedrību vai Ļeņina centieniem iedibināt komunistisku sabiedrību, par šīs kustības iedvesmotājiem 60.–90. gados drīzāk uzskatīja Če Gevaru, Karlosu Marigelu (Carlos Marighella), Mao Dzedunu un Regis Debreju (Régis Debray) un Francu Fanonu (Frantz Fanon).[13] Šo autoru darbi pamatā pievērsās aicinājumam pretoties pastāvošajām varām.
Viens no piemēriem varētu būt Fanona ieguldījums. Franču koloniju Martinikas salās dzimušai psihiatrs Francs Fanons (1925–1961)[14] ieguva izglītību Francijā, piedalījās Otrā pasaules kara tumšādaino frontē (angļu: Black front)[15] un vēlāk kļuva par Alžīrijas nacionālās kustības vienu no galvenajiem līderiem. Lai arī Fanona akadēmiskās intereses bija tumšādaino cilvēku dzīvotā pieredze un postkoloniālisma iestrādnes, viņš tāpat “pēckara antikoloniālās cīņas kontekstā attīstījis teoriju, kurā uzsvēris zemniecības revolucionāro lomu trešajā pasaulē.”[16] Fanona darbos “Mena āda, baltas maskas” (franču: Peau noire, masques blancs, 1952) un “Šīs zemes nolādētie” (Les Damnés de la Terre, 1961) un citos darbos, raksturojot koloniālisma negatīvo ietekmi uz kolonizētajām teritorijām un to pamatiedzīvotājiem, rakstīja par vardarbības nozīmīgumu stājoties pretī koloniālajam režīma.[17] 1953. gadā strādājot par psihiatru Alžīrijā, Fanons drīz vien arī novēroja, ka daudzo cilvēku identitātes krīzes un mentālās grūtības bija rezultāts ilgstošajām apspiedošajām varām. Sekojoši viņš sāka sadarboties ar Alžīrijas atbrīvošanās kustību – Nacionālās atbrīvošanās fronti (Front de Libération Nationale, FLN) un 1956. gadā kļuva par tās laikraksta El Moudjahid, kas tika izdots Tunisijā, redaktoru. 1960. gadā Alžīrijas FLN vadītā pagaidu valdība viņu iecēla par vēstnieku Ganā.
Fanons savos darbos raksturoja, kā alžīriešiem, lai izdzīvotu, nācās mācīties no kolonizatoru praksēm, kas īstenojās alžīriešu pātagošanā, izvarošanā, sišanā un mocīšanā, ķermeņu kaunināšanā un apvārdošanā.[18][19] Saprotami, šādas vardarbības piedzīvošana nebija nedz humāna, nedz vienmēr sankcionēta, tāpēc Fanons iestājās par civiliedzīvotāju, strādnieku aktīvu iesaistīšanos pretošanās kustībās pret apspiedošajiem režīmiem. Fanona piemērā arī iezīmējas iepriekš minētais, ka kreisā spārna ideoloģijas piekritēji un revolucionāro kustību īstenotāji drīzāk līdzinājās partizāniem.
Līdz ar to Fanona un citu autoru darbi ļāva vardarbīgo pretošanos uzskatīt par arvien iespējamāku līdzekli nelielām cilvēku grupām vērsties pret apspiedošajiem režīmiem.[20]
Situācija Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Eiropā lielākā daļa kreisā terorisma īstenotāji ir anarhisti, un par to aktivitātes bāzi tiek uzskatīta Grieķija un Itālija, dažreiz arī šīs kustības tiek asociētas ar valstīm, kurās pastāv/pastāvēja sociālisms. Šo kustību īstenotāji vēršas pret tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonām, tiesas sistēmas pārstāvjiem, labējo spēku tīkliem, bankām un citām finanšu iestādēm, uzņēmumiem un žurnālistiem.[21] Tomēr situācija Latvijā ir atšķirīga, kreisā terorisma vai ekstrēmisma aktīvisti ir mazākumā, jo kā liecina Valsts Drošības dienests, "kreiso ekstrēmistu grupējumi mūsu valstī nav plaši pārstāvēti, ņemot vērā Latvijas sabiedrības vēsturisko negatīvo pieredzi ar komunistisko iekārtu".[22] Tāpat tika veikts secinājums, ka pārsvarā Latvijā esošie labējie un kreisie teroristi izmanto internetu ideju izplatīšanai, tomēr tā kā "kreiso ekstrēmistu vide turpināja ietekmēties no Krievijas izplatītās propagandas, kā arī pauda atbalstu tās īstenotajai ārpolitikai .. šī vides aktīvistu centieni izplatīt sociālisma un komunisma ideoloģiju un citas kreisās idejas potenciāli uzrunā tikai atsevišķus indivīdus, bet nespēj aizraut plašāku auditoriju", VDD secina, ka ņemot vērā Latvijas sabiedrības vēsturisko pieredzi un negatīvo attieksmi pret komunisma "komunisma ideoloģija popularitāti guva atsevišķos jauniešu vides segmentos, kuriem trūkst zināšanu un izpratnes par komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem un kuri Krievijas izplatītās propagandas dēļ gūst maldīgu priekšstatu par komunisma vārdā veiktajām zvērībām."[23]
Valsts Drošības dienests norāda, ka 2022. gadā nedaudz pieauga arī kreisi noskaņoto ekstrēmistu organizāciju un aktīvistu radītais apdraudējums nacionālajai drošībai, ko galvenokārt ietekmēja Krievijas 2022. gada iebrukums Ukrainā. Lai nepieļautu tālāku kreiso ekstrēmistu vides izvēršanos un komunisma ideoloģijas izplatīšanās draudus, VDD vērsās Ģenerālprokuratūrā un Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē, rosinot tām savas kompetences ietvaros apturēt kreisi un komunistiski orientētās biedrības "Latvijas Strādnieku fronte" publisko darbību.[24] Tāpat VDD ir apkopojis informāciju, ka galēji kreisie ekstrēmisti veica uzbrukumus baznīcai un mediju infrastruktūrai,[24] tomēr informācija par uzbrucēju motivāciju nav sniegta.
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Leena Malkki. Left-wing terrorism. Routledge, 2018. 88. lpp. ISBN 978-1-315-74463-6.
- ↑ Jones, Seth G.; Doxsee, Catrina; Harrington, Nicholas (2020). "Understanding Terrorism". The Right-wing Terrorism Threat in Europe: 3.
- ↑ Robison, K. K.; Crenshaw, E. M.; Jenkins, J. C. (2006-06-01). "Ideologies of Violence: The Social Origins of Islamist and Leftist Transnational Terrorism" (en). Social Forces 84 (4): 2009–2026. doi:10.1353/sof.2006.0106. ISSN 0037-7732.
- ↑ Chermak, Steven; Gruenewald, Jeffrey A. (2015-01-01). "Laying a Foundation for the Criminological Examination of Right-Wing, Left-Wing, and Al Qaeda-Inspired Extremism in the United States" (en). Terrorism and Political Violence 27 (1): 140–141. doi:10.1080/09546553.2014.975646. ISSN 0954-6553.
- ↑ Norris, Jesse J. (2016). "Entrapment and Terrorism on the Left: An Analysis of Post-9/11 Cases". New Criminal Law Review: An International and Interdisciplinary Journal 19 (2): 238F5. ISSN 1933-4192.
- ↑ Terorisma finansēšanas un poliferācijas novēršanas vadlīnijas NILL subjektiem un uzraudzības institūcijām. 2019. 9.–10. lpp.
- ↑ Chermak & Gruenewald. (2015). “Laying a Foundation”, P. 139.
- ↑ Malkki. (2018). “Left-wing terrorism”, P. 88, P. 90.
- ↑ Jasko, Katarzyna; LaFree, Gary; Piazza, James; Becker, Michael H. (2022-07-26). "A comparison of political violence by left-wing, right-wing, and Islamist extremists in the United States and the world" (en). Proceedings of the National Academy of Sciences 119 (30). doi:10.1073/pnas.2122593119. ISSN 0027-8424. PMC PMC9335287. PMID 35858413.
- ↑ Chermak & Gruenewald. (2015). “Laying a Foundation”, P. 137.
- ↑ Norris. (2016). "Entrapment and Terrorism", P. 259.
- ↑ Malkki. (2018). “Left-wing terrorism”, P. 87.
- ↑ Malkki. (2018). "Left-wing terrorism", P. 89.
- ↑ Benedikts Kalnačs, Pauls Daija. «Postkoloniālā teorija, literatūrzinātnē». Skatīts: 2023-06-01.
- ↑ «Black Americans Who Served in WWII Faced Segregation Abroad and at Home». HISTORY (angļu). 2020-08-05. Skatīts: 2023-06-01.
- ↑ «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Fanons (Fanon) Francs». www.letonika.lv. Skatīts: 2023-06-01.
- ↑ Forest, James J. (2018). Nationalist and seperatist terrorism" In: "Routledge Handbook of Terrorism and Counterterrorism", London: Routledge. DOI: 10.4324/9781315744636 P. 76-77.
- ↑ Fanon, Frantz. (1963). The Wretched of the Earth. Transl. C. Farrington. New York: Grove Press. P. 52.
- ↑ Kitija Mirončuka. Cilvēciskie mežoņi: Francs Fanons un rasisms. LU Akadēmiskais apgāds, 2021. 12–24. lpp.
- ↑ Malkki. (2018). “Left-wing terrorism”, P. 89.
- ↑ Jones, Seth G.; Doxsee, Catrina; Harrington, Nicholas (2020). The Right-wing Terrorism Threat in Europe. 10. lpp.
- ↑ 2020. gada pārskats. Valsts Drošības dienesta. 2021. 23. lpp.
- ↑ 2021. gada pārskats. Valsts Drošības dienests. 2022. 23. lpp.
- ↑ 24,0 24,1 2022. gada pārskats. Valsts Drošības dienests. 2023. 31. lpp.